Vairīsimies no sāncensības un veicināsim mieru

 1. Ko cilvēki mēdz darīt, lai pārspētu citus?

DAUDZI cilvēki, savtīgu nolūku vadīti, nemitīgi cenšas pārspēt citus. Uzņēmēji ķeras pie jebkurām metodēm, lai apsteigtu savus konkurentus. Sportisti, lai uzvarētu, pat tīši traumē pretinieku komandas spēlētājus. Jaunieši, kas vēlas mācīties kādā prestižā augstskolā, krāpjas iestājeksāmenos. Mums kā kristiešiem šāda rīcība ir nepieņemama, jo tā pieder pie ”miesas darbiem”. (Gal. 5:19—21.) Taču daži Jehovas kalpi, paši to neapzinādamies, varētu veicināt sāncensību draudzē. Par to ir svarīgi domāt, jo sāncensība apdraud mūsu brāļu saimes vienotību.

 2. Par ko ir runa šajā rakstā?

² Šajā rakstā ir runa par īpašībām, kas var veicināt sāncensību ticības biedru starpā. Vēl rakstā ir pievērsta uzmanība tam, ko mēs varam mācīties no Dieva kalpiem, kas dzīvoja Bībeles laikos un kas nemēģināja sacensties ar citiem. Vispirms padomāsim, kā pārbaudīt savus motīvus.

 3. Kādus jautājumus ir labi pārdomāt?

³ Laiku pa laikam mums būtu jāizvērtē savi motīvi. Mēs varam pārdomāt šādus jautājumus: ”Vai es mēdzu sevi salīdzināt ar citiem? Vai es vienmēr gribu būt pats labākais? Vai es gribu visu izdarīt labāk par citiem vai vismaz labāk nekā konkrētais brālis vai māsa? Vai arī es pūlos tāpēc, ka vēlos iepriecināt Jehovu?” Kāpēc ir svarīgi par to domāt? Pievērsīsim uzmanību, kas ir teikts Bībelē.

 4. Kāpēc mēs nedrīkstam salīdzināt sevi ar citiem? (Galatiešiem 6:3, 4.)

⁴ Bībelē ir lasāms norādījums nesalīdzināt sevi ar citiem. (Nolasīt Galatiešiem 6:3, 4.) Viens iemesls, kāpēc tas nebūtu jādara, ir tāds: ja mēs uzskatītu, ka parasti mums viss izdodas labāk nekā ticības biedriem, mēs varētu kļūt iedomīgi. Otrs iemesls: ja mums vienmēr šķistu, ka ticības biedri visu dara labāk nekā mēs, mums, visticamāk, nolaistos rokas. Ne vienā, ne otrā gadījumā kristietis nespriestu gudri. (Rom. 12:3.) Kāda mūsu māsa, vārdā Katerinab, kas dzīvo Grieķijā, sacīja: ”Es visu laiku sevi salīdzināju ar citām māsām un uzskatīju, ka viņas ir skaistākas, ka viņas prasmīgāk sludina un daudz labāk nekā es prot iedraudzēties ar citiem. Tāpēc es jutos nekam nederīga.” Mums jāpatur prātā, ka Jehova mūs ir vilcis pie sevis nevis tāpēc, ka mēs esam skaisti, daiļrunīgi, vai tāpēc, ka mums ir daudz draugu, bet gan tāpēc, ka mēs bijām gatavi viņu iemīlēt un klausīt viņa Dēlam. (Jāņa 6:44; 1. Kor. 1:26—31.)

 5. Ko mēs varam mācīties no tā, kas notika ar kādu brāli?

⁵ Vēl ir labi pārdomāt šādu jautājumu: ”Vai citu acīs es esmu saticīgs cilvēks, vai arī man bieži izraisās nesaskaņas ar citiem?” Lūk, kas notika ar kādu brāli, vārdā Hjons, kurš dzīvo Dienvidkorejā. Kādu laiku viņš citus brāļus, kam bija uzticēti īpaši pienākumi kalpošanā, uzskatīja par sāncenšiem. Viņš teica: ”Es pret šiem brāļiem biju kritiski noskaņots un bieži vien nepiekritu viņu teiktajam.” Kādas bija sekas? ”Manas nostājas dēļ draudzē vairs nebija vienotības,” viņš atzina. Daži Hjona draugi viņam palīdzēja paraudzīties uz sevi pareizā gaismā. Hjons mainīja savu domāšanu, un tagad viņš ir ļoti labs draudzes vecākais. Ja mēs pamanām sevī noslieci uz sāncensību un tieksmi strīdēties, mums nekavējoties jārīkojas.

