20. NODAĻA
”Jehovas vēsts.. turpināja izplatīties un nostiprināties” par spīti pretestībai
Kā Apolls un Pāvils veicināja labās vēsts izplatīšanos
Balstīts uz Apustuļu darbiem 18:23—19:41
1., 2. a) Kas apdraudēja Pāvilu un viņa biedrus Efesā? b) Ko mēs aplūkosim šajā nodaļā?
EFESAS ielās skan kliedzieni un soļu dipoņa. Ļaudis ir saskrējuši lielā barā, un visu pilsētu ir pārņēmis nemiers. Divi apustuļa Pāvila ceļabiedri tiek sagrābti un vilkti līdzi. Platā iela, gar kuras malām kolonādēs ir iekārtoti veikali, drīz kļūst tukša, kad satracinātais pūlis iebrāžas pilsētas milzīgajā amfiteātrī, kur var satilpt 25 tūkstoši skatītāju. Vairums ļaužu nemaz nezina, kāpēc ir izcēlušies nemieri, bet viņi ir dzirdējuši, ka ir apdraudēts viņu templis un viņu iemīļotā dieviete Artemīda. Tāpēc viņi kā neprātīgi atkārto: ”Varena ir efesiešu Artemīda!” (Ap. d. 19:34.)
2 Jau atkal Sātans centās izmantot vardarbīgu pūli, lai neļautu izplatīties labajai vēstij par Dieva valstību. Tiesa, vardarbības draudi nav vienīgais Sātana ierocis. Šajā nodaļā mēs pievērsīsim uzmanību tam, ar kādiem paņēmieniem Sātans mēģināja traucēt agrīno kristiešu darbību un graut viņu vienotību. Bet, galvenais, mēs redzēsim, ka visi viņa centieni izrādījās nesekmīgi, jo ”Jehovas vēsts ar varenu spēku turpināja izplatīties un nostiprināties”. (Ap. d. 19:20.) Kā agrīnajiem kristiešiem izdevās gūt virsroku? Tieši tāpat, kā tas izdodas mums. Protams, uzvara nav mūsu, bet gan Jehovas. Tomēr, tāpat kā kristiešiem pirmajā gadsimtā, arī mums kaut kas ir jādara pašiem. Ar Jehovas gara palīdzību mēs varam attīstīt iemaņas un īpašības, kas ļauj gūt sekmes kalpošanā. Vispirms pievērsīsim uzmanību Apolla paraugam.
Viņš ”labi pārzināja Rakstus” (Apustuļu darbi 18:24—28)
3., 4. Kādu trūkumu Apolla zināšanās ievēroja Akils un Priskilla, un ko viņi darīja?
3 Kamēr Pāvils sava trešā sludināšanas ceļojuma laikā vēl nebija sasniedzis Efesu, tur ieradās kāds jūds, vārdā Apolls. Viņš bija no slavenās Ēģiptes pilsētas Aleksandrijas. Apolls bija ļoti apdāvināts. Viņš bija prasmīgs runātājs, turklāt viņš ”labi pārzināja Rakstus” un ”dega garā”. Apolls drosmīgi un ar degsmi runāja jūdu priekšā sinagogā. (Ap. d. 18:24, 25.)
4 Akils un Priskilla dzirdēja Apollu runājam. Viņi noteikti bija ļoti priecīgi, dzirdot, kā viņš ”pareizi stāstīja un mācīja par Jēzu”. Bet drīz vien šis pāris pamanīja kādu būtisku trūkumu Apolla zināšanās — kaut arī Apolls pareizi stāstīja par Jēzu, viņš ”pazina tikai Jāņa kristību”. Akilu un Priskillu, kas bija vienkārši telšu taisītāji, Apolla daiļrunība un izglītotība neizbiedēja. Kā teikts Bībelē, ”tie viņu uzaicināja pie sevis un vēl labāk viņam izskaidroja Dieva ceļu”. (Ap. d. 18:25, 26.) Kā šis skolotais orators atsaucās? Viņš apliecināja vienu no svarīgākajām īpašībām, kādu kristietis var attīstīt, — pazemību.
