Turpiniet cīņu par ticību!

”[Turpiniet] cīņu par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta.” (JŪDAS 3)

 1. Kādā ziņā patiesie kristieši mūsdienās piedalās karā?

KARAVĪRIEM vienmēr ir bijusi grūta dzīve. Var iedomāties, kā jūtas cilvēks, kam pilnā kaujas ekipējumā jebkādos laika apstākļos jāsoļo neskaitāmi kilometri, līdz spēku izsīkumam jātrenējas karaspēka mācībās vai jāmēģina izturēt visnežēlīgākajos apstākļos, kad ik uz soļa var gūt ievainojumus vai zaudēt dzīvību. Patiesie kristieši gan nepiedalās karos, kas notiek starp tautām. (Jesajas 2:2—4; Jāņa 17:14.) Bet nedrīkst aizmirst, ka savā ziņā mēs tomēr piedalāmies karā. Sātans izjūt spēcīgu naidu pret Jēzu Kristu un viņa sekotājiem uz zemes. (Atklāsmes 12:17.) Katrs, kas nolemj kalpot Dievam Jehovam, būtībā kļūst par kareivi, kam jāizcīna garīga cīņa. (2. Korintiešiem 10:4.)

 2. Kā Jūda raksturoja cīņu, kurā ir iesaistīti kristieši, un kā viņa vēstule mums var palīdzēt šo cīņu izturēt?

² Tāpēc īsti vietā ir vārdi, ko rakstīja Jēzus pusbrālis Jūda: ”Mīļie, tā kā man ļoti rūpēja jums rakstīt par mūsu kopējo pestīšanu, tad sirds mani spieda jūs pamācīt šinī rakstā turpināt cīņu par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta.” (Jūdas 3.) Aicinādams kristiešus ”turpināt cīņu”, Jūda lietoja vārdu, kas ir saistīts ar vārdu ”agonija”. Jā, cīņa var būt smaga, pat mokoša. Varbūt tev reizēm šķiet, ka ir grūti izturēt šo cīņu. Jūdas īsā, bet spēcīgā vēstule mums var palīdzēt. Tajā mēs tiekam mudināti nedzīvot amorāli, cienīt Dieva iedibināto kārtību un palikt Dieva mīlestībā. Padomāsim, kā mēs varam likt lietā šos padomus.

Nepadodies tieksmei rīkoties amorāli

 3. Kāda bīstama situācija kristiešu draudzē bija radusies Jūdas dienās?

³ Jūda redzēja, ka ne visi kristieši guva virsroku cīņā pret Sātanu. Ganāmpulks bija nonācis ļoti bīstamā stāvoklī. Tajā bija ”iezagušies” ļauni cilvēki, rakstīja Jūda. Šie cilvēki grūti pamanāmā veidā veicināja amoralitāti. Turklāt viņi izdomāja gudrus attaisnojumus savai rīcībai un Dieva žēlastību izmantoja par aizbildinājumu izlaidībai. (Jūdas 4, NW.) Varbūt viņu spriedumi bija līdzīgi senās pasaules gnostiķu uzskatiem, proti — jo vairāk cilvēks grēko, jo vairāk žēlastības viņš saņem no Dieva; vadoties pēc šāda uzskata, iznāk, ka vislabākais ir grēkot arvien vairāk. Vai varbūt viņi bija iedomājušies, ka labestīgs Dievs viņus nesodīs. Jebkurā gadījumā viņi rūgti maldījās. (1. Korintiešiem 3:19.)

 4. Kādus trīs piemērus par to, kā Jehova pagātnē bija izpildījis spriedumu, minēja Jūda?

⁴ Jūda atspēkoja šo cilvēku ļaunos prātojumus, minēdams trīs piemērus, kuri parāda, kā Jehova pagātnē bija sodījis izraēliešus, ”kas neticēja”, eņģeļus, kas bija ”savu mājokli atstājuši”, lai grēkotu ar sievietēm, un Sodomas un Gomoras iedzīvotājus, kas ”padevās netiklībai un nomaldījās pretdabīgās miesas kārībās”. (Jūdas 5—7; 1. Mozus 6:2—4; 19:4—25; 4. Mozus 14:35.) Visas trīs reizes Jehova iespaidīgā veidā izpildīja grēciniekiem noteikto spriedumu.

