”Cits citam piedodat”

”Cits citu panesat un cits citam piedodat.” (KOLOSIEŠIEM 3:13)

 1. a) Kāpēc Pēteris varbūt domāja, ka viņš ir cēlsirdīgs, ierosinādams piedot citiem ”septiņas reizes”? b) Ko Jēzus gribēja teikt, norādīdams, ka mums jāpiedod citiem septiņdesmit septiņas reizes?

”KUNGS, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” (Mateja 18:21.) Teikdams šos vārdus, Pēteris varbūt domāja, ka viņš ir ļoti cēlsirdīgs. Saskaņā ar tā laika rabīnu tradīcijām, viens un tas pats pārkāpums nebija jāpiedod vairāk kā trīs reizes.a Tāpēc Pēteris noteikti bija pārsteigts, kad Jēzus atbildēja: ”Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas [’septiņdesmit septiņas’, NW].” (Mateja 18:22.) Skaitļa septiņi atkārtojums būtībā nozīmēja: ”Neierobežoti.” Jēzus norādīja, ka kristietim būtu jāpiedod citiem praktiski neierobežotu skaitu reižu.

2., 3. a) Kādās situācijās, iespējams, ir grūti piedot citiem? b) Kāpēc mēs varam būt pārliecināti, ka piedot citiem ir mūsu pašu interesēs?

² Taču paklausīt šim padomam ne vienmēr ir viegli. Kurš gan nav izjutis netaisna pāridarījuma sāpes? Iespējams, cilvēks, uz ko tu paļāvies, ir pievīlis tavu uzticību. (Salamana Pamācības 11:13.) Varbūt tuvs draugs, neapdomīgi runājot, tev ir ’iedūris kā ar zobenu’. (Salamana Pamācības 12:18.) Ļoti sāpīgi var būt tad, ja nekrietni rīkojas cilvēks, ko tu mīli vai kam tu uzticies. Ja notiek kaut kas tamlīdzīgs, pavisam dabiska reakcija ir dusmas. Iespējams, mums negribas vairs runāt ar cilvēku, kas mūs ir aizskāris, un mēs labprāt no viņa vispār izvairītos. Varētu likties, ka piedodami mēs viņam ļausim palikt nesodītam par mums nodarīto pārestību. Tomēr tad, ja neatbrīvojamies no aizvainojuma, mēs galu galā nodarām pāri paši sev.

³ Tāpēc Jēzus mūs mācīja piedot — pat septiņdesmit septiņas reizes. Protams, viņa mācības mums nevar kaitēt. Viss, ko Jēzus mācīja, nāca no Jehovas, kurš ’māca mums to, kas mums par svētību’. (Jesajas 48:17; Jāņa 7:16, 17.) Tātad ir loģiski secināt, ka piedot citiem ir mūsu pašu interesēs. Pirms mēs apskatīsim, kāpēc ir jāpiedod un kā to var darīt, būtu vēlams noskaidrot, ko īsti piedošana nozīmē un ko tā nenozīmē. Mūsu priekšstatam par piedošanu var būt sava nozīme tajā, vai mēs spējam piedot, kad kāds mūs aizvaino.

 4. Ko piedošana nenozīmē, un ko tā nozīmē?

⁴ Piedot citiem personiskas pārestības nenozīmē attaisnot izdarīto vai uzskatīt to par mazsvarīgu; tāpat tas nenozīmē ļaut, lai citi mūs negodīgi izmanto. Kad Jehova piedod mums, viņš nekādā ziņā neuzskata mūsu grēkus par sīkumiem, un viņš nekad neļaus grēcīgiem cilvēkiem mīdīt kājām viņa žēlastību. (Ebrejiem 10:29.) Darbā Insight on the Scriptures (”Rakstu izpratne”)b ir teikts, ka piedot nozīmē ”atvainot pāridarītāju; vairs nejust aizvainojumu viņa nodarījuma dēļ un atteikties no jebkādām domām par atmaksu”. (1. sējums, 861. lappuse.) Bībelē ir minēti nopietni iemesli, kāpēc jāpiedod citiem.