5., 6. Kā Apolls kļuva vēl noderīgāks Jehovam, un ko mēs no viņa varam mācīties?
5 Tā kā Apolls pieņēma Akila un Priskillas palīdzību, viņš kalpošanā Jehovam varēja paveikt vēl vairāk. Apolls devās uz Ahaju, kur viņš ”daudz palīdzēja” tiem, kas bija kļuvuši ticīgi. Viņš arī sekmīgi atspēkoja turienes jūdu apgalvojumu, ka Jēzus nav pravietotais Mesija. Lūka rakstīja: ”[Apolls] ļaužu priekšā ar lielu degsmi pārliecinoši pierādīja, ka jūdiem nav taisnība, ar Rakstiem pamatodams, ka Jēzus ir Kristus.” (Ap. d. 18:27, 28.) Kāds gan ieguvums draudzēm bija Apolls! Viņa darbība bija viens no iemesliem, kāpēc ”Jehovas vēsts.. turpināja izplatīties un nostiprināties”. Ko mēs no Apolla varam mācīties?
6 Visiem kristiešiem ir jāattīsta pazemība. Katram no mums ir savas dāvanas — vai nu iedzimtas spējas, vai pieredze, vai zināšanas, ko esam apguvuši. Bet mūsu pazemībai jābūt pārākai par visām dāvanām. Pretējā gadījumā mūsu stiprās puses var kļūt par mūsu vājību. Līdzīgi indīgai nezālei, mūsu sirdī varētu iesakņoties lepnība. (1. Kor. 4:7; Jēk. 4:6.) Ja mēs no tiesas esam pazemīgi, mēs cenšamies uzskatīt citus par augstākiem nekā mēs paši. (Filip. 2:3.) Mēs neapvainojamies, ja mums kaut ko aizrāda, un neiebilstam, ja kāds mūs pamāca. Un mēs nekādā gadījumā lepni neaizstāvam savas idejas, kad uzzinām, ka tās nav saskaņā ar vadību, ko šobrīd dod svētais gars. Kamēr vien saglabājam pazemību, mēs esam noderīgi Jehovam un viņa Dēlam. (Lūk. 1:51, 52.)
7. Kādā ziņā Pāvils un Apolls ir labs paraugs mums?
7 Turklāt pazemība apslāpē sāncensības garu. Vai vari iztēloties, cik ļoti Sātans vēlējās radīt šķelšanos agrīno kristiešu starpā? Kāds viņam būtu bijis gandarījums, ja tādi divi dedzīgi kristieši kā Apolls un Pāvils būtu kļuvuši par sāncenšiem, kas, skaudības pārņemti, cīnītos par ietekmi draudzēs! Tā viegli varēja notikt. Piemēram, Korintā daži kristieši teica: ”Es sekoju Pāvilam.” Bet citi apgalvoja: ”Es — Apollam.” Vai Pāvils un Apolls veicināja šādu šķeltniecisku domāšanu? Nē, nepavisam! Pāvils pazemīgi atzina Apolla ieguldījumu Jehovas darbā un piešķīra viņam atbildīgus uzdevumus. Savukārt Apolls pakļāvās Pāvila vadībai. (1. Kor. 1:10—12; 3:6, 9; Tit. 3:12, 13.) Vai tas nav lielisks paraugs, kā pazemīgi sadarboties?