 6. Kādas īpašības veicina sāncensību, kā izriet no Galatiešiem 5:26?

⁶ Nolasīt Galatiešiem 5:26. Kādas īpašības veicina sāncensību? Viena no tām ir godkāre. Godkārīgs cilvēks ir lepns un savtīgs. Vēl viena peļama īpašība ir skaudība. Skaudīgs cilvēks ne vien vēlas, lai viņam būtu tas, kas ir otram, bet arī vēlas, lai otram tā vairs nebūtu. Jāpatur prātā, ka skaudība ir naidīgas jūtas. Mums jāvairās no godkāres un skaudības kā no sērgas.

 7. Kādu postu var nodarīt godkāre un skaudība? Paskaidrojiet ar piemēru.

⁷ Godkāri un skaudību var salīdzināt ar nevēlamiem piejaukumiem, kas nokļuvuši lidaparāta degvielā. Lidmašīna varbūt paceļas gaisā, taču var notikt tā, ka šo piejaukumu dēļ degvielas padeves sistēma aizsprostojas, dzinējam pirms nosēšanās zūd jauda un lidmašīna avarē. Kaut kas līdzīgs var notikt ar Jehovas kalpu, kurš ir pieļāvis, ka viņa virzītājspēks ir godkāre un skaudība. Tāds kristietis pieredzēs ”bojāeju”. (Sāl. pam. 16:18.) Viņš pārstās kalpot Jehovam un kaitēs pats sev un citiem. Kā mēs varam sargāties no godkāres un skaudības?

 8. Kā var uzveikt godkāri?

⁸ Mēs varam uzveikt sevī godkāri, ja ņemam vērā apustuļa Pāvila padomu filipiešiem: ”Neko nedariet aiz ķildīguma vai tukšas godkāres, bet pazemīgi uzskatiet citus par augstākiem nekā jūs paši.” (Filip. 2:3.) Ja mēs citus uzskatām par augstākiem, mēs pat nemēģinām sacensties ar tiem, kam ir labākas dotības un spējas nekā mums. Gluži pretēji, mēs priecājamies par viņu sasniegumiem. Un jo sevišķi mēs priecājamies, ja viņi liek lietā savas spējas, lai kalpotu Jehovam un sagādātu viņam godu. Savukārt, ja apustuļa Pāvila padomam seko tie brāļi un māsas, kas ir talantīgi, viņi pamana mūsu labās īpašības. Tā mēs visi draudzē sekmējam labu gaisotni un vienotību.

 9. Kā uzveikt noslieci būt skaudīgiem?

⁹ Ja mēs būsim pazemīgi un apzināsimies savu spēju robežas, mums būs vieglāk uzveikt noslieci būt skaudīgiem. Pazemīgs cilvēks necenšas pierādīt, ka ir spējīgāks un prasmīgāks par citiem. Viņš cenšas mācīties no tiem, kas ir spējīgāki par viņu. Piemēram, ja kāds brālis uzstājas ar lieliskām runām, mēs varētu viņam pavaicāt, kā viņš tām gatavojas. Ja kādai māsai padodas izcilas maltītes, mēs varētu palūgt, lai viņa padalās ar mums savā pieredzē. Ja gados jaunam kristietim nav viegli iegūt draugus, viņš varētu palūgt padomu kādam, kam tas nesagādā grūtības. Šādi rīkojoties, mēs varam nepieļaut, ka mūsos asnus sāk dzīt skaudība, un paši varam kļūt prasmīgāki kādās jomās.

