Jesajas
”Tas esmu es* — tas, kurš runā taisnību,
kurš spēkā varens un spēj izglābt.”
3 ”Es minu vīna spiedi viens pats,
neviens no ļaudīm nebija ar mani.
Savās dusmās es saminu ienaidniekus,
tos sabradāju savā niknumā.+
Manas drēbes ir aptraipītas ar viņu asinīm,
ar tām nošķiests viss mans tērps.
5 Es raudzījos apkārt, bet nebija neviena, kas palīdz.
Es biju sašutis, ka neviens nepiedāvāja savu atbalstu.
7 Es pieminēšu uzticīgo mīlestību, ko paudis Jehova,
runāšu par Jehovas cildenajiem darbiem —
Jehova tik daudz ir darījis mūsu labā,+
tik daudz laba darījis izraēliešiem
savā žēlastībā un lielajā uzticīgajā mīlestībā.
10 Bet tie sacēlās+ un apbēdināja viņa svēto garu,+
un viņš tiem kļuva par ienaidnieku+
un karoja ar tiem.+
11 Tad tie atcerējās senās dienas,
viņa kalpa Mozus dienas, un teica:
”Kur ir tas, kurš viņus līdz ar sava ganāmpulka+ ganiem izveda caur jūru?+
Kur ir tas, kurš Mozum* deva savu svēto garu?+
12 Kur ir tas, kurš ar savu diženo roku vadīja Mozus labo roku?+
Kur ir tas, kurš viņu priekšā pāršķēla ūdeņus,+
lai viņa vārds tiktu daudzināts mūžīgi,+
13 un kurš viņus izveda cauri bangojošiem* ūdeņiem,
tā ka viņi gāja un nekur neklupa,
gluži kā zirgs klajā laukā?
Tā tu vadīji savu tautu,
lai sagādātu slavu savam cildenajam vārdam.+
15 Raugies no debesīm,
lūkojies no augstumiem, no sava svētā un diženā mājokļa!
Kur ir tava dedzība un varenība?
Kur tava līdzjūtība+ un žēlsirdība?+
Tās mums ir liegtas.
Ābrahāms mūs varētu nepazīt,
un Izraēls mūs varētu neatzīt,
bet tu, Jehova, esi mūsu Tēvs.
Jau no seniem laikiem tevi sauc par mūsu Izpircēju.+
17 Jehova, kāpēc tu mums ļāvi noklīst* no taviem ceļiem?
Kāpēc tu mums ļāvi nocietināt sirdi*, tā ka mēs tevi vairs nebīstamies?+
Esi mums atkal labvēlīgs —
savu kalpu dēļ, tev piederošo cilšu dēļ!+
18 Tavai svētajai tautai zeme piederēja tikai īsu brīdi.
Mūsu pretinieki ir sabradājuši tavu svētnīcu.+
19 Jau pārāk ilgi mums klājas tā, it kā tu nekad nebūtu valdījis pār mums,
it kā mēs nekad nebūtu bijuši nosaukti tavā vārdā.