Visi cilvēki reiz būs brīvi
”Es esmu pārliecināts, ka tagadējā laika ciešanas nav salīdzināšanas cienīgas ar nākotnes godību, kas parādīsies mūsos. Jo arī radība ilgodamās gaida Dieva bērnu parādīšanos. Jo radība pakļauta iznīcībai ne savas patikas dēļ, bet tā dēļ, kas to pakļāva, dodams cerību, ka arī pati radība tiks atbrīvota no iznīcības verdzības, lai iegūtu Dieva bērnu godības brīvību. Mēs taču zinām, ka visa radība nopūšas un vaimanā līdz pat šai dienai.” (ROMIEŠIEM 8:18—22, JD.)
ŠAJĀ fragmentā no Pāvila vēstules Romas kristiešiem ir īsi un precīzi pateikts, kāpēc pagaidām cilvēki nespēj izjust pilnīgu brīvību un kāpēc dzīve mēdz būt vienmuļa un ciešanu pilna. Bet Pāvila vārdos ir norāde arī uz to, kā ir iegūstama patiesa brīvība.
”Tagadējā laika ciešanas”
Sacīdams, ka ”tagadējā laika ciešanas nav salīdzināšanas cienīgas ar nākotnes godību, kas parādīsies mūsos”, Pāvils neapgalvo, ka šīs ciešanas ir nenozīmīgas. Laikā, kad dzīvoja Pāvils, un arī pēc tam kristiešu dzīve bija ļoti grūta, jo Romas vara bija despotiska un cilvēku tiesībām pievērsa gaužām maz uzmanības. Kad Romā nostiprinājās uzskats, ka kristieši ir valsts ienaidnieki, sākās nežēlīgas represijas. Vēsturnieks Dž. Robertss raksta: ”Galvaspilsētā [Romā] daudz kristiešu mira drausmīgā nāvē — viņi tika nogalināti arēnā vai sadedzināti dzīvi.” (Shorter History of the World.) Kāds cits autors par kristiešu vajāšanām Nerona valdīšanas laikā raksta: ”Viņus sita krustā, iešuva zvērādās un norīdīja ar suņiem, aplēja ar darvu un aizdedzināja, tā ka, tumsai iestājoties, viņi kļuva par dzīvām lāpām.” (F. Brūss. New Testament History.)
Agrīnie kristieši, protams, labprātāk būtu dzīvojuši bez šādām grūtībām, taču viņi nevēlējās iegūt brīvību, rīkodamies pretēji Jēzus Kristus mācībām. Viņi jebkuros apstākļos saglabāja neitralitāti, piemēram, viņi neiesaistījās cīņā starp Romas varu un jūdu brīvības cīnītājiem zelotiem. (Jāņa 17:16; 18:36.) Zeloti uzskatīja, ka ”runas par Dieva noliktā laika gaidīšanu nebija vietā, ņemot vērā tā laika kritisko situāciju”. Viņuprāt, vienīgais ceļš bija ”sīva cīņa ar ienaidnieku”, tas ir, ar Romu. (New Testament History.) Agrīnie kristieši domāja citādi. ”Dieva noliktā laika gaidīšanu” viņi uzskatīja par vienīgo saprātīgo rīcību. Kristieši bija pārliecināti, ka ”tagadējā laika ciešanas” beigsies un patiesa, paliekoša brīvība būs iespējama tikai tad, kad Dievs iejauksies cilvēku dzīvē. (Mihas 7:7; Habakuka 2:3.) Bet, pirms mēs pievēršam uzmanību tam, kā tiks nodrošināta patiesa brīvība, padomāsim, kāpēc radība ir ”pakļauta iznīcībai”.
”Radība pakļauta iznīcībai”
Bendžamins Vilsons Bībeles izdevumā The Emphatic Diaglott norāda, ka ar vārdu ”radība” šajā pantā tiek apzīmēta nevis ”nesaprātīgā un nedzīvā radība”, kā daži uzskata, bet gan ”visa cilvēce”. (Salīdzināt Kolosiešiem 1:23.) Vārds ”radība” ir attiecināts uz cilvēkiem — uz visiem, kas alkst pēc brīvības. Visa radība ir ”pakļauta iznīcībai” mūsu pirmvecāku rīcības dēļ. Iznīcībai mēs esam pakļauti ”ne savas patikas dēļ” — ne tāpēc, ka mēs paši to būtu izvēlējušies, bet tāpēc, ka tādi esam piedzimuši. No Svēto rakstu viedokļa Ruso apgalvojums, ka ”cilvēks piedzimst brīvs”, nav gluži pareizs, jo mēs kopš dzimšanas atrodamies grēka un nepilnības varā. Mēs esam spiesti dzīvot skarbā pasaulē, kur mūs gaida vilšanās un iznīcība. (Romiešiem 3:23.)