Pāvils ”minēja pārliecinošus pierādījumus par Dieva valstību” (Apustuļu darbi 18:23; 19:1—10)
8. Pa kādu ceļu Pāvils atgriezās Efesā, un kāpēc?
8 Pāvils bija solījis atgriezties Efesā, un viņš savu vārdu turēja.a (Ap. d. 18:20, 21.) Bet ievēro, pa kādu ceļu viņš devās uz Efesu. Viņš bija atgriezies Sīrijas Antiohijā. Pāvils varēja aiziet līdz tuvējai Seleikijai, iekāpt kuģī un taisnā ceļā braukt uz Efesu. Tomēr Pāvils tā nerīkojās — viņš ”ceļoja pa iekšzemi”. Saskaņā ar kādu aprēķinu, Pāvila ceļojums, kas vispārīgos vilcienos ir aprakstīts Apustuļu darbos 18:23 un 19:1, varēja būt kādus 1600 kilometrus garš. Kāpēc Pāvils izraudzījās tik grūtu ceļu? Viņa mērķis bija ”stiprināt visus mācekļus”. (Ap. d. 18:23.) Bija gaidāms, ka trešais sludināšanas ceļojums, tāpat kā iepriekšējie divi, prasīs daudz spēka, bet Pāvils uzskatīja, ka pūlēties ir vērts. Mūsdienās līdzīga nostāja ir rajona pārraugiem un viņu sievām. Vai gan mēs neesam pateicīgi par viņu pašaizliedzīgo mīlestību?
9. Kāpēc dažiem mācekļiem bija jākristījas vēlreiz, un ko mēs no viņiem varam mācīties?
9 Ieradies Efesā, Pāvils sastapa kādus divpadsmit Jāņa Kristītāja mācekļus. Viņi bija kristīti ar Jāņa kristību, kas vairs nebija spēkā. Turklāt viņi tikpat kā neko nezināja par svēto garu. Pāvils viņiem pastāstīja, kāpēc ir svarīgi kristīties Jēzus vārdā, un viņi, tāpat kā Apolls, bija pazemīgi un Pāvilu labprāt uzklausīja. Kad viņi bija kristīti Jēzus vārdā, viņi saņēma svēto garu un brīnumainas gara dāvanas. Ir skaidrs, ka, ejot kopsolī ar Jehovas teokrātisko organizāciju, var gūt daudz svētību. (Ap. d. 19:1—7.)
10. Kāpēc Pāvils turpmāk mācīja nevis sinagogā, bet kādas skolas telpās, un kā mēs sludinot varam sekot viņa paraugam?
10 Arī tālākie notikumi liecināja, ka labā vēsts sekmīgi izplatījās. Pāvils trīs mēnešus drosmīgi sludināja sinagogā. Kaut arī viņš ”minēja pārliecinošus pierādījumus par Dieva valstību”, daži ietiepīgi palika pie sava un viņam pretojās. Lai netērētu laiku sarunām ar tiem, kas ”nomelnoja šo ceļu”, Pāvils sāka mācīt kādas skolas telpās. (Ap. d. 19:8, 9.) Tiem, kuri vēlējās garīgi augt, bija jādodas viņam līdzi un turpmāk jāpulcējas nevis sinagogā, bet šajā skolā. Līdzīgi Pāvilam, arī mēs dažkārt nolemjam neturpināt sarunu, kad saprotam, ka mājas iemītnieks nevēlas mūsos klausīties un grib tikai strīdēties. Vēl ir daudz pazemīgu cilvēku, kam ir jādzird mūsu uzmundrinošā vēsts!
11., 12. a) Kā Pāvils apliecināja, ka ir centīgs un vēlas pielāgoties cilvēkiem? b) Kā izpaužas Jehovas liecinieku centība un gatavība pielāgoties?
11 Pāvils skolā sludināja katru dienu, iespējams, no aptuveni vienpadsmitiem rītā līdz četriem pēcpusdienā. (Ap. d. 19:9.) Tas, jādomā, bija klusākais, bet arī karstākais dienas laiks, kad daudzi pārtrauca darbu, lai paēstu un atpūstos. Iedomājies: ja Pāvils šādā saspringtā režīmā sludināja pilnus divus gadus, viņš šim darbam veltīja krietni vairāk par 3000 stundām.b Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc Jehovas vārdi auga un nostiprinājās. Pāvils bija centīgs un mācēja pielāgoties. Viņš pieskaņoja savu dienas režīmu tam, kādas bija cilvēku vajadzības vietā, kur viņš sludināja. Kāds bija iznākums? Bībelē var lasīt: ”Visi Āzijas iedzīvotāji dzirdēja Kunga vārdus — gan jūdi, gan grieķi.” (Ap. d. 19:10.) Cik gan plaši izskanēja labā vēsts!
