Staigājiet Kristū
”Tad nu tā, kā jūs Kristu Jēzu, to Kungu, esat pieņēmuši, tā staigājiet iekš viņa.” (KOLOSIEŠIEM 2:6, LB-26)
1., 2. a) Kādiem vārdiem Bībelē raksturota Ēnoha, uzticīga Jehovas kalpa, dzīve? b) Kā, saskaņā ar Kolosiešiem 2:6, 7, Jehova mums ir palīdzējis, lai mēs varētu staigāt ar viņu?
VAI tev kādreiz ir gadījies vērot puisēnu, kas iet līdzās savam tēvam? Mazais, starodams priekā, atdarina katru tēva kustību, savukārt tēvs dara visu, lai palīdzētu dēlēnam tikt uz priekšu, un viņa sejā atspoguļojas mīlestība un gandarījums. Jehova izmanto tieši šādu ainu, lai raksturotu cilvēku, kas viņam uzticīgi kalpo visu mūžu. Piemēram, Dieva Rakstos ir teikts, ka uzticamais Ēnohs ”vadīja savas gaitas ar Dievu”. (1. Mozus 5:24; 6:9.)
2 Gluži tāpat kā gādīgs tēvs, kas palīdz dēlam iet sev līdzās, Jehova mums ir devis vislabāko palīdzību, kāda vien ir iespējama. Viņš sūtīja uz zemi savu vienpiedzimušo Dēlu. Savās gaitās šeit, uz zemes, Jēzus Kristus pilnībā sekoja sava debesu Tēva priekšzīmei. (Jāņa 14:9, 10; Ebrejiem 1:3.) Tātad, lai mēs varētu staigāt ar Dievu, mums jāstaigā ar Jēzu. Apustulis Pāvils rakstīja: ”Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet viņā, sakņodamies viņā, augdami [”tikdami celti”, NW] viņā, stipri kļūdami ticībā, kuŗā esat mācīti, pāriplūzdami savā pateicībā!” (Kolosiešiem 2:6, 7.)
3. Kāpēc, ņemot vērā Kolosiešiem 2:6, 7, var teikt, ka staigāt Kristū nenozīmē tikai kristīties?
3 Cilvēki, kas ar godīgu sirdi apgūst Bībeles zināšanas, vēlas staigāt Kristū un sekot viņa nevainojamajai priekšzīmei, tāpēc viņi kristījas. (Lūkas 3:21; Ebrejiem 10:7—9.) Visā pasaulē 1997. gadā vien šo svarīgo soli spēra vairāk nekā 375 000 cilvēku — vidēji vairāk nekā 1000 cilvēku dienā. Tas ir apbrīnojams pieaugums! Tomēr Pāvila vārdi Kolosiešiem 2:6, 7 ļauj saprast, ka staigāt Kristū nenozīmē tikai kristīties. Grieķu valodas vārds, kas tulkots ar vārdiem ”staigāt” vai ”dzīvot”, izsaka ilgstošu, nepārtrauktu darbību. Turklāt Pāvils norāda, ka staigāt ar Kristu nozīmē sakņoties Kristū, tikt celtam viņā, kļūt stipram ticībā un pāriplūst pateicībā. Pievērsīsim uzmanību šiem vārdiem un padomāsim, kā tie mums palīdz nepārtraukti staigāt Kristū.
Vai tu ’sakņojies Kristū’?
4. Ko nozīmē ’sakņoties Kristū’?
4 Vispirms, raksta Pāvils, mums ’jāsakņojas Kristū’. (Salīdzināt Mateja 13:20, 21.) Kas cilvēkam būtu jādara, lai viņš sakņotos Kristū? Auga saknes nav redzamas, bet bez tām augs nevar iztikt — saknes notur augu un piegādā tam barības vielas. Līdzīgi ir ar Kristus priekšzīmi un mācībām — sākumā tās mūs ietekmē neredzamā veidā, kad iegulst mūsu prātā un sirdī. Tad tās uztur un stiprina mūs. Ja ļaujam, lai tās ietekmē mūsu domas, rīcību un lēmumus, mēs izjūtam pamudinājumu veltīt savu dzīvi Jehovam. (1. Pētera 2:21.)