 5. Kādu senatnes pravieti citēja Jūda, un kā šis pravietis bija norādījis uz to, ka pravietojums noteikti piepildīsies?

⁵ Pēc tam Jūda norādīja uz spriedumu, kam būs daudz tālejošākas sekas. Viņš citēja Ēnoha izteikto pravietojumu, un šie vārdi nav lasāmi nekur citur Svētajos rakstos.a (Jūdas 14, 15.) Ēnohs bija pravietojis, ka pienāks laiks, kad Jehova tiesās visus bezdievjus un viņu bezdievīgos darbus. Interesants ir fakts, ka Ēnohs bija runājis it kā par pagātni, jo Dieva spriedumi bija tik neapšaubāmi, ka tos jau varēja uzskatīt par izpildītiem. Cilvēki varbūt smējās par Ēnohu un vēlāk arī par Nou, bet pasaules plūdu laikā visi šie smējēji gāja bojā.

 6. a) Kādi atgādinājumi bija nepieciešami kristiešiem laikā, kad dzīvoja Jūda? b) Kāpēc mums būtu uzmanīgi jāieklausās Jūdas izteiktajos atgādinājumos?

⁶ Kāpēc Jūda rakstīja par šiem Dieva spriedumiem? Viņš rakstīja tāpēc, ka zināja cilvēkus, kas toreiz, būdami saistīti ar kristiešu draudzēm, darīja tikpat derdzīgus un nosodāmus grēkus kā tie cilvēki, kurus Dievs bija sodījis pagātnē. Šī iemesla dēļ Jūda rakstīja, ka draudzēm ir nepieciešami atgādinājumi par dažām pamatpatiesībām. (Jūdas 5.) Daļa draudzes locekļu acīmredzot bija piemirsuši, ka Dievs Jehova redz viņu darbus. Tā ir taisnība — ja Dieva kalpi apzināti pārkāpj viņa likumus un apgāna sevi un citus, Dievs to redz. (Salamana Pamācības 15:3.) Šāda rīcība viņu ļoti sāpina. (1. Mozus 6:6; Psalms 78:40.) Elpa aizraujas, domājot par to, ka mēs, niecīgi cilvēki, varam ietekmēt Visuma Suverēnā Kunga jūtas. Jehova redz mūs ik dienas, un tad, ja mēs pēc labākās sirdsapziņas cenšamies sekot viņa Dēlam Jēzum Kristum, mūsu rīcība viņu iepriecina. Tāpēc nekad nejutīsimies aizskarti, dzirdot tādus atgādinājumus, kādus ir izteicis Jūda, ieklausīsimies tajos ļoti uzmanīgi. (Salamana Pamācības 27:11; 1. Pētera 2:21.)

 7. a) Kāpēc tiem, kas ir izdarījuši nopietnu grēku, katrā ziņā nekavējoties jāgriežas pēc palīdzības? b) Kas mums visiem jādara, lai mēs nepadotos kārdinājumam rīkoties amorāli?

⁷ Jehova ne tikai redz pārkāpumus, bet arī rīkojas. Viņš ir taisnības Dievs un agri vai vēlu soda ļaundarus. (1. Timotejam 5:24.) Cilvēki, kas uzskata, ka Jehovas tiesas spriedumi ir tikai sena vēsture un ka Dievs neliekas ne zinis par viņu ļaundarībām, mēģina piemānīt paši sevi. Ikvienam, kas pašlaik dzīvo amorāli, ir katrā ziņā nekavējoties jāgriežas pēc palīdzības pie kristiešu draudzes vecākajiem. (Jēkaba 5:14, 15.) Mums visiem jābūt piesardzīgiem, apzinoties, kādi zaudējumi garīgajā cīņā rodas amoralitātes dēļ. Katru gadu šo cīņu zaudē daudz cilvēku, kas tiek izslēgti no draudzēm, un tas lielākoties notiek tāpēc, ka viņi nevēlas nožēlot savu amorālo rīcību. Mums stingri jāapņemas nepadoties nekādiem kārdinājumiem, kas kaut vai nedaudz varētu mūs tuvināt šādam grēkam. (Salīdzināt Mateja 26:41.)

Cieņa pret Dieva noteikto kārtību

 8. Kas ir Jūdas vēstules 8. pantā minētās ”debess varas”?

⁸ Nākamā problēma, par kuru rakstīja Jūda, ir necieņa pret Dieva noteikto kārtību. Piemēram, 8. pantā tiem pašiem ļaundariem viņš aizrādīja, ka tie ”zaimo debess varas”. Kas bija šīs ”debess varas”? Tie bija nepilnīgi cilvēki, bet ar Jehovas svētā gara starpniecību viņiem bija uzticēti noteikti pienākumi. Draudzēs bija vecākie, kam bija uzticēta Dieva ganāmpulka ganīšana. (1. Pētera 5:2.) Tāpat toreiz bija ceļojošie pārraugi, piemēram, apustulis Pāvils. Jeruzalemē bija vecāko grupa, kas pildīja vadošās padomes funkcijas un pieņēma lēmumus, kuri attiecās uz kristiešu draudzi kopumā. (Apustuļu darbi 15:6.) Jūda bija ļoti noraizējies, redzot, ka draudzēs ir kristieši, kas zaimo šos cilvēkus, runā par tiem slikti.