Kāpēc piedot citiem?

 5. Kāds svarīgs iemesls, kāpēc jāpiedod citiem, ir minēts Efeziešiem 5:1?

⁵ Svarīgs iemesls, kāpēc jāpiedod citiem, ir minēts Efeziešiem 5:1: ”Sekojiet Dievam, kā viņa mīļie bērni.” Kādā ziņā mums ’jāseko Dievam’? Vairākos latviešu valodas Bībeles izdevumos vārdi ”Tad nu” saista šo frāzi ar iepriekšējo pantu, kurā teikts: ”Esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis.” (Efeziešiem 4:32.) Jā, mums ir jāseko Dievam un jāpiedod citiem. Mazs zēns cenšas būt tieši tāds pats kā viņa tēvs, savukārt mums kā bērniem, ko Jehova ļoti mīl, būtu jāvēlas līdzināties savam piedodošajam debesu Tēvam. Cik priecīga ir Jehovas sirds, kad viņš nolūkojas lejup no debesīm un redz, kā viņa bērni uz zemes cenšas viņam līdzināties, piedodami cits citam! (Lūkas 6:35, 36; salīdzināt Mateja 5:44—48.)

 6. Kādā ziņā pastāv milzīga atšķirība starp to, kā piedod Jehova, un to, kā piedodam mēs?

⁶ Tiesa, mēs nespējam piedot absolūtā nozīmē, kā to dara Jehova. Taču šis fakts tikai vēl vairāk uzsver savstarpējas piedošanas nepieciešamību. Nav grūti saprast, ka pastāv milzīga atšķirība starp to, kā piedod Jehova, un to, kā piedodam mēs. (Jesajas 55:7—9.) Kad piedodam cilvēkiem, kas pret mums grēkojuši, bieži to darām ar apziņu, ka agrāk vai vēlāk mums pašiem, iespējams, vajadzēs, lai viņi atbildētu ar līdzīgu laipnību un piedotu mums. Ja runa ir par cilvēkiem, grēcinieki vienmēr piedod grēciniekiem. Turpretī tad, ja runa ir par Jehovu, piedošana vienmēr ir vienpusēja. Viņš piedod mums, bet mums nekad nebūs jāpiedod viņam. Ja jau Jehova, kas negrēko, ir gatavs parādīt mīlestību un pilnībā piedot, vai arī mums, grēcīgiem cilvēkiem, nebūtu jācenšas piedot citiem? (Mateja 6:12.)

 7. Kāpēc nevēlēšanās piedot citiem, kad ir pamats būt žēlsirdīgiem, var nelabvēlīgi ietekmēt mūsu attiecības ar Jehovu?

⁷ Ir kaut kas vēl svarīgāks: nevēlēšanās piedot citiem, kad ir pamats būt žēlsirdīgiem, var nelabvēlīgi ietekmēt mūsu attiecības ar Dievu. Jehova ne tikai aicina piedot citiem — tā ir viņa prasība. Rakstos ir norādīts, ka mums jāpiedod citiem daļēji tādēļ, lai Jehova varētu piedot mums, kā arī tāpēc, ka viņš ir piedevis mums. (Mateja 6:14; Marka 11:25; Efeziešiem 4:32; 1. Jāņa 4:11.) Vai mēs varam gaidīt, ka Jehova mums piedos, ja paši nevēlamies piedot citiem, kad ir pamatots iemesls to darīt? (Mateja 18:21—35.)

