45. Bībeles grāmata. Vēstule romiešiem

Kas sarakstījis: Pāvils

Kur sarakstīta: Korintā

Kad pabeigta: ap 56. g. m.ē.

APUSTUĻU DARBU grāmatā bija stāstīts, kā Pāvils, ebreju kristiešu vajātājs, kļuva par dedzīgu Kristus apustuli un sludināja cittautiešiem. Ar Vēstuli romiešiem mēs sākam 14 Bībeles grāmatu pārskatu, kuras, svētā gara iedvesmots, ir uzrakstījis šis bijušais farizejs pēc tam, kad viņš bija kļuvis par uzticīgu Dieva kalpu. Kad Pāvils rakstīja Vēstuli romiešiem, viņš jau bija veicis divus garus sludināšanas ceļojumus un pirms laba laika bija uzsācis trešo. Viņš arī jau bija uzrakstījis piecas citas Dieva iedvesmotas vēstules: Pirmo un Otro vēstuli tesaloniķiešiem, Vēstuli galatiešiem un Pirmo un Otro vēstuli korintiešiem. Taču mūsdienu Bībelēs Vēstule romiešiem ir ierindota pirms visām pārējām Pāvila vēstulēm, un šāda secība šķiet visnotaļ loģiska, jo Vēstulē romiešiem sīki izskaidrots jautājums par nesen nodibināto vienlīdzību starp ebrejiem un neebrejiem — divām grupām, kurām Pāvils sludināja. Tajā paskaidrots, kāds pavērsiens noticis Dieva attiecībās ar viņa tautu, un norādīts, ka labās vēsts sludināšana ne tikai ebrejiem, bet arī cittautiešiem jau sen bija pravietota Dieva iedvesmotajos Ebreju rakstos.

² Izmantodams Terciju par savu sekretāru, Pāvils šajā vēstulē, kas rakstīta spilgtā valodā un tiek atzīta par vienu no spēcīgākajām Kristiešu grieķu rakstu grāmatām, citu pēc cita min pārliecinošus argumentus un ārkārtīgi bieži citē Ebreju rakstus. Viņš runā par jautājumiem, kas bija radušies pirmā gadsimta kristiešu draudzēs, kurās bija gan ebreji, gan grieķi. Vai ebreji, būdami Ābrahāma pēcnācēji, kaut kādā ziņā bija pārāki par citiem? Kristieši vairs nebija pakļauti Mozus bauslībai, bet vai nobriedušiem kristiešiem, izmantojot šo brīvību, bija tiesības kļūt par klupšanas iemeslu vājākajiem ebreju brāļiem, kas vēl turējās pie vecajām paražām? Savā vēstulē Pāvils pārliecinoši pierāda, ka ebreji un neebreji ir vienlīdzīgi Dieva priekšā un ka pamats, uz kuru balstoties cilvēks tiek taisnots, ir nevis Mozus bauslība, bet gan ticība Jēzum Kristum un Dieva žēlastība. Tomēr, kā paskaidro Pāvils, vienlaikus Dievs arī prasa, lai kristieši būtu paklausīgi tiem, kuriem ir tiesības gaidīt no viņiem pakļaušanos.

³ Kā bija izveidojusies Romas kristiešu draudze? Liela ebreju kopiena Romā bija pastāvējusi vismaz kopš tā laika, kad 63. gadā p.m.ē. romiešu karavadonis Pompejs bija ieņēmis Jeruzalemi. Apustuļu darbos 2:10 (JD-07) teikts, ka daži no Romas ebrejiem — ”ieceļojušie romieši” — bija Jeruzalemē mūsu ēras 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos un dzirdēja labo vēsti, kas tur tika sludināta. Kļuvuši ticīgi, cilvēki, kas bija ieradušies Jeruzalemē no citām vietām, kādu laiku palika pilsētā, lai mācītos no apustuļiem. Vēlāk tie, kas bija atceļojuši no Romas, noteikti atgriezās mājās — iespējams, daļa no viņiem devās atpakaļ uz Romu, kad Jeruzalemē sākās kristiešu vajāšanas. (Ap. d. 2:41—47; 8:1, 4.) Turklāt jāņem vērā, ka tajā laikā cilvēki bija pieraduši mērot tālus ceļus, un ar to varbūt ir izskaidrojams fakts, kā Pāvils varēja labi pazīt tik daudzus Romas draudzes locekļus, jo kādi no viņiem, iespējams, bija dzirdējuši labo vēsti Grieķijā vai Mazāzijā, kad Pāvils tur sludināja.