 9. Kādus piemērus, kuros redzama necieņa pret varu, min Jūda?

⁹ Nosodīdams šādu necienīgu izturēšanos, Jūda 11. pantā atgādināja vēl trīs piemērus: Kainu, Bileāmu un Korahu. Kains ignorēja padomu, ko viņam ar mīlestību deva Jehova, un darīja pēc sava prāta — ļāva sevī attīstīties slepkavīgam naidam. (1. Mozus 4:4—8.) Bileāms saņēma vairākus brīdinājumus, kas neapšaubāmi nāca nevis no cilvēkiem, bet no kaut kā daudz augstāka, — pat viņa ēzelis bija sācis runāt ar viņu. Tomēr Bileāms neatmeta savus savtīgos nodomus un turpināja kalt plānus pret Dieva tautu. (4. Mozus 22:28, 32—34; 5. Mozus 23:6.) Koraham jau bija uzticēti noteikti pienākumi, taču viņam ar to nepietika. Viņš sakūdīja cilvēkus uz dumpi pret Mozu — lēnprātīgāko cilvēku uz zemes. (4. Mozus 12:3; 16:1—3, 32.)

10. Kā mūsdienās cilvēki varētu kļūt par tiem, kas ”zaimo debess varas”, un kāpēc no šādas rīcības ir jāsargās?

¹⁰ Minētie piemēri mūs nepārprotami māca uzklausīt padomus un cienīt tos, kam Jehova ir uzticējis pienākumus draudzē. (Ebrejiem 13:17.) Nemaz nav grūti atrast trūkumus draudzes vecākajos, jo viņi ir tādi paši nepilnīgi cilvēki kā mēs. Bet vai mēs nezaimotu ”debess varas”, ja domātu tikai par viņu trūkumiem un censtos mazināt citu cilvēku cieņu pret viņiem? Jūda 10. pantā runāja par cilvēkiem, kuri ”zaimo visu, ko tie nesaprot”. Reizēm kāds varbūt sāk kritizēt draudzes vecāko vai tiesas komitejas pieņemtu lēmumu. Bet viņam nav zināmi visi fakti, kas bija jāņem vērā vecākajiem, lai pieņemtu attiecīgo lēmumu. Vai ir saprātīgi runāt ļaunu par to, ko cilvēks nemaz nezina? (Salamana Pamācības 18:13.) Kristieši, kas nepārtrauc šādas negatīvas runas, var radīt šķelšanos draudzē, un viņi, iespējams, ir kā zemūdens klintis ticības biedru pulcēšanās reizēs. (Jūdas 12, NW, 16, 19.) Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam apdraudēt citu kristiešu garīgo stāvokli. Mums visiem būtu jāapņemas vienmēr novērtēt vīriešus, kam ir uzticēti pienākumi draudzē, par viņu lielo darbu un uzticību Dieva ganāmpulkam. (1. Timotejam 5:17.)

11. Kāpēc Mihaēls neizteica zaimojošu spriedumu Sātanam?

¹¹ Jūda minēja kādu personu, kas apliecināja savu cieņu pret iedibināto kārtību. Jūda rakstīja, ka virseņģelis Mihaēls, ”kad viņam bij Mozus miesas dēļ vārdu cīņa ar velnu, neiedrošinājās par viņu izteikt zaimu spriedumu, bet tikai sacīja: ”Tas Kungs lai tevi soda!””. (Jūdas 9.) Šis interesantais gadījums, par kuru Svētajos rakstos var lasīt vienīgi Jūdas vēstulē, palīdz saprast divas būtiskas patiesības. Mēs mācāmies, ka tiesas spriešana jāatstāj Jehovas ziņā. Sātans acīmredzot vēlējās izmantot Dievam uzticīgā Mozus mirstīgās atliekas, lai veicinātu viltus pielūgsmi. Kāds ļauns plāns! Tomēr Mihaēls rīkojās pazemīgi un neizteica spriedumu Sātanam, jo tikai Jehovam ir tiesības to darīt. Ir skaidrs, ka mums ir vēl mazāk tiesību izteikt nelabvēlīgus spriedumus par cilvēkiem, kas cenšas uzticīgi kalpot Jehovam.