 8. Kāpēc piedot citiem ir mūsu pašu interesēs?

⁸ Jehova cilvēkiem savā tautā māca ”staigāt pa.. labajiem ceļiem, pa kuŗiem tiem ir jāstaigā”. (1. Ķēniņu 8:36.) Mēs varam būt pārliecināti, ka Jehova, dodams norādījumu piedot, vēl mums pašu labāko. Pilnīgi pamatoti Bībelē ir dots padoms: ”Atstājiet vietu Dieva dusmībai.” (Romiešiem 12:19.) Aizvainojuma nasta var būt ļoti smaga. Ja neatbrīvojamies no aizvainojuma, tas pārņem savā varā mūsu domas, laupa mums mieru un neļauj justies priecīgiem. Ilgstošas dusmas, tāpat kā skaudība, var kaitīgi ietekmēt veselību. (Salamana Pamācības 14:30, NW.) Turklāt pāridarītājs, iespējams, pat nenojauš, cik mokošas ir mūsu izjūtas! Mīlošais Radītājs zina, ka mums jāpiedod citiem ne tikai viņu, bet arī mūsu pašu interesēs. Paklausīt Bībeles padomam un piedot citiem patiešām ir ’labs ceļš’.

”Cits citu panesat”

9., 10. a) Kādās situācijās ne vienmēr būtu jāgaida atvainošanās? b) Ko nozīmē vārdi ”cits citu panesat”?

⁹ Fiziski ievainojumi var būt ļoti dažādi, no nelielas skrambas līdz dziļai brūcei, un ne visiem tiem jāveltī vienlīdz liela uzmanība. Tāpat ir ar aizskartām jūtām — dažas brūces ir dziļākas nekā citas. Vai būtu prātīgi pievērst īpašu uzmanību katrai sīkai pārestībai, kas mums ir nodarīta? Citu cilvēku rīcība mums reizēm neizbēgami liek justies drusku saīgušiem, aizvainotiem vai aizkaitinātiem, bet ne jau vienmēr šādās situācijās būtu jāgaida atvainošanās. Ja mums būs tādu cilvēku reputācija, kuri vairās no citiem katra nieka dēļ un pieprasa atvainošanos, pirms atkal sāk izturēties pret viņiem laipni, tad mēs, visticamāk, piespiedīsim citus uzvesties ļoti piesardzīgi mūsu sabiedrībā vai arī ievērot drošu distanci.

¹⁰ Daudz labāk ir tad, ja mums ir ”saprātīgu cilvēku reputācija”. (Filipiešiem 4:5, Phillips.) Tā kā mēs visi esam nepilnīgi un kalpojam plecu pie pleca, būtu saprātīgi domāt, ka reizumis brāļi mums var izdarīt kaut ko ne visai patīkamu, savukārt mēs varam izdarīt kaut ko nepatīkamu viņiem. Kolosiešiem 3:13 ir dots padoms: ”Cits citu panesat.” Šie vārdi nozīmē, ka mums jābūt pacietīgiem, jāsamierinās ar to, kas mums citos nepatīk, un ar viņu rakstura iezīmēm, kas mūs kaitina. Pacietība un savaldība mums palīdzēs nepievērst pārāk lielu uzmanību ”nobrāzumiem” un ”skrambām”, ko gūstam attiecībās ar citiem, un netraucēt mieru draudzē. (1. Korintiešiem 16:14.)

Kad brūces ir dziļākas

11. Kas mums palīdzēs piedot cilvēkiem, kuri mums kaut ko ir nodarījuši?

¹¹ Bet ja nu citu cilvēku nepareizā rīcība mums sagādā stipras sāpes? Ja nodarījums nav pārāk smags, mums droši vien nebūs grūti sekot Bībeles padomam: ”Piedodiet cits citam.” (Efeziešiem 4:32.) Būdami gatavi piedot, mēs rīkosimies saskaņā ar Dieva iedvesmotajiem Pētera vārdiem: ”Par visām lietām lai jums būtu sirsnīga mīlestība citam pret citu, jo mīlestība apklāj grēku daudzumu.” (1. Pētera 4:8.) Ja paturēsim prātā, ka arī paši esam grēcinieki, mēs spēsim būt iecietīgi pret citu cilvēku pārkāpumiem. Piedodot mēs atbrīvojamies no aizvainojuma, neļaujam tam palikt mūsos. Tāpēc mūsu attiecībās ar pārkāpēju, domājams, neiestāsies ilgstošs vēsums, turklāt mēs palīdzēsim saglabāt dārgo mieru draudzē. (Romiešiem 14:19.) Ar laiku atmiņas par to, ko šis cilvēks ir izdarījis, ļoti iespējams, izzudīs pavisam.