5. Kā mēs varam izveidot tieksmi pēc garīgās barības?
5 Jēzus mīlēja zināšanas, kas nāk no Dieva. Viņš pat salīdzināja tās ar ēdienu. (Mateja 4:4.) Savā Kalna sprediķī Jēzus 21 reizi citēja vārdus no astoņām dažādām Ebreju rakstu grāmatām. Lai sekotu viņa priekšzīmei, mums jādara tas, uz ko mūs mudina apustulis Pēteris ar vārdiem: ”Kā jaunpiedzimuši bērni alkstiet pēc garīgā piena.” (1. Pētera 2:2, JD.) Kad jaundzimušais vēlas ēst, viņš pilnīgi skaidri dara to zināmu. Ja mums pašreiz nav šādas tieksmes pēc garīgās barības, mums, ņemot vērā Pētera vārdus, tā būtu jāveido. Kā mēs to varam darīt? Šeit var palīdzēt Psalmā 34:9 izklāstītais princips: ”Baudiet un redziet, cik tas Kungs ir labs.” Ja mēs regulāri ”baudām” Jehovas Rakstus, Bībeli, varbūt katru dienu to nedaudz lasām, tad mēs pārliecināmies, ka tā stiprina garīgi un sniedz labumu. Un tad pamazām aug mūsu alkas pēc tās.
6. Kāpēc ir svarīgi pārdomāt izlasīto?
6 Bet ēdiens ir arī labi jāsagremo. Tātad mums jāpārdomā izlasītais. (Psalms 77:12, 13.) Piemēram, grāmatas Izcilākais cilvēks, kāds jebkad ir dzīvojis lasīšana būs daudz vērtīgāka, ja mēs, lasot šīs grāmatas nodaļas, apstāsimies un pajautāsim sev: ”Kādu Kristus personības iezīmi var redzēt šajā notikumā, un ko es varu darīt tāpat savā dzīvē?” Šādas pārdomas mums palīdzēs attiecināt izlasīto uz sevi. Kad mums jāpieņem kāds lēmums, mēs varam pajautāt sev, ko Jēzus darītu šādā situācijā. Ja mēs pieņemam lēmumu, kas izriet no šādām pārdomām, mēs apliecinām, ka ’sakņojamies Kristū’.
7. Kādam jābūt mūsu viedoklim par nopietnu garīgo uzturu?
7 Pāvils mūs mudina uzņemt sevī ’cietu barību’ — dziļākas Dieva Rakstu patiesības. (Ebrejiem 5:14.) Sākumā varētu izvirzīt sev mērķi izlasīt visu Bībeli. Pēc tam var iedziļināties konkrētos jautājumos, piemēram, uzzināt vairāk par Kristus izpirkuma upuri, dažādām derībām, ko Jehova ir slēdzis ar savu tautu, Bībeles pravietojumiem. Ir ļoti daudz materiāla, kas mums var palīdzēt uzņemt un pārstrādāt šo cieto garīgo barību. Bet ar kādu nolūku mēs uzņemam zināšanas? Protams, ne tādēļ, lai mums būtu iemesls lielīties, bet tādēļ, lai augtu mūsu mīlestība pret Jehovu un mēs kļūtu viņam tuvāki. (1. Korintiešiem 8:1; Jēkaba 4:8.) Ja mēs kāri tveram šīs zināšanas, attiecinām tās uz sevi un izmantojam tās, lai palīdzētu citiem, tad mēs patiešām sekojam Kristus priekšzīmei. Un tas mums palīdz pareizi ”sakņoties” viņā.
Vai tu ’tiec celts Kristū’?
8. Ko nozīmē ’tikt celtam Kristū’?
8 Turpinot runāt par to, kas nepieciešams, lai staigātu Kristū, Pāvils min kādu citu uzskatāmu piemēru — viņš pāriet no augu valsts uz celtniecību. Kad mēs iedomājamies ēkas celtniecību, mēs domājam ne tikai par pamatu, bet arī par pašu celtni, kas, kādam uzcītīgi strādājot, pamazām kļūst arvien augstāka. Arī mums ir krietni jāpacenšas, lai izveidotu īpašības un ieradumus, kas ļautu līdzināties Kristum. Šādi centieni nepaliek nepamanīti, un notiek tas, par ko Pāvils rakstīja Timotejam: ”Par to gādā, ..lai tavs briedums būtu redzams visiem.” (1. Timotejam 4:15; Mateja 5:16.) Bet kas ir tie kristīgie darbi, kas mūs ”ceļ”?
9. a) Kādus konkrētus mērķus mēs varam sev izvirzīt, lai mēs pilnīgāk sekotu Kristus priekšzīmei sludināšanā? b) Kā mēs zinām, ka Jehova vēlas, lai kalpošana mums sagādātu prieku?