Vai tu izmanto dažādas iespējas, lai pastāstītu cilvēkiem labo vēsti?
12 Jehovas lieciniekus mūsdienās raksturo līdzīga centība un gatavība pielāgoties. Mēs runājam ar cilvēkiem visur un vienmēr, kad tas ir iespējams. Mēs sludinām ielās, tirgos un stāvvietās. Mēs sazināmies ar cilvēkiem pa tālruni un ar vēstuļu starpniecību. Un, kad sludinām pa mājām, mēs cenšamies apmeklēt cilvēkus laikā, kad pastāv lielāka iespēja viņus sastapt mājās.
Kaut gan ļaunie gari darbojās, ”Jehovas vēsts.. turpināja izplatīties un nostiprināties” (Apustuļu darbi 19:11—22)
13., 14. a) Kādu spēku Jehova deva Pāvilam? b) Kāda bija Skevas dēlu kļūda, un kādā ziņā daudzi kristīgo baznīcu locekļi pieļauj līdzīgu kļūdu?
13 Lūka ir aprakstījis, kāds īpašs laiks sākās, kad Jehova ļāva Pāvilam paveikt ”sevišķi iespaidīgus brīnumus”. Pat galvas apsēji un priekšauti, ko valkāja Pāvils, tika aiznesti slimajiem, un viņi kļuva veseli. Tādā veidā tika izdzīti arī ļaunie gari.c (Ap. d. 19:11, 12.) Šādas iespaidīgas uzvaras pār Sātana spēkiem piesaistīja daudz uzmanības, bet ne visi par tām priecājās.
14 ”Daži jūdi, kas ceļoja apkārt, izdzīdami dēmonus,” gribēja atkārtot Pāvila brīnumus. Viņi mēģināja izdzīt dēmonus, piesaucot Jēzus un Pāvila vārdu. Lūka minēja, ka tā rīkojās virspriestera Skevas septiņi dēli. Dēmons tiem paziņoja: ”Jēzu es pazīstu un pazīstu arī Pāvilu. Bet kas jūs tādi esat?” Pēc tam dēmona apsēstais cilvēks gluži kā mežonīgs zvērs uzklupa šiem krāpniekiem, tā ka viņi kaili un ievainoti bēga prom. (Ap. d. 19:13—16.) Tā bija iespaidīga ”Jehovas vēsts” uzvara, jo atšķirība starp Pāvilam piešķirto spēku un viltus reliģijas pārstāvju bezspēcību kļuva skaidri saskatāma. Mūsdienās miljoniem cilvēku maldīgi domā, ka pietiek vienkārši piesaukt Jēzus vārdu vai dēvēt sevi par kristieti. Bet, kā norādīja Jēzus, patiesa cerība ir tikai tiem, kuri pilda viņa Tēva gribu. (Mat. 7:21—23.)
15. Kā mēs varam sekot efesiešu piemēram, ja runa ir par spiritismu un ar to saistītiem priekšmetiem?
15 Pazemojums, ko pieredzēja Skevas dēli, ļaudīs iedvesa bijību pret Dievu, un daudzi kļuva ticīgi un pārstāja nodarboties ar spiritismu. Efesas kultūras neatņemama sastāvdaļa bija buršana. Pilsētnieku vidū lielā cieņā bija amuleti un buramvārdi, kas nereti tika uzglabāti rakstveidā. Daudzi efesieši juta pamudinājumu atnest savas grāmatas par buršanu un tās publiski sadedzināt, kaut arī tās bija ļoti dārgas — mūsdienās to vērtība būtu vairāki desmiti tūkstošu eiro.d Lūka rakstīja: ”Tā Jehovas vēsts ar varenu spēku turpināja izplatīties un nostiprināties.” (Ap. d. 19:17—20.) Cik izcila patiesības uzvara pār meliem un dēmonismu! Šie cilvēki ir rādījuši labu paraugu mums. Arī mēs dzīvojam pasaulē, kas grimst spiritismā. Ja mēs atklājam, ka mums pieder kaut kas tāds, kas ir saistīts ar spiritismu, mums jārīkojas tāpat kā efesiešiem — nekavējoties no tā jāatbrīvojas. Apņemsimies par katru cenu turēties tālu prom no jebkādām spiritisma formām.