12. a) Kas mums, iespējams, pašiem jādara, lai varētu piedot kādam, kurš mums ir sagādājis ļoti lielas sāpes? b) Kā no vārdiem, kas lasāmi Efeziešiem 4:26, izriet, ka mums jānokārto domstarpības bez kavēšanās?

¹² Taču ko iesākt, ja kāds pret mums izdara smagāku pārkāpumu un sagādā mums ļoti lielas sāpes? Piemēram, varbūt uzticams draugs ir atklājis citiem ārkārtīgi personisku informāciju, ko tu viņam biji uzticējis. Tu jūties dziļi sāpināts, apjucis un pievilts. Tu esi mēģinājis atbrīvoties no šīm izjūtām, bet tas tik viegli neizdodas. Tādā gadījumā tev, iespējams, pašam kaut kas jādara, lai atrisinātu problēmu, varbūt jāparunā ar vainīgo. To būtu prātīgi darīt tūlīt pat, kamēr jautājums vēl nav sasāpējis. Pāvils aicināja: ”Dusmās neapgrēkojieties [tā varētu notikt, ja perinām dusmas vai rīkojamies, dusmu vadīti]: lai saule nenoriet, jums dusmojoties.” (Efeziešiem 4:26.) Pāvila vārdu jēga kļūst vēl skaidrāka, ja ņem vērā faktu, ka līdz ar saules rietu jūdiem beidzās viena diena un sākās jauna. Padoma būtība ir šāda: nokārtojiet domstarpības bez kavēšanās! (Mateja 5:23, 24.)

13. Kādam jābūt mūsu mērķim, kad runājam ar cilvēku, kas mūs ir aizvainojis, un kādi ieteikumi var palīdzēt sasniegt šo mērķi?

¹³ Kā būtu jārunā ar cilvēku, kas tevi ir aizvainojis? 1. Pētera 3:11 ir teikts, ka mums ’jāmeklē miers un jādzenas pēc tā’. Tātad mērķis ir nevis ļaut vaļu dusmām, bet nodibināt mieru ar savu brāli. Tāpēc ir labāk izvairīties no asiem vārdiem un žestiem; tie varētu izraisīt tādu pašu atbildes reakciju. (Salamana Pamācības 15:18; 29:11.) Nelieto pārspīlējumus, piemēram, nesaki: ”Tu vienmēr ...!” — vai: ”Tu nekad ...!” Ar šādiem pārspīlētiem apgalvojumiem tu panāksi tikai to, ka otrs cilvēks sāks aizstāvēties. Tavam balss tonim un sejas izteiksmei būtu jāliecina par to, ka tu vēlies atrisināt situāciju, kas tevi ir ļoti sāpinājusi. Konkrēti izstāsti, kā tu jūties notikušā dēļ. Ļauj otram cilvēkam paskaidrot viņa rīcības iemeslus. Klausies, ko viņš saka. (Jēkaba 1:19.) Ko labu tas dos? Salamana Pamācībās 19:11 ir teikts: ”Prātīgs cilvēks ir lēns uz dusmām, un viņa rota ir, kaitināšanu aizmirst.” (LB-26.) Otra cilvēka izjūtu un rīcības motīvu izpratne var kliedēt negatīvas domas un emocijas, kas mūs urda. Ja mēs sākam risināt situāciju ar mērķi nodibināt mieru un arī pēc tam saglabājam šādu nostāju, tad, visticamāk, jebkādi pārpratumi tiks noskaidroti, vajadzības gadījumā vainīgais atvainosies un saņems piedošanu.