⁴ Vēstulē romiešiem ir atrodamas pirmās drošās ziņas par šo draudzi. No Pāvila vēstules mēs uzzinām, ka draudzē bija gan ebreji, gan cittautieši un ka viņu dedzība bija uzslavas cienīga. Pāvils viņiem rakstīja: ”Jūsu ticība tiek daudzināta visā pasaulē,” — un: ”Jūsu paklausība visiem kļuvusi zināma.” (Rom. 1:8; 16:19.) 2. gadsimtā romiešu vēsturnieks Svetonijs rakstīja, ka imperatora Klaudija valdīšanas laikā (41.—54. g.) ebreji tika izraidīti no Romas. Taču vēlāk viņi atgriezās pilsētā, kā redzams no tā, ka Akvila un Priskilla atradās Romā. Akvila un Priskilla bija ebreji, kurus Pāvils bija sastapis Korintā un kuri pēc Klaudija izdotās pavēles bija atstājuši Romu, bet tajā laikā, kad Pāvils rakstīja vēstuli Romas draudzei, viņi bija atgriezušies šajā pilsētā. (Ap. d. 18:2; Rom. 16:3.)

⁵ Vēstules autentiskums ir vispāratzīts. Kā teikts tās sākumā, to rakstījis ”Pāvils, Kristus Jēzus kalps, ..aicināts apustulis, ..visiem, Dieva mīļotiem, aicinātiem svētajiem Romā”. (Rom. 1:1, 7.) Senie teksti, kuros pieminēta Vēstule romiešiem, pieder pie pašām agrīnākajām rakstveida liecībām par Kristiešu grieķu rakstu grāmatām. Pēteris savā pirmajā vēstulē, kas, domājams, rakstīta sešus līdz astoņus gadus vēlāk, lieto daudz izteicienu, kas atgādina Vēstuli romiešiem, tāpēc daudzi zinātnieki domā, ka Pēteris droši vien bija lasījis šo vēstuli. Tā no seniem laikiem nešaubīgi ir atzīta par Pāvila rakstītu, un pie Pāvila vēstulēm to ir pieskaitījuši Romas Klements, Smirnas Polikarps un Antiohijas Ignācijs (dzīvojuši 1. gs. beigās un 2. gs. pirmajā pusē).

⁶ Vēstule romiešiem kopā ar astoņām citām Pāvila vēstulēm ir iekļauta senā kodeksā, kas pazīstams ar nosaukumu Čestera Bītija papiruss nr. 2 (P⁴⁶). Sers Frederiks Kenjons par šo kodeksu rakstīja: ”Tas ir gandrīz pilnīgs Pāvila vēstuļu rokraksts, kas acīmredzot tapis ap trešā gadsimta sākumu.”a Čestera Bītija Bībeles papirusi grieķu valodā ir senāki nekā tādi plaši pazīstami kodeksi kā Sinaja kodekss un Vatikāna kodekss, kas abi saglabājušies no ceturtā gadsimta. Arī tie satur Vēstuli romiešiem.

⁷ Kad un kur uzrakstīta šī vēstule? Bībeles pētnieki ir vienisprātis, ka tā rakstīta Grieķijā, visticamāk, Korintā, kad Pāvils sava trešā misionāra ceļojuma beigu posmā dažus mēnešus uzturējās šajā pilsētā. Par labu Korintai liecina fakti, ko var uzzināt no pašas vēstules. Gajs, kura namā Pāvils to rakstīja, piederēja pie Korintas draudzes, un vēstulē Pāvils dod labvēlīgu atsauksmi par Foibu no Kenhreju draudzes. Kenhrejas bija ostas pilsēta blakus Korintai. Acīmredzot tieši Foiba nogādāja vēstuli Romā. (Rom. 16:1, 23; 1. Kor. 1:14.) Romiešiem 15:23 (JDV) Pāvils rakstīja: ”Tagad šajos apgabalos vairs nav tādas vietas, kur nebūtu sludinājis,” — un no nākamā panta ir noprotams, ka viņš bija nodomājis turpināt misionāra darbu, dodamies uz rietumiem, Spānijas virzienā. Šādus vārdus Pāvils, visticamāk, varēja rakstīt sava trešā ceļojuma beigu posmā ap 56. gada sākumu.

KĀPĒC ŠĪ GRĀMATA IR NODERĪGA

²⁰ Vēstulē romiešiem ticība Dievam ir loģiski pamatota, uzsverot, ka ”viņa neredzamās īpašības, tiklab viņa mūžīgā vara kā viņa dievišķība, kopš pasaules radīšanas gara acīm saskatāmas viņa darbos”. Turklāt vēstulē ir cildināts Dieva taisnīgums un pasludināta viņa lielā žēlastība. Pāvils izceļ šīs Dieva īpašības, izmantodams izteiksmīgu līdzību par eļļaskoku, kuram tiek izlauzti dabīgie zari un uzpotēti meža eļļaskoka zari. Pārdomādams šo Dieva laipnības un bardzības izpausmi, Pāvils izsaucas: ”Kāds Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums! Cik neizprotamas viņa tiesas un cik neizdibināmi viņa ceļi!” (1:20; 11:33.)