9 Jēzus mums ir devis uzdevumu sludināt un mācīt labo vēsti. (Mateja 24:14; 28:19, 20.) Viņš pats rādīja nevainojamu priekšzīmi, sludinādams drosmīgi un sekmīgi. Mums, protams, tas nekad neizdosies tik labi kā viņam. Tomēr apustulis Pēteris piedāvā mums sasniegt šādu mērķi: ”Turiet Kungu Kristu svētu savās sirdīs, būdami arvien gatavi aizstāvēties savas cerības dēļ pret ikkatru, kas no jums prasa atbildību.” (1. Pētera 3:15.) Nenoskumsti, ja tev šķiet, ka tu ne vienmēr spēj ”aizstāvēties savas cerības dēļ”. Izvirzi sev saprātīgus mērķus, kas tev palīdzētu to darīt arvien labāk un labāk. Ja tu gatavosies jau iepriekš, tu varēsi izmēģināt dažādus sarunu ievadus vai ietvert tajos vienu vai divus Bībeles pantus. Tāpat var izvirzīt sev mērķi izplatīt vairāk bībeliskas literatūras, veikt vairāk atkārtoto apmeklējumu vai sākt kādu Bībeles studiju. Tomēr galvenajam jābūt nevis kvantitātei — stundām, literatūras daudzumam vai studiju skaitam —, bet gan kvalitātei. Saprātīgi mērķi un cenšanās tos sasniegt mums palīdz gūt prieku no pilnvērtīga darba kalpošanā. Tieši to Jehova arī vēlas — lai mēs kalpotu viņam ”ar prieku”. (Psalms 100:2; salīdzināt 2. Korintiešiem 9:7.)
10. Kādi kristīgi darbi vēl mums jādara, un kā tie mums palīdz?
10 Arī pašā draudzē mēs darām daudz ko tādu, kas mūs ceļ Kristū. Vissvarīgākais mums ir apliecināt savstarpēju mīlestību, jo tā ir īpašība, pēc kuras var pazīt patiesos kristiešus. (Jāņa 13:34, 35.) Mācoties Bībeli, mēs parasti pieķeramies cilvēkam, kas mūs māca, un tas ir pavisam dabiski. Bet vai nebūtu pienācis laiks ieklausīties Pāvila padomā ’atdarīt sirdi’ un iepazīties ar citiem draudzes locekļiem? (2. Korintiešiem 6:13.) Mūsu mīlestība un atzinība ir vajadzīga arī draudzes vecākajiem. Sadarbojoties ar vecākajiem un lūdzot un uzklausot viņu dotos bībeliskos padomus, mēs ļoti atvieglosim viņu grūto darbu. (Ebrejiem 13:17.) Turklāt šādi arī mēs paši tiksim celti Kristū.
11. Kāds ir reālistisks viedoklis par kristīšanos?
11 Kristīšanās ir ļoti saviļņojošs notikums. Tomēr nevajadzētu domāt, ka tikpat pacilātā noskaņojumā turpināsies visa mūsu dzīve. Tikt celtiem Kristū lielā mērā nozīmē ’staigāt tai pašā ceļā’. (Filipiešiem 3:16, LB-26.) Tas nenozīmē, ka dzīvei jākļūst vienmuļai un garlaicīgai. Tas gluži vienkārši nozīmē iet taisni uz priekšu — izveidot labus garīgus paradumus un turēties pie tiem dienu no dienas, gadu no gada. Atceries: ”Kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts.” (Mateja 24:13.)
Vai tu kļūsti ’stiprs ticībā’?
12. Ko nozīmē būt ’stipram ticībā’?
12 Runādams par staigāšanu Kristū, Pāvils mūs mudina arī būt ’stipriem ticībā’ jeb ’nostabilizēties ticībā’ (NW). Vēl kādā tulkojumā šie vārdi ir tulkoti kā ”apstiprināti saistībā ar ticību”, jo grieķu valodas vārds, ko lietoja Pāvils, var nozīmēt ’apstiprināt, garantēt, padarīt likumīgi neapstrīdamu’. Augot zināšanām, mēs rodam papildu pierādījumus, ka mūsu ticība Dievam Jehovam ir labi pamatota un, var teikt, likumīgi apstiprināta. Tā mēs iegūstam stabilitāti. Sātana pasaulei ir arvien grūtāk mūs ietekmēt. Domājot par šīm patiesībām, nāk prātā Pāvila izteiktais pamudinājums tiekties pēc brieduma. (Ebrejiem 6:1.) Stabilitāte un briedums ir cieši saistīti.
13., 14. a) Kas apdraudēja pirmā gadsimta Kolosu kristiešu garīgo stabilitāti? b) Par ko, iespējams, bija noraizējies apustulis Pāvils?