”Izcēlās lielas nekārtības” (Apustuļu darbi 19:23—41)
”Vīri, jūs labi zināt, ka no šī darba ir atkarīga mūsu labklājība.” (Apustuļu darbi 19:25)
16., 17. a) Pastāstiet, kā Dēmētrijs izraisīja nemierus Efesā! b) Kā izpaudās efesiešu fanātisms?
16 Tagad pievērsīsim uzmanību Sātana paņēmienam, uz kuru norādīja Lūka, rakstīdams, ka ”ticības ceļa dēļ izcēlās lielas nekārtības”. Viņš nebūt nepārspīlēja.e (Ap. d. 19:23.) Nekārtību izraisītājs bija sudrabkalis Dēmētrijs. Sapulcinājis citus amatniekus, viņš tiem atgādināja, ka viņu labklājību nodrošina tirgošanās ar elkiem. Tad viņš tiem lika saprast, ka Pāvila sludinātā vēsts radīs viņiem zaudējumus, jo kristieši nepielūdz elkus. Pēc tam, apelējot pie efesiešu lepnuma par savu pilsētu un pie viņu patriotisma, Dēmētrijs viņus brīdināja, ka viņu dieviete Artemīda un tās pasaulslavenais templis var zaudēt savu ietekmi. (Ap. d. 19:24—27.)
17 Dēmētrijs ar savu runu panāca gaidīto rezultātu. Sudrabkaļi sāka saukt: ”Varena ir efesiešu Artemīda!”, un pilsētu pārņēma nemiers, kura laikā sapulcējās nodaļas ievadā minētais pūlis.f Būdams pašaizliedzīgs, Pāvils gribēja doties uz amfiteātri un runāt ar pūli, bet mācekļi uzstāja, lai viņš nepakļauj sevi briesmām. Kāds vīrietis no pūļa, vārdā Aleksandrs, nostājās priekšā un mēģināja runāt. Tā kā viņš bija jūds, viņš varbūt vēlējās paskaidrot, ar ko jūdi atšķiras no kristiešiem. Bet satracinātais pūlis nebija gatavs klausīties. Kad ļaudis saprata, ka Aleksandrs ir jūds, viņi to nelaida pie vārda un aptuveni divas stundas atkārtoja: ”Varena ir efesiešu Artemīda!” Reliģiskais fanātisms kopš tiem laikiem nav mainījies — tas cilvēkiem joprojām liek rīkoties pilnīgi nesaprātīgi. (Ap. d. 19:28—34.)
18., 19. a) Kā Efesas rakstvedis nomierināja pūli? b) Kā Jehovas kalpus palaikam ir aizsargājusi laicīgā vara, un kādu ieguldījumu mēs varam dot?
18 Beigu beigās pūli nomierināja pilsētas rakstvedis. Šis saprātīgais ierēdnis efesiešiem paskaidroja, ka kristieši neapdraud viņu templi un dievieti, ka Pāvils un viņa biedri nav izdarījuši nekādu noziegumu pret Artemīdas templi un ka pastāv noteikta kārtība, kādā šādi jautājumi tiek izskatīti. Visvairāk efesiešus, iespējams, ietekmēja rakstveža atgādinājums, ka ar šo pretlikumīgo un nekārtīgo sanāksmi viņi var izraisīt romiešu dusmas. Tad viņš ļaudīm lika izklīst. Pēc šādiem saprātīgiem un praktiskiem apsvērumiem pūļa dusmas norima tikpat ātri, cik strauji bija uzliesmojušas. (Ap. d. 19:35—41.)