14. Kādā ziņā mums būtu jāaizmirst notikušais, kad mēs esam piedevuši citiem cilvēkiem?

¹⁴ Vai piedošana nozīmē, ka mums vārda pilnā nozīmē jāaizmirst notikušais? Atceries paša Jehovas piemēru, par ko bija runa iepriekšējā rakstā. Bībelē ir teikts, ka Jehova aizmirst mūsu grēkus, taču tas nenozīmē, ka viņš nespēj atsaukt tos atmiņā. (Jesajas 43:25.) Jehova aizmirst mūsu pārkāpumus citā nozīmē: reiz piedevis, viņš mūs nekad vairs nesauc pie atbildības par tiem pašiem grēkiem. (Ecēhiēla 33:14—16.) Arī tad, ja mēs piedodam citiem cilvēkiem, nav teikts, ka mēs nespēsim atcerēties, ko viņi ir izdarījuši. Taču mēs varam aizmirst notikušo tajā ziņā, ka nekad vairs nesauksim pāridarītāju pie atbildības un neatgādināsim viņa kļūdu. Kad jautājums ir šādi nokārtots, nebūtu pareizi par to pļāpāt ar citiem; tāpat mūsu rīcībā neizpaustos mīlestība, ja mēs vienmēr vairītos no pāridarītāja, izturoties pret viņu tā, it kā viņš būtu izslēgts no draudzes. (Salamana Pamācības 17:9.) Tiesa, varbūt ir nepieciešams kāds laiks, lai mūsu attiecības normalizētos; iespējams, tās vairs nebūs tik tuvas kā agrāk. Tomēr mēs joprojām mīlam šo cilvēku, jo viņš ir mūsu kristīgais brālis, un mēs darām visu iespējamo, lai saglabātu ar viņu mierīgas attiecības. (Salīdzināt Lūkas 17:3.)

Kad piedot šķiet neiespējami

15., 16. a) Vai no kristiešiem tiek prasīts piedot pārkāpējam, kas nenožēlo izdarīto? b) Kā mēs varam likt lietā Bībeles padomu, kas atrodams Psalmā 37:8?

¹⁵ Bet ko lai dara, ja kāds grēko pret mums, nodarīdams mums ārkārtīgi dziļas sāpes, tomēr neatzīst savu vainu, nenožēlo savu rīcību un neatvainojas? (Salamana Pamācības 28:13.) Rakstos ir skaidri norādīts, ka Jehova nepiedod grēciniekiem, kas neko nenožēlo un nocietina savu sirdi. (Ebrejiem 6:4—6; 10:26, 27.) Taču kā jārīkojas mums? Darbā Insight on the Scriptures ir teikts: ”No kristiešiem netiek prasīts, lai viņi piedotu tiem, kas ir paraduši neģēlīgi, tīšuprāt grēkot un to nenožēlo. Šādi cilvēki kļūst par Dieva ienaidniekiem.” (1. sējums, 862. lappuse.) Nevienam kristietim, kas ir kļuvis par galēji netaisnas, zemiskas vai pretīgas rīcības upuri, nebūtu jājūtas spiestam piedot pārkāpējam, kas nenožēlo izdarīto. (Psalms 139:21, 22.)