²¹ Minētajā kontekstā Pāvils Vēstulē romiešiem paskaidro, kā turpina īstenoties Dieva svētais noslēpums. Kristiešu draudzē vairs nav starpības starp ebrejiem un cittautiešiem — ar Jēzus Kristus starpniecību ikviens var saņemt Jehovas žēlastību, vienalga, pie kādas tautības viņš piederētu. ”Dievs nespriež pēc cilvēka stāvokļa.” ”Jūds ir tas, kas tāds ir iekšēji, kam sirds ir apgraizīta pēc Gara, nevis pēc burta.” (JD-07.) ”Nav starpības starp jūdu un grieķi: Jo pār visiem ir tas pats Kungs, kas parāda savu bagātību visiem, kas viņu piesauc.” Viņi visi tiek taisnoti ticībā, nevis no darbiem. (2:11, 29; 3:28; 10:12.)

²² Praktiskie padomi, kas vēstulē doti kristiešiem Romā, lieti noder arī mūsdienu kristiešiem, kam ir jāsastopas ar līdzīgām problēmām, dzīvojot pasaulē, kurā viņi ir svešinieki. Kristieši tiek mudināti ”turēt mieru ar visiem cilvēkiem”, arī ar tiem, kas nepieder pie draudzes. Ikvienam jābūt ”paklausīgam varām, kas valda”, jo tās ir Dieva iestādījums un no tām jābīstas nevis tiem, kas pakļaujas likumiem, bet tiem, kas dara ļaunu. Kristiešiem ir jāpakļaujas likumiem nevis tikai aiz bailēm no soda, bet gan savas kristīgās sirdsapziņas dēļ, tāpēc viņiem ir jāmaksā nodokļi un jāpilda savi pienākumi, nepaliekot nevienam neko parādā, ”kā vienīgi, ka [viņi] cits citu mīl”. Mīlestība ir bauslības piepildījums. (12:17—21; 13:1—10.)

²³ Pāvils uzsver arī sludināšanas svarīgumu. Ar sirds ticību ir panākama taisnība, bet ar mutes liecību — glābšana. Ikviens, kas piesauc Jehovas vārdu, tiks izglābts. Bet, lai tas varētu notikt, sludinātājiem ir jāiet un ”jāpauž labā vēsts”. Mēs varam būt laimīgi, ja esam starp šiem sludinātājiem, kuru ”balss skaņa” ir izgājusi ”līdz pasaules galam”. (10:13, 15, 18.) Lai mēs būtu sagatavoti šim darbam, centīsimies iepazīt Dieva iedvesmotos Rakstus tikpat labi kā Pāvils, kas dažos pantos (10:11—21) citu pēc cita citēja veselu virkni pravietojumu no Ebreju rakstiem. (Jes. 28:16; Joēla 3:5; Jes. 52:7; 53:1; Ps. 19:5; 5. Moz. 32:21; Jes. 65:1, 2.) Viņš droši varēja teikt: ”Viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai, lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami rakstos, iegūtu cerību.” (Rom. 15:4.)

²⁴ Vēstulē romiešiem ir doti vērtīgi, praktiski padomi par attiecībām kristiešu draudzē. Neatkarīgi no tautības un sociālā stāvokļa visiem ir jāatjaunojas savā garā, lai svēti kalpotu Dievam saskaņā ar viņa ”labo, tīkamo un pilnīgo” gribu. (11:17—22; 12:1, 2.) Augstākajā mērā saprātīgi un līdzsvaroti padomi ir lasāmi Romiešiem 12:3—16, kur visi draudzes locekļi tiek mudināti attīstīt dedzību un pazemību un veidot sirsnīgas pieķeršanās saites savā starpā. Vēstules pēdējās nodaļās Pāvils stingri piekodina ievērot tos, kas rada šķelšanos, un vairīties no tiem, kā arī runā par prieku un atspirdzinājumu, ko sagādā labas un tīras attiecības ar ticības biedriem draudzē. (15:7, 32; 16:17—19.)

²⁵ Kristiešiem pastāvīgi ir jādomā par to, kādas ir viņu attiecības citam ar citu, ”jo Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā”. (14:17.) Šo taisnību, mieru un prieku pirmām kārtām iegūst ”Kristus līdzmantinieki”, kas ”līdz ar viņu tiek arī apskaidroti” debesu Valstībā. Vēstulē romiešiem minēts vēl kaut kas, ko Dievs paveiks, īstenojot Ēdenē doto solījumu par Valstību. Pāvils raksta: ”Miera Dievs visā drīzumā samīs sātānu apakš jūsu kājām!” (Rom. 8:17; 16:20; 1. Moz. 3:15.) Ticēdami šīm dižajām patiesībām, būsim allaž pilni prieka un miera un bagāti cerībā. Nelokāmi apņemsimies gūt uzvaru kopā ar apsolīto Valstības Dzimumu pārliecībā, ka nekas ne debesīs, ne virs zemes, ”ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā”. (Rom. 8:39; 15:13.)

[Zemsvītras piezīme]