Elīsa redzēja ugunīgus ratus. Vai jūs arī redzat?

Aramas (senās Sīrijas) valdnieks, kas gribēja sagūstīt Dieva pravieti Elīsu, bija uzzinājis, ka pravietis atrodas Dotanā — nocietinātā pilsētā, kas bija uzbūvēta kalnā. Naktī valdnieks sūtīja uz Dotanu savus karapulkus ar zirgiem un kara ratiem. Rītam austot, pilsēta bija aplenkta. (2. Ķēn. 6:13, 14.)

Kad Elīsas kalpotājs no rīta piecēlās un izgāja ārā, viņš ieraudzīja ienaidniekus, kas grasījās sagūstīt Elīsu. ”Ak vai, mans kungs! Ko nu darīsim?” kalpotājs iesaucās. Elīsa uz to atbildēja: ”Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem.” Pēc tam pravietis Jehovam lūdza: ”Kungs, lūdzams, atver viņam acis, ka viņš var redzēt!” Bībelē ir aprakstīts, kas notika tālāk: ”Tad tas Kungs atvēra jaunā kalpotāja acis, ka tas redzēja, un kad viņš paraudzījās apkārt, tad, redzi, kalns bija pilns ugunīgu zirgu un ratu visapkārt ap Elīsu.” (2. Ķēn. 6:15—17.) Ko mēs varam mācīties no šī un citiem notikumiem Elīsas dzīvē?

Sīriešu ielenkumā Elīsa spēja saglabāt mieru, jo viņš paļāvās uz Jehovu un redzēja, kā Jehova liek lietā savu vareno spēku viņa aizsardzībai. Mūsdienās mēs negaidām brīnumus, bet mēs apzināmies, ka Jehova aizsargā savus kalpus kā grupu. Tēlaini runājot, arī mums apkārt ir ugunīgi zirgi un rati. Ja mēs tos redzam savām ticības acīm un vienmēr paļaujamies uz Dievu, mēs ”dzīvosim drošībā” un pieredzēsim Jehovas svētības. (Ps. 4:9.) Pievērsīsim uzmanību citiem notikumiem Elīsas dzīvē, no kuriem mēs varam smelties vērtīgas pamācības.

Kādu dienu, kad Elīsa ara lauku, pie viņa pienāca pravietis Elija un uzmeta viņam savu mēteli. Elīsa zināja, ko tas nozīmē. Viņš sarīkoja mielastu, atvadījās no tēva un mātes un atstāja savas mājas, lai dotos līdzi Elijam un kalpotu viņam. (1. Ķēn. 19:16, 19—21.) Tā kā Elīsa apliecināja, ka ir gatavs darīt kalpošanā Jehovam tik daudz, cik vien spēj, Jehova ar viņa starpniecību īstenoja savu gribu un ar laiku Elīsa stājās Elijas vietā un kļuva par pravieti.

Pēc visa spriežot, Elīsa kalpoja Elijam sešus gadus. Šajā laikā Elīsas pienākumos ietilpa ”ūdeni slacīt uz Elijas rokām”. (2. Ķēn. 3:11.) Toreiz cilvēki mēdza ēst ar rokām, nevis ar nazi un dakšiņu vai citiem galda piederumiem. Pēc maltītes kalps uz kunga rokām lēja ūdeni, lai tas varētu nomazgāt rokas. Tātad var secināt, ka vismaz daži no Elīsas pienākumiem bija ļoti necili, tomēr viņš uzskatīja par lielu godu būt Elijas palīgam.

Arī mūsdienās daudzi kristieši, sekojot Elīsas piemēram, uzsāk pilnas slodzes kalpošanu. Uz šādu rīcību viņus mudina ticība un vēlme pēc iespējas lielākā mērā ieguldīt spēkus kalpošanā Jehovam. Dažkārt kristieši saņem uzdevumus, kuru pildīšana nozīmē atstāt mājas — viņi dodas kalpot Bētelē, piedalās būvniecības projektos vai pilda citus uzdevumus, kas daudziem varbūt liekas visai necili. Taču nevienam kristietim nebūtu jāuzskata, ka šāda kalpošana ir nenozīmīga, jo Jehova to vērtē ļoti augstu. (Ebr. 6:10.)

Pirms tam, kad Jehova ”Eliju vētrā ..uzņēma debesīs”, viņš sūtīja Eliju no Gilgalas uz Bēteli. Elija savam kalpotājam Elīsam ieteica nenākt līdzi, taču Elīsa atbildēja: ”Es tevi neatstāšu!” Ceļā Elija vēl divas reizes mudināja Elīsu griezties atpakaļ, bet Elīsa nebija ar mieru. (2. Ķēn. 2:1—6.) Tāpat kā Rute neatstāja Naomiju, Elīsa palika kopā ar Eliju. (Rut. 1:8, 16, 17.) Kāpēc Elīsa šādi rīkojās? Acīmredzot viņš uzskatīja par lielu godu kalpot Elijam, jo šo uzdevumu viņam bija uzticējis Dievs.

Elīsa mums ir atstājis labu priekšzīmi. Mēs augstu vērtēsim uzdevumus, kas mums ir uzticēti Jehovas organizācijā, ja paturēsim prātā, ka mēs kalpojam Jehovam. Lielāka goda nevar būt. (Ps. 65:5; 84:11.)