12. Ko no Mihaēla var mācīties tie, kam kristiešu draudzē ir atbildīgi pienākumi?

¹² No Mihaēla var mācīties arī tie, kam ir zināma vara draudzē. Lai gan ”virseņģelis” Mihaēls bija augstākā stāvoklī par visiem citiem eņģeļiem, viņš savu varu neizmantoja ļaunprātīgi pat tad, kad Sātans viņu izaicināja. Dievam uzticīgi draudžu vecākie precīzi seko Mihaēla priekšzīmei; viņi apzinās, ka izmantot varu nepareizi nozīmētu necienīt Jehovas augstāko varu. Jūdas vēstulē daudz ir runāts par vīriešiem, kam bija atbildīgi pienākumi draudzēs, bet kas bija sākuši izmantot varu nepareizi. Piemēram, no 12. līdz 14. pantam (JD) Jūda asi nosodīja ganus, kas, ”sevi barodami, bez kauna dzīvo”. (Salīdzināt Ecēhiēla 34:7—10.) Tātad galvenais, kas viņiem rūpēja, bija pašu, nevis Jehovas ganāmpulka labklājība. Draudžu vecākie mūsdienās var ļoti daudz iemācīties, pārdomājot šādu negatīvu piemēru. Jūdas vēstulē ir pavisam skaidri rakstīts par to, kādi mēs nedrīkstam kļūt. Ja mēs kļūstam savtīgi, mēs nevaram būt Kristus kareivji, jo esam pārāk aizņemti, cīnīdamies savā labā. Daudz labāk būs, ja mēs dzīvosim saskaņā ar Jēzus vārdiem: ”Svētīgāki ir dot nekā ņemt.” (Apustuļu darbi 20:35.)

Palieciet Dieva mīlestībā

13. Kāpēc mums visiem no sirds būtu jāvēlas palikt Dieva mīlestībā?

¹³ Jau tuvāk savas vēstules beigām Jūda izteica šādu uzmundrinošu padomu: ”Pasargait sevi Dieva mīlestībā.” (Jūdas 21.) Visvairāk kristīgajā cīņā mums palīdz tieši tas, ka paliekam Dieva Jehovas mīlestībā. Mīlestība ir Jehovas galvenā īpašība. (1. Jāņa 4:8.) Pāvils Romas kristiešiem rakstīja: ”Es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīve, ne eņģeļi, ne varas, ne tagadne, ne nākotne, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (Romiešiem 8:38, 39.) Bet kā lai mēs paliekam šajā mīlestībā? Pievērsīsim uzmanību trīs priekšnoteikumiem, ko minēja Jūda.

14., 15. a) Ko nozīmē stiprināt sevi ”visusvētākajā ticībā”? b) Kā mēs varētu pārbaudīt mūsu garīgā bruņojuma stāvokli?

¹⁴ Pirmkārt, Jūda ieteica nepārtraukti stiprināties ”visusvētākajā ticībā”. (Jūdas 20.) Kā tika minēts iepriekšējā rakstā, ticības stiprināšana var turpināties nepārtraukti. Mēs esam kā ēkas, kurām nepieciešams arvien labāks stiprinājums, kas pasargātu no stihijām, kuru ietekme visu laiku pieaug. (Salīdzināt Mateja 7:24, 25.) Tāpēc nekad nekļūsim pašpaļāvīgi. Domāsim, kā mēs varam stiprināt savu ticību, kā mēs varam kļūt par vēl stiprākiem un uzticamākiem Kristus kareivjiem. Piemēram, mēs varētu padomāt par garīgo bruņojumu, kas ir aprakstīts Efeziešiem 6:11—18.

¹⁵ Kādā stāvoklī ir mūsu garīgais bruņojums? Vai mūsu ’ticības vairogs’ ir pietiekami izturīgs? Vai mēs, atskatoties netālā pagātnē, nemanām kaut ko tādu, kas liecinātu par kūtrumu — piemēram, vai neesam sākuši retāk apmeklēt sapulces, vai nav mazinājusies dedzība kalpošanā, vai nav zudusi vēlēšanās studēt Rakstus? Šādas pazīmes liecina par nopietnām problēmām. Mums nekavējoties jārīkojas, lai mēs augtu un nostiprinātos patiesībā. (1. Timotejam 4:15; 2. Timotejam 4:2; Ebrejiem 10:24, 25.)

