55. Bībeles grāmata. Otrā vēstule Timotejam

Kas sarakstījis: Pāvils

Kur sarakstīta: Romā

Kad pabeigta: ap 65. g. m.ē.

PĀVILS atkal atradās ieslodzījumā Romā. Taču viņa otrā ieslodzījuma apstākļi bija daudz smagāki nekā pirmajā reizē. Iespējams, ritēja 65. gads, un 64. gada jūlijā Romā bija plosījies milzīgs ugunsgrēks, kas bija nodarījis ievērojamus postījumus 10 no pilsētas 14 rajoniem. Kā rakstīja romiešu vēsturnieks Tacits, imperators Nerons nespēja ”izskaust apkaunojošās baumas, ka dedzināšana bija notikusi pēc pavēles. Nerons apsūdzēja un lika nežēlīgi sodīt cilvēkus, kurus tauta ienīda viņu kaunpilnās rīcības dēļ un kurus ļaudis sauca par kristiešiem.. [..] Ļoti daudzi no viņiem tika notiesāti, turklāt drīzāk nevis par to, ka viņi būtu aizdedzinājuši pilsētu, bet gan par viņu naidu pret cilvēci. Viņu sodīšanai ar nāvi pievienojās ņirgāšanās. Daudzus, apģērbtus zvēru ādās, saplosīja suņi, citi tika sisti krustā, citi — nolemti liesmām un sadedzināti, tumsai iestājoties, lai tie būtu par gaismekļiem naktī. Nerons labprāt atvēlēja šim nolūkam savus dārzus. [..] Cilvēkos tas raisīja līdzjūtību, jo viņi tika nogalināti nevis sabiedrības interesēs, kā bija licies, bet gan viena cilvēka nežēlības dēļ.”a

² Acīmredzot tieši šādu nežēlīgu vajāšanu laikā Pāvils atkal bija nonācis apcietinājumā Romā. Šoreiz viņš bija saslēgts važās. Pāvils necerēja uz atbrīvošanu, viņš gaidīja, kad tiks tiesāts un sodīts ar nāvi. Apmeklētāji pie viņa nāca reti. Ikvienam, kas atklāti atzina sevi par kristieti, draudēja briesmas tikt apcietinātam, spīdzinātam un nonāvētam. Tāpēc Pāvils ar patiesu sirsnību rakstīja par ciemiņu, kas pie viņa bija ieradies no Efesas: ”Lai tas Kungs parāda žēlastību Onēsifora namam, jo viņš daudzkārt atspirdzināja mani un nekaunējās manu važu, bet, nonācis Romā, rūpīgi meklēja mani un atrada.” (2. Tim. 1:16, 17.) Zinādams, ka viņam draud nāve, Pāvils sevi nosauca par ”Kristus Jēzus apustuli ar Dieva gribu pēc Kristū Jēzū pamatotās dzīvības apsolījuma”. (1:1.) Pāvils nešaubījās, ka viņu gaida dzīve kopā ar Jēzu Kristu. Viņš bija sludinājis daudzās ievērojamās pilsētās, no Jeruzalemes līdz Romai, un varbūt bijis pat Spānijā. (Rom. 15:24, 28.) Viņš bija pabeidzis savu ”skrējienu”, saglabādams stipru ticību. (2. Tim. 4:6—8.)

³ Otrā vēstule Timotejam, visticamāk, ir sarakstīta ap 65. gadu, pavisam neilgi pirms tam, kad Pāvils mira mocekļa nāvē. Timotejs tajā laikā droši vien vēl bija Efesā, jo Pāvils viņu bija lūdzis tur palikt. (1. Tim. 1:3.) Tagad Pāvils divas reizes aicināja Timoteju steigties pie viņa, ņemot sev līdzi Marku, kā arī mēteli un ”grāmatas”, ko Pāvils bija atstājis Troadā. (2. Tim. 4:9, 11, 13, 21.) Šajā vēstulē, ko Pāvils sarakstīja tik kritiskā savas dzīves posmā, ir ietverti ļoti vērtīgi padomi, kas stiprināja Timoteju un ir stiprinājuši patiesos kristiešus līdz pat mūsu dienām.