13 Bija apstākļi, kas pirmajā gadsimtā apdraudēja Kolosu kristiešu garīgo stabilitāti. Pāvils brīdināja: ”Uzmaniet, ka neviens jūs nesagūsta ar savu filozofiju un tukšu maldināšanu, kas balstās uz cilvēku mācībām un pasaules pirmspēkiem, bet ne uz Kristu.” (Kolosiešiem 2:8, LB-65r.) Pāvils negribēja, ka kolosieši, kas bija kļuvuši par ’Dieva mīļā dēla valstības’ pavalstniekiem, tiktu pievilti un zaudētu savu svētīto garīgo stāvokli. (Kolosiešiem 1:13.) Bet kas viņus varēja pievilt? Pāvils minēja filozofiju, un šī ir vienīgā vieta, kur Bībelē ir lasāms vārds ”filozofija”. Vai Pāvils runāja par grieķu filozofiem, kā Platons un Sokrats? Šo filozofu uzskati tiešām varēja nelabvēlīgi ietekmēt patiesos kristiešus, taču Pāvila laikā vārds ”filozofija” tika lietots plašākā nozīmē. Ar to kopumā tika apzīmētas daudzas domātāju grupas un skolas — arī tās, kas bija reliģiozas. Piemēram, Josefs un Filons, ebreji, kas dzīvoja pirmajā gadsimtā, sauca savu reliģiju par filozofiju, iespējams, tādēļ, lai padarītu to pievilcīgāku.
14 Dažas no tām filozofijām, kas uztrauca Pāvilu varbūt bija tieši reliģiska rakstura. Tālāk Vēstulē kolosiešiem, tajā pašā nodaļā, Pāvils uzrunāja cilvēkus, kas mācīja: ”Tev nebūs aizskart, tev nebūs baudīt, tev nebūs pieskarties!” — tā norādīdami uz Mozus bauslības prasībām, kuras ar Jēzus nāvi bija atceltas. (Romiešiem 10:4.) Šādi priekšstati un pagānu tautu filozofijas ietekmēja draudzi un apdraudēja tās garīgumu. (Kolosiešiem 2:20—22.) Pāvils brīdināja sargāties no filozofijas, kas balstās uz ”pasaules pirmspēkiem”. Šādas viltus mācības nāca no cilvēkiem.
15. Kas mums jādara, lai mūs nelabvēlīgi neietekmētu no Rakstu principiem atšķirīga domāšana, ar kādu mēs bieži sastopamies?
15 Kristiešu garīgā stabilitāte var tikt apdraudēta, ja tiek atbalstīti cilvēku uzskati un domas, kam nav stingra pamatojuma Dieva Rakstos. Mums jābūt piesardzīgiem. Apustulis Jānis izteica šādu pamudinājumu: ”Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva.” (1. Jāņa 4:1.) Ja skolas biedrs mēģina tevi pārliecināt, ka dzīvot saskaņā ar Bībeles principiem ir vecmodīgi, ja kaimiņš tevi mudina veidot materiālistisku attieksmi pret dzīvi, ja darbabiedrs mēģina panākt, lai tu rīkotos pretēji tam, ko liek darīt tava ar Bībeles palīdzību apmācītā sirdsapziņa, vai ja kāds no ticības biedriem par citiem draudzes locekļiem izsaka kritiskas, nelabvēlīgas piezīmes, kuru pamatā ir viņa personiskais viedoklis, — neuzņem sevī to, ko saka šie cilvēki. Atmet visu, kas nav saskaņā ar Dieva Rakstiem. Ja mēs tā darīsim, mēs saglabāsim garīgu stabilitāti, staigājot Kristū.
”Pāriplūzdami savā pateicībā”
16. Kāds ir ceturtais pamudinājums, kas mums dots, lai mēs staigātu Kristū, un kādu jautājumu mēs sev varam uzdot?
16 Ceturtais pamudinājums, ko min Pāvils, ir tas, lai mēs staigājam Kristū, ”pāriplūzdami savā pateicībā”. (Kolosiešiem 2:7.) Dzirdot vārdu ”pāriplūzdami”, prātā nāk upe, kas ir izkāpusi no krastiem. Tas liek domāt par to, ka kristiešu pateicībai jābūt kaut kam pastāvīgam, ierastam. Katrs no mums var sev pajautāt: ”Vai es esmu pateicīgs?”
17. a) Kāpēc var teikt, ka mums visiem ir par ko pateikties pat grūtos brīžos? b) Par kādām Jehovas dāvanām tu jūti īpašu pateicību?