Cilvēki tika pakļauti iznīcībai tāpēc, ka mūsu pirmvecāki Ādams un Ieva gribēja būt ”kā Dievs”, tas ir, iegūt pilnīgu neatkarību, lai paši varētu lemt, kas ir labs un kas — ļauns. (1. Mozus 3:5.) Viņi neņēma vērā kādu būtisku faktu. Vienīgi Radītājam ir absolūta brīvība, jo viņš valda pār visu. (Jesajas 33:22; Atklāsmes 4:11.) Cilvēku brīvība ir brīvība ar zināmiem ierobežojumiem. Tāpēc māceklis Jēkabs aicināja kristiešus, kas dzīvoja viņa laikā, palikt ”pilnīgajā svabadības likumā”. (Jēkaba 1:25.)
Jehovam bija pamatots iemesls izraidīt Ādamu un Ievu no savas visaptverošās ģimenes, un pirmajiem cilvēkiem tas nozīmēja nāvi. (1. Mozus 3:19.) Bet ko tas nozīmēja viņu pēcnācējiem? Lai gan Ādams un Ieva saviem bērniem varēja nodot tikai nepilnību, grēku un nāvi, Jehova savā žēlsirdībā ļāva viņiem radīt pēcnācējus. ”Tā nāve pārgāja uz visiem cilvēkiem.” (Romiešiem 5:12, JD.) Šādā nozīmē var teikt, ka Dievs ”pakļāva” radību iznīcībai.
”Dieva bērnu parādīšanās”
Jehova pakļāva radību iznīcībai, ”dodams cerību”, ka ar ”Dieva bērnu” starpniecību cilvēce kādreiz atgūs brīvību. ”Dieva bērni” ir Jēzus Kristus mācekļi, kas, tāpat kā visa pārējā ”radība”, jau kopš dzimšanas atrodas grēka un nepilnības verdzībā. Tā kā viņi ir dzimuši nepilnīgi, viņi nav Dieva tīrās, nevainojamās ģimenes locekļi. Bet Jehova attiecībā uz šiem cilvēkiem dara kaut ko neparastu. Uz Jēzus Kristus upura pamata Jehova atbrīvo viņus no mantotā grēka verdzības un nosauc viņus par taisnīgiem jeb garīgā ziņā nevainojamiem. (1. Korintiešiem 6:11.) Pēc tam viņi kļūst par ”Dieva bērniem” un tiek pieņemti Jehovas visaptverošajā ģimenē. (Romiešiem 8:14—17.)
Tiem, kurus Jehova ir pieņēmis par saviem bērniem, tiks uzticēts īpašs uzdevums. Viņi kopā ar Jēzu Kristu būs debesu Valstībā un kļūs ”par ķēniņiem un priesteŗiem, kas valdīs pār visu zemi”. (Atklāsmes 5:9, 10; 14:1—4.) Dieva Valstība ir valdība, kuras darbības pamatos ir brīvības un taisnīguma principi, nevis varmācība un patvaļa. (Jesajas 9:5, 6; 61:1—4.) Apustulis Pāvils raksta, ka ”Dieva bērni” ir Jēzus — sensenos laikos apsolītā ”Ābrahāma dzimuma” — biedri. (Galatiešiem 3:16, 26, 29.) Tāpēc viņiem ir liela nozīme tā solījuma īstenošanā, ko Dievs deva savam draugam Ābrahāmam. Šajā solījumā bija teikts arī tas, ka caur Ābrahāma dzimumu (pēcnācēju) ”tiks svētītas visas zemes tautas”. (1. Mozus 22:18.)
Kādas būs tās svētības, ko saņems cilvēki? Dieva bērni piedalīsies visas cilvēces atbrīvošanā no Ādama grēka sekām un cilvēku pilnības atjaunošanā. Cilvēki ”no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām” var saņemt svētības, ja viņi tic Jēzus Kristus izpirkuma upurim un pakļaujas Valstības varai. (Atklāsmes 7:9, 14—17; 21:1—4; 22:1, 2; Mateja 20:28; Jāņa 3:16.) Ar laiku visa ”radība” iegūs ”Dieva bērnu godības brīvību”. Šī būs nevis īslaicīga un nosacīta politiska brīvība, bet gan brīvība no visa tā, kas cilvēkiem kopš Ādama un Ievas atteikšanās pakļauties Dieva augstākajai varai ir sagādājis sāpes un ciešanas. Var piekrist apustulim Pāvilam, kas teica, ka ”tagadējā laika ciešanas nav salīdzināšanas cienīgas” ar to svētīgo darbu, ko citu labā paveiks uzticīgie Dieva kalpi.