10. Kādā grūtā situācijā nonāca Gideons?

¹⁰ Pievērsīsim uzmanību kādam gadījumam Gideona dzīvē. Gideons, kas bija no Manases cilts, un viņa 300 vīri ar Jehovas atbalstu guva iespaidīgu uzvaru pār ienaidniekiem. Ar šo uzvaru viņi būtu varējuši ļoti lepoties. Bet, kad Gideons satika efraimiešus, tie nevis slavēja viņu, bet viņam uzbruka ar asiem pārmetumiem. Acīmredzot tas, ka Gideons nebija aicinājis efraimiešus jau no paša sākuma kopā ar viņa vīriem cīnīties pret Dieva ienaidniekiem, bija aizskāris efraimiešu pašlepnumu. Viņiem tik ļoti rūpēja savas cilts gods, ka viņi nesaskatīja pašu svarīgāko — to, ka Gideons bija sagādājis godu Dieva vārdam un aizsargājis viņa tautu. (Tiesn. 8:1.)

11. Kā Gideons atbildēja efraimiešiem?

¹¹ Gideons efraimiešiem pazemīgi atbildēja: ”Ko gan es esmu paveicis salīdzinājumā ar jums?” Pēc tam viņš tiem atgādināja, ko tie ar Jehovas atbalstu ir paveikuši. Tad efraimiešu ”dusmas norima”. (Tiesn. 8:2, 3.) Gideons nepieļāva, ka viņā ierunātos pašlepnums, un darīja visu, lai novērstu nesaskaņas starp Dieva kalpiem.

12. Ko var mācīties no Gideona un efraimiešu sarunas?

¹² Ko mēs varam mācīties no šī gadījuma? Ja domājam par efraimiešiem, mēs saprotam, ka mēs nedrīkstam savu godu uzskatīt par svarīgāku nekā Jehovas godu. Ko no Gideona var mācīties kristieši, kas ir vīri un tēvi, kā arī draudžu vecākie? Ja viņu rīcības dēļ kāds jūtas aizvainots, viņiem jācenšas palūkoties uz situāciju no šī cilvēka viedokļa. Turklāt viņi var uzslavēt šo cilvēku par kaut ko labu, ko tas ir paveicis. Lai to darītu, protams, ir vajadzīga pazemība, un īpaši tā ir vajadzīga tad, ja cilvēkam, kurš jūtas aizvainots, nav taisnība. Neaizmirsīsim, ka labas attiecības ir daudz svarīgākas par savas taisnības pierādīšanu.

13. Kas bija jāiztur Annai, un kā viņa tika galā ar savu grūto situāciju?

¹³ Sarežģīta situācija bija izveidojusies Annas dzīvē. Viņas vīrs bija levīts Elkana. Elkanam bija vēl viena sieva, vārdā Penīna, bet Annu viņš mīlēja vairāk nekā Penīnu. Bībelē teikts, ka ”Penīnai bija bērni, bet Annai ne”. Šī iemesla dēļ Penīna nemitīgi izsmēja Annu un ”pastāvīgi viņu sāpināja”. Anna tāpēc ”raudāja un neko neēda”. (1. Sam. 1:2, 6, 7.) Bībelē nav minēts, ka Anna būtu mēģinājusi Penīnai kaut kā atriebties. Viņa lūdza Jehovu un izkratīja viņam savu sirdi, un paļāvās, ka Jehova viņai palīdzēs. Vai Penīnas attieksme pret Annu mainījās? Nekas par to neliecina. Toties Anna ieguva sirdsmieru un ”vairs nebija drūma”. (1. Sam. 1:10, 18.)

14. Ko mēs varam mācīties no Annas?

¹⁴ Ko mēs varam mācīties no Annas? Ja kāds cenšas pierādīt, ka ir kaut kādā ziņā par mums pārāks, mums nav jācenšas to atspēkot. Pretējā gadījumā mēs veicinātu sāncensību. Neatmaksāsim ļaunu ar ļaunu un centīsimies saglabāt ar šo cilvēku labas attiecības. (Rom. 12:17—21.) Pat ja viņš paliks pie sava, mēs saglabāsim sirdsmieru.

