Marka
5 Viņi nonāca jūras otrā krastā, gerasiešu zemē.+ 2 Tiklīdz Jēzus bija izkāpis no laivas, no kapiem viņam pretī iznāca cilvēks, ko bija pārņēmis ļauns gars. 3 Tas mitinājās kapos, un vēl nevienam to nebija izdevies sasaistīt pat ar ķēdi. 4 Šis cilvēks bieži bija saslēgts ķēdēs un kāju važās, bet tas bija sarāvis ķēdes un sadragājis važas, un neviens to nespēja savaldīt. 5 Augām dienām un naktīm tas gan kapos, gan kalnos kliedza un dauzīja sevi ar akmeņiem. 6 Bet, pa gabalu ieraudzījis Jēzu, tas pieskrēja, nometās zemē viņa priekšā+ 7 un skaļā balsī kliedza: ”Ko tu no manis gribi, Jēzu, Visaugstākā Dieva Dēls? Zvēri pie Dieva, ka nemocīsi mani!”,+ 8 jo Jēzus tam bija teicis: ”Izej no šī cilvēka, ļaunais gars!”+ 9 Tad Jēzus tam jautāja: ”Kā tevi sauc?” Tas atbildēja: ”Mani sauc Leģions, jo mūsu ir daudz,” 10 un neatlaidīgi lūdza Jēzu nesūtīt tos prom no tā apvidus.+
11 Tur pie kalna ganījās liels cūku+ pulks,+ 12 un gari lūdzās: ”Ļauj mums ieiet cūkās!” 13 Jēzus viņiem to atļāva. Tad ļaunie gari iznāca no cilvēka un iegāja cūkās, un viss ganāmpulks, ap diviem tūkstošiem cūku, metās pāri kraujai jūrā, kur tās visas noslīka. 14 Gani aizbēga un pastāstīja par to pilsētā un laukos. Tad ļaudis nāca skatīties, kas noticis.+ 15 Atnākuši pie Jēzus, tie ieraudzīja šo cilvēku sēžam apģērbtu un pie pilna prāta — to pašu cilvēku, ko bija apsēdis leģions dēmonu, — un izbijās. 16 Aculiecinieki tiem pastāstīja, kas bija noticis ar dēmonu apsēsto cilvēku un ar cūkām. 17 Tad ļaudis sāka lūgt, lai Jēzus aizietu no tās apkārtnes.+
18 Kad Jēzus kāpa laivā, no dēmonu varas atbrīvotais cilvēks lūdza ņemt viņu līdzi.+ 19 Bet Jēzus nebija ar mieru un teica: ”Ej mājās pie savējiem un pastāsti tiem, ko Jehova* tavā labā ir darījis un cik žēlsirdīgs viņš pret tevi ir bijis.” 20 Šis cilvēks aizgāja un sāka Dekapolē* stāstīt par visu, ko Jēzus viņa labā bija izdarījis, un visi brīnījās.
21 Kad Jēzus laivā bija pārcēlies atpakaļ uz otru krastu un vēl bija pie jūras, pie viņa sapulcējās daudz ļaužu.+ 22 Tur ieradās viens no sinagogas priekšniekiem, vārdā Jairs. Ieraudzījis Jēzu, tas nokrita viņam pie kājām+ 23 un gauži lūdza: ”Mana meitiņa ir tuvu nāvei. Atnāc, lūdzu, un uzliec viņai rokas,+ lai viņa izveseļotos un dzīvotu!” 24 Tad Jēzus devās Jairam līdzi. Viņam sekoja liels pūlis, un ļaudis spiedās viņam virsū.
25 Tur bija arī kāda sieviete, kurai jau divpadsmit gadus bija asiņošana.+ 26 Viņa bija daudz ko pārcietusi, ejot pie dažādiem ārstiem, un bija iztērējusi visus savus līdzekļus, taču viņai nebija kļuvis labāk — tikai sliktāk. 27 Izdzirdējusi par Jēzu, viņa pūlī pienāca viņam no aizmugures un aizskāra viņa drēbes,+ 28 sacīdama: ”Ja es pieskaršos kaut vai tikai viņa drēbēm, es kļūšu vesela.”+ 29 Tūlīt pat viņas asiņošana mitējās, un viņa sajuta, ka ir izdziedināta no mokošās slimības.
30 Savukārt Jēzus tai pašā mirklī pamanīja, ka no viņa ir izgājis spēks.+ Viņš pagriezās pūlī un jautāja: ”Kas ir pieskāries manām drēbēm?”+ 31 Mācekļi viņam teica: ”Kāpēc tu jautā, kas tev ir pieskāries? Tu taču redzi, ka ļaudis tev spiežas virsū.” 32 Viņš tomēr skatījās apkārt, lai ieraudzītu, kas to bija darījis. 33 Bet sieviete, sapratusi, ka ir izdziedināta, bailēs drebēdama, nokrita zemē Jēzus priekšā un izstāstīja viņam visu patiesību. 34 Viņš tai teica: ”Mana meita, tava ticība tevi ir izdziedinājusi. Ej ar mieru!+ Slimība tevi vairs nemocīs.”+
35 Kamēr viņš vēl runāja, atnāca daži cilvēki no sinagogas priekšnieka mājām un pavēstīja: ”Tava meita ir mirusi. Kādēļ vairs apgrūtināt skolotāju?”+ 36 Bet Jēzus, dzirdējis šos vārdus, teica sinagogas priekšniekam: ”Nebaidies, tikai tici!”+ 37 Viņš neļāva nākt sev līdzi nevienam citam kā vienīgi Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim.+
38 Viņi ieradās sinagogas priekšnieka namā, un Jēzus ieraudzīja, ka tur valda liela kņada — cilvēki raudāja un skaļi vaimanāja.+ 39 Iegājis iekšā, viņš tiem teica: ”Kāpēc jūs raudat un saceļat tādu kņadu? Bērns nav miris, bet gan guļ.”+ 40 Tad tie sāka viņu izsmiet. Bet viņš, izsūtījis visus laukā, kopā ar bērna tēvu un māti, kā arī mācekļiem, kas bija ar viņu, iegāja pie bērna. 41 Viņš saņēma bērna roku un teica: ”Talitā kūmī!”, tulkojumā — ”Meitenīt, es tev saku: celies augšā!”+ 42 Un meitenīte tūliņ piecēlās un sāka staigāt (viņai bija divpadsmit gadu). To redzot, vecākus pārņēma neizsakāma sajūsma. 43 Bet Jēzus tiem vairākkārt piekodināja nevienam par to nestāstīt+ un lika dot viņai ēst.