17 Mums visiem ir pamatots iemesls katru dienu ”pāriplūst” pateicībā Jehovam. Pat visgrūtākajos brīžos var gadīties kaut kas pavisam vienkāršs, kas ļauj mums atviegloti uzelpot. Draugs pasaka līdzjūtīgu vārdu. Mīļš cilvēks iedrošina ar savu pieskārienu. Labi gulēta nakts ļauj izjust spēku pieplūdumu. Garšīga maltīte remdē izsalkumu. Putna dziesma, bērna smiekli, dzidri zilas debesis, spirdzinoša vēja pūsma — to visu un pat vēl vairāk mēs varam pieredzēt vienā pašā dienā. Cik gan vienkārši ir uzskatīt šādas dāvanas par kaut ko ikdienišķu! Bet vai mums nav jābūt pateicīgiem par visām šīm dāvanām? Tās mums ir devis Jehova, no kura nāk ”katrs labs devums un katra pilnīga dāvana”. (Jēkaba 1:17.) Turklāt viņš mums ir devis dāvanas, kas ir vēl vērtīgākas nekā tikko minētās, piemēram — pašu dzīvību. (Psalms 36:10.) Un viņš mums ir devis iespēju dzīvot mūžīgi. Lai mēs varētu saņemt šo dāvanu, Jehova ir upurējis visdārgāko, kas viņam ir, — savu vienpiedzimušo Dēlu, kas bija ”viņa prieks”. (Salamana Pamācības 8:30, LB-26; Jāņa 3:16.)
18. Kā mēs varam apliecināt savu pateicību Jehovam?
18 Pilnīgi patiesi ir psalmu dziesminieka vārdi: ”Laba lieta ir tam Kungam pateikties.” (Psalms 92:2.) Arī Pāvils kristiešiem Tesalonikā rakstīja: ”Par visu esiet pateicīgi!” (1. Tesaloniķiešiem 5:18; Efeziešiem 5:20; Kolosiešiem 3:15.) Mēs visi varam apņemties vairot savu pateicību. Mūsu lūgšanās nevajadzētu izskanēt tikai lūgumiem apmierināt mūsu vajadzības. Protams, arī par to ir jālūdz. Bet kā tu justos, ja draugs runātu ar tevi tikai tad, kad viņam no tevis kaut ko vajadzētu? Vai nebūtu labi teikt Jehovam arī tādas lūgšanas, kurās mēs tikai pateicamies viņam un viņu slavējam? Viņu, kurš redz nepateicīgo pasauli, šādas lūgšanas noteikti ļoti iepriecina. Turklāt mums pašiem šādas lūgšanas palīdz galveno uzmanību pievērst visam labajam mūsu dzīvē un atcerēties, cik daudz svētību mums patiesībā ir.
19. Kā vārdi, ko Pāvils ir lietojis Kolosiešiem 2:6, 7, palīdz saprast, ka mēs visi varam mācīties staigāt ar Kristu arvien labāk?
19 Vai tas nav apbrīnojami, cik daudz gudrības var atrast nelielā Dieva Rakstu fragmentā? Mums visiem būtu jāieklausās Pāvila padomā nepārtraukti staigāt ar Kristu. Tāpēc apņemsimies ’sakņoties viņā, augt viņā, būt stipriem ticībā un pāriplūst pateicībā’. It īpaši šis padoms jāņem vērā tiem, kas ir nesen kristīti. Bet tas, protams, attiecas uz mums visiem. Pacenties iedomāties, kā auga sakne urbjas arvien dziļāk zemē un kā māja būvēšanas laikā pakāpeniski kļūst arvien augstāka. Kaut kam līdzīgam jānotiek, kad mēs staigājam ar Kristu, jo šis gājiens nekad nebeidzas. Iespēju augt vēl ir ļoti daudz. Jehova mums palīdzēs un mūs svētīs, jo viņš vēlas, lai mēs staigātu ar viņu un viņa mīļoto Dēlu mūžīgi.
Kā tu atbildētu?
◻ Kas jādara, lai varētu staigāt Kristū?
◻ Ko nozīmē ”sakņoties” Kristū?
◻ Kā mēs varam ”tikt celti” Kristū?
◻ Kāpēc ir tik svarīgi ”nostabilizēties” ticībā?
◻ Kāpēc mēs varam ”pāriplūst” pateicībā?
[Attēls 10. lpp.]
Lai gan saknes parasti nav redzamas, tieši tās apgādā koku ar barības vielām un tieši sakņu dēļ koks var stāvēt