15. Kas bija kopīgs Apollam un Pāvilam?

¹⁵ Tagad padomāsim, ko mēs varam mācīties no Kristus mācekļa Apolla un apustuļa Pāvila. Viņi abi lieliski pārzināja Svētos Rakstus. Abi kristieši bija daudziem pazīstami, abi bija prasmīgi skolotāji, un abi daudziem bija palīdzējuši kļūt par Kristus mācekļiem. Bet viņu starpā nepastāvēja sāncensība.

16. Kas ir zināms par Apollu?

¹⁶ Apolls bija dzimis Aleksandrijā, kas tolaik bija ievērojams zinātnes centrs. Viņš nenoliedzami bija ”daiļrunīgs vīrs, kas labi pārzināja Rakstus”. (Ap. d. 18:24.) Kad Apolls darbojās Korintā, daļa Korintas kristiešu skaidri darīja zināmu, ka viņiem Apolls patīk labāk par citiem brāļiem, arī par Pāvilu. (1. Kor. 1:12, 13.) Vai Apolls bija veicinājis šķelšanos draudzē? Tas ir neiedomājami! Kādu laiku pēc tam, kad Apolls bija atstājis Korintu, Pāvils viņu mudināja tur atgriezties. (1. Kor. 16:12.) Pāvils to nebūtu darījis, ja viņam būtu licies, ka Apolls ar savu rīcību kristiešu vidū ir izraisījis šķelšanos. Ir skaidrs, ka Apolls savas dotības izmantoja vislabākajā veidā, proti, lai sludinātu labo vēsti un stiprinātu citus kristiešus. Mēs varam nešaubīties, ka Apolls bija pazemīgs cilvēks. Piemēram, par to liecina tas, ka viņš neapvainojās, kad Akils un Priskilla ”vēl labāk viņam izskaidroja Dieva ceļu”. (Ap. d. 18:24—28.)

17. Kā Pāvils veicināja saskaņu kristiešu starpā?

¹⁷ Apustulis Pāvils labi zināja, kādu darbu ir paveicis Apolls. Taču Pāvils neuzskatīja, ka viņa stāvoklis ir apdraudēts. Padomos, ko Pāvils deva Korintas draudzei, atspoguļojās viņa pazemība un saprātīgums. Viņam neglaimoja, ka daļa korintiešu teica: ”Es sekoju Pāvilam.” Viņš uzsvēra, ka gods par visu pienākas Dievam Jehovam un Jēzum Kristum. (1. Kor. 3:3—6.)

18. Ko mēs varam mācīties no Apolla un Pāvila, kā redzams 1. Korintiešiem 4:6, 7?

¹⁸ Ko mēs varam mācīties no Apolla un Pāvila? Varbūt mēs daudz darām kalpošanā Jehovam un ne vienam vien esam palīdzējuši kļūt par kristītu Jehovas kalpu. Bet mēs nekad nedrīkstam aizmirst: tas viss ir iespējams tikai tāpēc, ka mums palīdz Jehova. No tā, kas Bībelē stāstīts par Apollu un Pāvilu, mēs varam gūt vēl kādu atziņu — jo vairāk pienākumu mums ir uzticēts, jo vairāk mums ir iespēju veicināt draudzē mieru un saskaņu. Mēs esam ļoti priecīgi, ka draudzes vecākie un kalpotāji sekmē vienotību, jo vienmēr balstās uz to, kas teikts Bībelē. Viņi nevis mēģina izcelt sevi, bet gan vērš uzmanību uz Jēzu Kristu, kurš ir mūsu paraugs. (Nolasīt 1. Korintiešiem 4:6, 7.)

19. Kas būtu jādara ikvienam no mums? (Sk. arī ”Vairīsimies no sāncensības”.)

¹⁹ Ikvienam no mums Dievs ir dāvājis kādas spējas vai talantus. Lai kādas būtu mūsu dotības, mums tās jāizmanto, lai kalpotu citiem. (1. Pēt. 4:10.) Varbūt mums šķiet, ka neko svarīgu jau mēs nedarām. Bet mazi darbi, kas veicina vienotību, ir kā sīki dūrieni šuvēs, kas savieno apģērba detaļas. Visiem spēkiem vairīsimies no sāncensības un veicināsim draudzē mieru un saskaņu! (Efes. 4:3.)