Ceļā Elija sacīja Elīsam: ”Lūdz, ko man būs tev darīt, iekāms es tieku paņemts projām no tevis!” Līdzīgi kā savulaik Salamans, Elīsa lūdza pēc kaut kā tāda, kas viņam ļautu pilnvērtīgāk kalpot Jehovam. Viņš sacīja: ”Es lūdzu, lai tavs gars man tiktu dots divkārt!” (1. Ķēn. 3:5, 9; 2. Ķēn. 2:9.) Izraēlā pirmdzimtajiem dēliem pienācās divkārtīga tiesa no tēva mantojuma. (5. Moz. 21:15—17.) Tātad Elīsa lūdza, lai viņš tiktu atzīts par Elijas garīgo mantinieku. Turklāt Elīsa, pēc visa spriežot, vēlējās, lai viņam būtu tikpat bezbailīgs gars kā Elijam, kas ”degtin dega tam Kungam”. (1. Ķēn. 19:13, 14.)

Kā Elija atsaucās uz Elīsas lūgumu? ”Tu esi lūdzis grūti izpildāmu lietu,” viņš sacīja. ”Ja tu mani redzēsi, kad es no tevis tikšu aizrauts, tad lai tev tā notiek, bet ja ne, — tad tas nenotiks!” (2. Ķēn. 2:10.) Bija divi iemesli, kāpēc Elija šādi atbildēja. Pirmkārt, tikai Dievs varēja izlemt, vai izpildīt Elīsas lūgumu. Otrkārt, lai Elīsa varētu saņemt to, ko bija lūdzis, viņam bija jāpaliek kopā ar Eliju, lai kas arī notiktu.

Kā Dievs rīkojās, dzirdot Elīsas lūgumu, lai viņam Elijas gars tiktu dots divkārt? Bībelē ir teikts: ”Kamēr viņi vēl, šurpu turpu staigādami, runāja, redzi, piepeši nāca ugunīgi rati un ugunīgi zirgi, kas tos abus vienu no otra atšķīra; tā Elija vētrā aizbrauca uz debesīm. ..Elīsa to redzēja.”a Tāda bija Jehovas atbilde uz Elīsas lūgumu. Elīsa redzēja, kā Elija tiek aizrauts prom, saņēma Elijas garu divkārt un kļuva par pravieti, kas stājās Elijas vietā. (2. Ķēn. 2:11—14.)

Elīsa pacēla no zemes Elijas mēteli, kas tam bija nokritis, un uzvilka to mugurā. Pēc šī mēteļa citi varēja saprast, ka Elīsa tagad ir Dieva pravietis. Pēc tam Elīsa devās uz Jordānas krastu un brīnumainā kārtā pašķīra upes ūdeņus — tas bija vēl viens pierādījums, ka Elīsa ir iecelts par pravieti.

Redzot, kā Elija vētrā tiek aizrauts projām, Elīsa noteikti jutās dziļi iespaidots. Galu galā ne jau katru dienu gadās redzēt ugunīgus ratus ar ugunīgiem zirgiem! Šis notikums apstiprināja, ka Jehova bija gatavs izpildīt Elīsas lūgumu. Mūsdienās Dievs neatbild uz mūsu lūgšanām, sūtīdams parādību ar liesmojošiem ratiem un ugunīgiem zirgiem. Tomēr mēs varam saskatīt pierādījumus tam, kā viņš liek lietā savu vareno spēku, lai īstenotu savu gribu. Kad mēs redzam, kā Jehova svētī savas organizācijas zemes daļu, mēs gara acīm saskatām viņa debesu ratus kustībā. (Ecēh. 10:9—13.)

Elīsa pieredzēja daudzus notikumus, kas stiprināja viņa pārliecību, ka Jehovas spēks ir neizmērojams. Ar Dieva svētā gara palīdzību Elīsa paveica 16 brīnumus — tas bija divreiz vairāk, nekā bija paveicis Elija.b Otrā reize, kad Elīsa redzēja ugunīgus zirgus un ratus, bija Dotanā, kad viņu bija ielenkuši ienaidnieki, kā bija aprakstīts raksta sākumā.

Kad ienaidnieki bija ielenkuši Elīsu Dotanā, viņš spēja saglabāt mieru. Kas viņam palīdzēja nezaudēt savaldību? Elīsam bija izveidojusies stipra ticība Jehovam. Arī mums ir vajadzīga šāda ticība. Tāpēc lūgsim pēc Dieva svētā gara atbalsta, lai mēs spētu apliecināt dzīvē ticību un citus gara augļus. (Lūk. 11:13; Gal. 5:22, 23.)

Dotanā pieredzētais Elīsam palīdzēja vēl vairāk paļauties uz Jehovu un viņa neredzamajiem eņģeļu karapulkiem, kas ir gatavi aizsargāt viņa kalpus. Pravietis saprata, ka Dievs ir sūtījis savu eņģeļu pulkus, lai tie ielenktu pilsētu un karaspēku, kas grasījās tai uzbrukt. Sizdams ienaidniekus ar aklumu, Dievs brīnumainā veidā izglāba Elīsu un viņa kalpotāju. (2. Ķēn. 6:17—23.) Gan šajā kritiskajā situācijā, gan citās reizēs Elīsa apliecināja stipru ticību un pilnībā paļāvās uz Jehovu.

Paļausimies uz Dievu Jehovu tāpat, kā to darīja Elīsa. (Sal. Pam. 3:5, 6.) Ja mēs tā rīkosimies, ”Dievs par mums apžēlosies un svētīs mūs”. (Ps. 67:2.) Tiesa, mūs vārda tiešā nozīmē nav ielenkuši ugunīgi rati un zirgi. Tomēr nav šaubu, ka gaidāmā ”lielā posta” laikā Jehova sniegs aizsardzību saviem kalpiem visā pasaulē. (Mat. 24:21; Atkl. 7:9, 14.) Tuvojoties šim notikumam, vienmēr paturēsim prātā, ka ”Dievs ir mūsu patvērums”! (Ps. 62:9.)