⁴ Otrā vēstule Timotejam ir autentiska un kanoniska — to apstiprina fakti, kas jau tika minēti, runājot par Pirmo vēstuli Timotejam. Šo grāmatu atzina par uzticības vērtu un izmantoja agrīnie baznīcas autori un komentētāji, piemēram, Polikarps (2. gs.).

KĀPĒC ŠĪ GRĀMATA IR NODERĪGA

¹⁰ ”Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi.” Kam tie ir noderīgi? Savā otrajā vēstulē Timotejam Pāvils atbild uz šo jautājumu: ”Mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.” (3:16, 17, LB-65r.) Tātad šajā vēstulē ir uzsvērts, cik vērtīga ir ”mācība”. Visiem, kas mīl taisnīgumu, jāņem vērā vēstulē atrodamie gudrie padomi, lai kļūtu par Dieva vārdu skolotājiem, un jācenšas būt krietniem darbiniekiem, kas ”pareizi māca patiesības vārdu”. Tāpat kā tas bija Efesā Timoteja dzīves laikā, mūsdienās ir cilvēki, kas iesaistās ”aplamās un nemākulīgās prātošanās”, kas ”vienmēr mācās un nekad nevar nonākt pie patiesības atziņas” un kas noraida ”veselīgo mācību”, labprātāk klausīdamies skolotājus, kuri runā viņu ausīm tīkamus vārdus. (2:15, 23; 3:7; 4:3, 4.) Lai izvairītos no šīs kaitīgās ietekmes, ir jāturas pie ”veselīgu mācību parauga” ticībā un mīlestībā. Turklāt ir liela vajadzība pēc tā, lai aizvien vairāk kristiešu, tāpat kā ”Dieva cilvēks” Timotejs, būtu ”noderīgi mācīt atkal citus” gan draudzē, gan ārpus tās. Priecīgi var justies visi, kas pilda šo pienākumu, ”ar lēnprātību pamācot” citus, un kas sludina Dieva vārdus ”visā pacietībā un visos mācības veidos”. (1:13; 2:2, 24, 25; 4:2.)

¹¹ Kā minēja Pāvils, Timotejs zināja Svētos Rakstus ”no mazām dienām”, jo viņu ar mīlestību bija mācījušas Loida un Eunika. Vārdi ”no mazām dienām” norāda arī uz to, kad Bībeli jāsāk mācīt bērniem mūsdienās. Bet ko darīt, ja gadu gaitā agrākā dedzība sāk noplakt? Pāvils deva padomu ”atkal uzpūst” dedzīguma liesmu ”spēka, mīlestības un savaldības garā”, saglabājot neliekuļotu ticību. Viņš atzina, ka pēdējās dienās būs grūti laiki, jo cilvēki būs nepiekāpīgi un izplatīsies viltus mācības. Tieši tāpēc visiem kristiešiem, bet jo īpaši jauniešiem, ir svarīgi ”palikt skaidrā prātā visās lietās” un ”izpildīt savu kalpošanu līdz galam”. (1:5—7; 3:1—5, 15; 4:5.)

¹² Par balvu ir vērts cīnīties. (2:3—7.) Pāvils pievērsa uzmanību Dzimumam, kam bija jākļūst par Dieva Valstības ķēniņu: ”Turi prātā Jēzu Kristu, kas uzmodināts no miroņiem, no Dāvida cilts, — pēc mana evanģelija.” Pāvils cerēja palikt kopā ar šo Dzimumu. Pēc tam viņš runāja par savu drīzo nāvi, bet viņa vārdos ir jūtams uzvaras prieks: ”Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos man viņā dienā, un netikvien man, bet arī visiem, kas ir iemīlējuši viņa parādīšanos.” (2:8; 4:8.) Cik gan laimīgi ir visi, kas var atskatīties uz daudziem uzticīgas kalpošanas gadiem un teikt to pašu! Taču, lai tas būtu iespējams, mums jau tagad no sirds jākalpo Dievam ar mīlestību pret Jēzus Kristus parādīšanos un ar tādu pašu paļāvību, kāda bija Pāvilam, kad viņš rakstīja: ”Izraus mani tas Kungs no katra ļauna darba un izglābs savā debesu valstībā, — viņam lai ir gods mūžu mūžos. Amen.” (4:18.)

[Zemsvītras piezīme]