¹⁶ Saprotams, nežēlīgas apiešanās upuri var justies aizvainoti un dusmīgi. Tomēr atceries, ka ilgstošas dusmas un aizvainojums var manāmi kaitēt mums pašiem. Veltīgi gaidot, ka pāridarītājs atzīs savu vainu un atvainosies, mēs tikai izjutīsim arvien lielāku sarūgtinājumu. Ja domas par nodarīto netaisnību mūs ir pārņēmušas savā varā, mūsos droši vien turpina rūgt dusmas, un tas savukārt postoši ietekmē mūsu garīgo, emocionālo un fizisko veselību. Līdz ar to mēs faktiski ļaujam cilvēkam, kas mūs ir sāpinājis, joprojām mūs sāpināt. Bībelē ir lasāms gudrs padoms: ”Atmet dusmas un neļaujies bardzībai.” (Psalms 37:8.) Ir kristieši, kas ir ņēmuši vērā šo padomu un pēc kāda laika spējuši piedot vainīgajam tādā nozīmē, ka viņi ir atbrīvojušies no aizvainojuma — nevis attaisnojuši izdarīto, bet pārstājuši dusmoties. Kad šie kristieši visā pilnībā ir atstājuši situāciju taisnības Dieva ziņā, viņi ir izjutuši lielu atvieglojumu un spējuši atgūties. (Psalms 37:28.)

17. Kāds mierinošs apliecinājums ir ietverts Jehovas solījumā, kas pierakstīts Atklāsmes 21:4?

¹⁷ Ja nodarītā pārestība mūs ir ievainojusi ļoti dziļi, iespējams, mums neizdosies to pilnībā izdzēst no atmiņas — vismaz šajā sistēmā ne. Taču Jehova sola jaunu pasauli, kurā ”Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija, ir pagājis”. (Atklāsmes 21:4.) Lai ko mēs atcerētos tajā laikā, tas mums nesagādās dziļas ciešanas un sāpes, kādas tagad varbūt plosa mūsu sirdi. (Jesajas 65:17, 18.)

18. a) Kāpēc mums jābūt gataviem piedot saviem brāļiem un māsām? b) Kādā nozīmē mēs varam piedot un aizmirst pāridarījumu, ja kāds ir sagrēkojis pret mums? c) Kādu labumu tas mums dod?

¹⁸ Bet pagaidām mums ir jādzīvo un jādarbojas kopā ar brāļiem un māsām, kas ir nepilnīgi, grēcīgi cilvēki. Mēs visi mēdzam kļūdīties. Palaikam mēs sagādājam cits citam vilšanos un pat sāpes. Jēzus ļoti labi zināja, ka mums būs jāpiedod citiem nevis ”septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas”. (Mateja 18:22.) Taisnība, mēs nevaram piedot pilnīgi, kā to dara Jehova. Tomēr vairākumā gadījumu, kad brāļi ir sagrēkojuši pret mums, mēs viņiem varam piedot tajā nozīmē, ka pārvaram aizvainojuma sajūtu, un mēs varam aizmirst izdarīto tajā ziņā, ka nepieminam pārkāpumu bezgalīgi ilgi. Kad mēs šādi piedodam un aizmirstam pāridarījumu, mēs palīdzam saglabāt ne tikai draudzes mieru, bet arī paši savu sirdsmieru. Vissvarīgākais ir tas, ka mēs iegūstam mieru, ko spēj dot vienīgi mūsu mīlošais Dievs — Jehova. (Filipiešiem 4:7.)

[Zemsvītras piezīmes]

Atkārtojuma jautājumi

◻ Kāpēc mums labprāt jāpiedod citiem?

◻ Kādās situācijās mums ir nepieciešams ’citam citu panest’?

◻ Ko mēs varam darīt, lai mierīgi atrisinātu situāciju, ja citu cilvēku nepareizās rīcības dēļ jūtamies dziļi sāpināti?

◻ Kādā ziņā mums jāaizmirst notikušais, kad esam piedevuši citiem?

[Attēls 16. lpp.]

Var gadīties, ka mēs netiekam vaļā no aizvainojuma, bet pāridarītājs pat nenojauš, cik mokošas ir mūsu izjūtas

[Attēls 17. lpp.]

Ja tu griezies pie citiem, lai nodibinātu mieru, pārpratumi viegli noskaidrojas