Bet kad mēs redzēsim ”Dieva bērnu parādīšanos”? To mēs redzēsim pavisam drīz, kad Jehova visiem cilvēkiem darīs skaidri zināmu, kuri ir ”Dieva bērni”. Tas notiks tad, kad šie ”bērni”, piecelti garīgai dzīvei debesīs, kopā ar Jēzu Kristu piedalīsies Dieva karā Harmagedonā un attīrīs zemi no ļaunuma un apspiedējiem. (Daniēla 2:44; 7:13, 14, 27; Atklāsmes 2:26, 27; 16:16; 17:14; 19:11—21.) Arvien vairāk un vairāk ir pierādījumu, kas apliecina, ka mēs dzīvojam ”pēdējās dienās”. Dievs ilgi ir bijis pacietīgs, taču drīz viņš darīs galu ļaunumam, ko ir izraisījusi sacelšanās pret viņu. (2. Timotejam 3:1—5, LB-65r; Mateja 24:3—31.)
Pilnīgi patiess ir apustuļa Pāvila apgalvojums, ka ”visa radība nopūšas un vaimanā līdz pat šai dienai”. Bet ilgi tas tā neturpināsies. Daudzi jo daudzi mūsdienu cilvēki redzēs, kā piepildās tas, ”par ko Dievs jau kopš seniem laikiem runājis ar svēto praviešu muti”, — kā tiek nodibināts miers, nodrošināta brīvība un taisnība visiem zemeslodes iedzīvotājiem. (Apustuļu darbi 3:21.)
Beidzot īsta brīvība
Kas jādara cilvēkam, kurš vēlas iegūt ”Dieva bērnu godības brīvību”? Viņam jārīkojas saskaņā ar Jēzus Kristus vārdiem: ”Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa 8:31, 32.) Lai iegūtu brīvību, cilvēkam jāuzzina Kristus pavēles un mācības un jāievēro tās. Jau tagad tas nodrošina zināmu brīvību. Un tuvā nākotnē, kad Jēzus Kristus valdīs pār zemi, paklausība viņam nodrošinās pilnīgu brīvību. Tāpēc ir nepieciešams studēt Bībeli, lai iedziļinātos Jēzus ”vārdos”. (Jāņa 17:3.) Mums jāseko agrīno kristiešu priekšzīmei un jābūt kopā ar patieso Kristus mācekļu draudzi. Tā var uzzināt patiesības, kuras Jehova dara zināmas ar savas organizācijas starpniecību un kuras atbrīvo cilvēkus jau tagad. (Ebrejiem 10:24, 25.)
Gaidot ”Dieva bērnu parādīšanos”, mēs varam rīkoties tāpat kā Pāvils un pat vislielāko ciešanu un netaisnību priekšā stiprināt pārliecību par Kristus rūpēm un atbalstu. Pieminējis Dieva bērnu parādīšanos, Pāvils jautāja: ”Kas tad mūs spēj šķirt no Kristus mīlestības? Vai bēdas vai apspiešanas, vai bads, vai kailums, vai briesmas, vai vajāšanas, vai zobens?” (Romiešiem 8:35, JD.) Nav šaubu, ka Pāvila ticības biedri, izsakoties Ruso vārdiem, bija ”važās”, jo viņi dažādos veidos tika apspiesti. Kristieši cieta nāvi ”augu dienu”, viņi bija līdzīgi ”kaujamām avīm”. (Romiešiem 8:36.) Vai viņi tāpēc padevās?
”Nē,” raksta Pāvils, ”visās šinīs lietās mēs pārpārim paliekam uzvarētāji tā spēkā, kas mūs mīlējis.” (Romiešiem 8:37.) Kā gan kristiešus varēja saukt par uzvarētājiem, ja viņiem bija tik daudz ciešanu? Pāvils atbild uz šo jautājumu: ”Es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīve, ne eņģeļi, ne varas, ne tagadne, ne nākotne, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (Romiešiem 8:38, 39.) Arī mēs varam būt uzvarētāji, lai kādas bēdas, apspiešanas vai vajāšanas mums pagaidām jāpanes. Dieva mīlestība ir kā garantija tam, ka drīz — pavisam drīz — mēs tiksim atbrīvoti ”no iznīcības verdzības, lai iegūtu Dieva bērnu godības brīvību”.
[Attēli 6. lpp.]
”Visa radība nopūšas un vaimanā līdz pat šai dienai.”
[Attēls 7. lpp.]
”Radība tiks atbrīvota no iznīcības verdzības, lai iegūtu Dieva bērnu godības brīvību.”