16. Ko nozīmē lūgt svētajā garā, un kas mums pastāvīgi būtu jālūdz Jehovam?

¹⁶ Otrkārt, lai mēs paliktu Dieva mīlestībā, mums jālūdz Dievs svētajā garā. (Jūdas 20.) Tas nozīmē, ka mums jālūdz Jehova viņa gara ietekmē un saskaņā ar viņa gara iedvesmotajiem Rakstiem. Lūgšanā mēs varam tuvoties Jehovam un apliecināt viņam savu uzticību. Mēs nedrīkstam atstāt novārtā šādu brīnišķīgu iespēju. Un mēs vienmēr varam lūgt pēc svētā gara. (Lūkas 11:13.) Svētais gars ir visvarenākais spēks, kādu mēs varam saņemt. To saņemdami, mēs varam vienmēr palikt Dieva mīlestībā un būt Kristus kareivji.

17. a) Kāpēc var teikt, ka Jūda rādīja izcilu žēlsirdības paraugu? b) Kā mēs visi varam būt žēlsirdīgi?

¹⁷ Treškārt, Jūda mudināja kristiešus būt žēlsirdīgiem. (Jūdas 22.) Viņš pats šajā ziņā rādīja izcilu priekšzīmi. Jūda pilnīgi pamatoti bija noraizējies par ļauno ietekmi, netiklību un atkrišanu, kas pamazām iezagās kristiešu draudzē. Taču viņš nepadevās panikai un nesāka uzskatīt, ka tik kritiskos laikos ir gluži nevietā izrādīt tādu īpašību kā žēlsirdība. Jūda mudināja brāļus būt žēlsirdīgiem, kad vien tas bija iespējams, iejūtīgi sarunāties ar tiem, kas bija sākuši šaubīties, un ’izraut no uguns’ tos, kas bija nomaldījušies un nebija vairs tālu no grēka. (Jūdas 23; Galatiešiem 6:1.) Tas ir ļoti labs pamudinājums draudžu vecākajiem šajos nemierīgajos laikos! Viņi cenšas parādīt žēlsirdību vienmēr, kad ir pamats to darīt, taču arī saglabā stingrību, kad tas nepieciešams. Un arī mēs visi vēlamies būt žēlsirdīgi cits pret citu. Piemēram, mēs varam nevis skaisties par sīkumiem, bet augstsirdīgi piedot citu pārkāpumus. (Kolosiešiem 3:13.)

18. Kāpēc mēs varam būt pārliecināti par uzvaru mūsu garīgajā kaujā?

¹⁸ Mūsu cīņa nav viegla. Kā teica Jūda, tā ir ”smaga cīņa”. (Jūdas 3, NW.) Mūsu ienaidnieki ir ļoti spēcīgi. Ne tikai Sātans vien, bet arī viņa ļaunā pasaule un mūsu pašu nepilnības ir mūsu pretinieki. Tomēr mēs varam būt pilnīgi pārliecināti par uzvaru. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs esam Jehovas pusē. Savas vēstules nobeigumā Jūda atgādināja, ka Jehovam pamatoti pieder ”godība, varenība, spēks un vara no mūžības, tagad un mūžu mūžos”. (Jūdas 25.) Vai šāda doma neiedveš bijību? Vai varētu rasties kaut mazākās šaubas, ka šis pats Dievs ”spēj jūs pasargāt, ka neklūpat”? (Jūdas 24.) Protams, nē! Tāpēc apņemsimies visi arī turpmāk nepieļaut amoralitāti savā dzīvē, cienīt Dieva noteikto kārtību un palikt Dieva mīlestībā. Ja mēs to darīsim, mēs visi kopā pieredzēsim varenu uzvaru.

[Zemsvītras piezīme]

Atkārtojuma jautājumi

◻ Kā Jūdas vēstulē mēs tiekam mācīti nepadoties amorālām tieksmēm?

◻ Kāpēc ir svarīgi cienīt Dieva noteikto kārtību?

◻ Kāpēc draudzē piešķirtās varas nepareiza izmantošana ir ārkārtīgi nopietns pārkāpums?

◻ Ko mēs varam darīt, lai paliktu Dieva mīlestībā?

[Attēls 15. lpp.]

Romiešu karavīri gāja kaujās tiešā nozīmē, turpretī kristiešiem ir jāizcīna garīga cīņa

[Attēls 18. lpp.]

Kristiešu draudzes gani kalpo nevis savtīguma, bet mīlestības mudināti