19 Tā nebija ne pirmā, ne pēdējā reize, kad kāds saprātīgs laicīgās varas pārstāvis ir aizstāvējis Jēzus sekotājus. Apustulis Jānis parādībā redzēja, ka pašreizējās pēdējās dienās cilvēku sabiedrības stabilākā daļa, ko attēlo zeme, aprīs vajāšanu plūdus, ar kādiem Sātans vērsīsies pret Jēzus sekotājiem. (Atkl. 12:15, 16.) Tā arī ir noticis. Daudzos gadījumos godprātīgi tiesneši ir aizstāvējuši Jehovas liecinieku tiesības pulcēties, lai pielūgtu Dievu, un sludināt labo vēsti. Protams, šādās tiesiskās uzvarās savs nopelns var būt arī mūsu uzvedībai. Pāvils ar savu izturēšanos acīmredzot bija iemantojis dažu Efesas ierēdņu cieņu, tāpēc tie vēlējās viņu pasargāt. (Ap. d. 19:31.) Centīsimies arī mēs ar godīgu un cieņas pilnu izturēšanos atstāt labu iespaidu uz cilvēkiem, ko satiekam. Mēs nekad nezinām, kāda nozīme tam var būt nākotnē.
20. a) Ko jūs domājat par to, kā Jehovas vēsts nostiprinājās pirmajā gadsimtā un kā tā nostiprinās tagad? b) Ko jūs esat apņēmušies darīt, lai dotu savu ieguldījumu Jehovas uzvarās?
20 Vai nav saviļņojoši domāt par to, kā pirmajā gadsimtā ”Jehovas vēsts.. izplatījās un nostiprinājās”? Tikpat iespaidīgi ir redzēt uzvaras, ko Jehova ir devis saviem kalpiem mūsu laikā. Vai arī tu vēlētos dot savu ieguldījumu šādās uzvarās, pat ja tas būtu pavisam neliels? Tad seko labajiem piemēriem, ko esam apskatījuši. Saglabā pazemību, ej kopsolī ar Jehovas organizāciju, esi centīgs, noraidi spiritismu un liecini citiem ar savu godīgo un cieņas pilno izturēšanos!
a Sk. ”Efesa — Āzijas galvaspilsēta”.
b Efesā Pāvils arī sarakstīja Pirmo vēstuli korintiešiem.
c Iespējams, runa bija par galvas apsējiem, kas tika sieti ap pieri, lai neļautu sviedriem nokļūt acīs. Tas, ka Pāvils nēsāja arī priekšautu, norāda, ka brīvajos brīžos, varbūt agri no rīta, viņš mēdza taisīt teltis. (Ap. d. 20:34, 35.)
d Lūka pieminēja, ka grāmatu vērtība bija 50 tūkstoši sudraba monētu. Ja viņš ar to domāja denārijus, tad šī summa bija līdzvērtīga strādnieka algai par 50 tūkstošiem darba dienu. Strādājot septiņas dienas nedēļā, vienam cilvēkam būtu vajadzīgi 137 gadi, lai nopelnītu šādu summu.
e Daži apgalvo, ka Pāvils domāja šo gadījumu, rakstīdams Korintas kristiešiem: ”[Mēs] vairs necerējām palikt dzīvi.” (2. Kor. 1:8.) Tomēr pastāv iespēja, ka viņš runāja par kādu vēl bīstamāku notikumu. Kad Pāvils minēja, ka ir ”cīnījies ar zvēriem Efesā”, viņš varbūt runāja par kādu gadījumu, kad viņš bija iemests pie plēsīgiem zvēriem arēnā, vai par cilvēku pretestību. (1. Kor. 15:32.) Šiem vārdiem var būt gan burtiskā, gan pārnestā nozīme.
f Šādām amatnieku apvienībām varēja būt diezgan liela ietekme. Piemēram, aptuveni gadsimtu vēlāk līdzīgus nemierus Efesā izraisīja maiznieku apvienība.