Mācies būt labs skolotājs

VAI tev ir vēlēšanās kļūt par labu skolotāju? Ja tu esi Valstības sludinātājs tikai neilgu laiku, tu varētu mācīties, kā vadīt Bībeles nodarbības, jo Jēzus saviem sekotājiem ir uzticējis pienākumu gatavot mācekļus. (Mat. 28:19, 20.) Ja tev jau ir pieredze šajā darbā, tu vari mācīties, kā piekļūt cilvēku sirdij. Ja tev ir bērni, tev jāmācās viņus audzināt tā, lai viņiem rastos vēlēšanās sevi veltīt Dievam. (3. Jāņa 4.) Ja tu esi draudzes vecākais vai vēlies par tādu kļūt, tev jāmācās runāt tā, lai vairotu klausītāju sapratni par Jehovu un viņa likumiem.

Sasniegt šos mērķus tev var palīdzēt visizcilākā skolotāja Jēzus Kristus paraugs. (Lūk. 6:40.) Vienalga, vai Jēzus uzrunāja milzīgu pūli kalna pakājē vai sarunājās ar pāris cilvēkiem uz ceļa, viņa vārdi dziļi iespiedās cilvēku prātā. Jēzus mudināja cilvēkus domāt un spēja piekļūt viņu sirdij, turklāt viņš visu skaidroja ļoti saprotami. Tu vari censties darīt to pašu.

Jēzus bija prasmīgs skolotājs gan tāpēc, ka viņam bija ļoti tuvas attiecības ar debesu Tēvu, gan arī tāpēc, ka viņam palīdzēja Dieva gars. Vai tu dedzīgi lūdz Jehovu, lai viņš tev palīdz labi vadīt Bībeles nodarbības? Vai tu pastāvīgi lūdz Dievam palīdzību bērnu audzināšanā? Vai tu no sirds lūdz Dievu, kad tev jāgatavo runa vai jāvada draudzes sapulce? Lūdzot Jehovu un paļaujoties uz viņa atbalstu, tu noteikti vari kļūt par labu skolotāju.

Paļauties uz Jehovu nozīmē arī paļauties uz viņa vārdiem — Bībeli. Pēdējā naktī pirms savas nāves pilnīgais cilvēks Jēzus lūgšanā Tēvam teica: ”Tavus vārdus es tiem esmu devis.” (Jāņa 17:14.) Lai gan Jēzum bija ļoti plašas zināšanas, viņš nekad nerunāja ”no sevis”. Jēzus vienmēr runāja to, ko viņam bija iemācījis Tēvs, un mēs varam sekot viņa priekšzīmei. (Jāņa 12:49, 50.) Dieva vārdi, kas atrodami Bībelē, spēj ietekmēt cilvēku rīcību, domas un jūtas. (Ebr. 4:12.) Ja tu labi pārzināsi Dieva Rakstus un iemācīsies tos prasmīgi izmantot sludināšanā, tu spēsi mācīt cilvēkus tā, ka viņiem radīsies vēlēšanās tuvoties Dievam. (2. Tim. 3:16, 17.)

Lai kļūtu par tādu skolotāju, kāds bija Kristus, ir jāiemācās daudz vairāk nekā gatavot interesantas runas. Tiesa, cilvēki ”brīnījās par žēlastības vārdiem”, ko runāja Jēzus. (Lūk. 4:22.) Tomēr Jēzus mērķis bija nevis pievērst uzmanību sev, bet godināt Jehovu. (Jāņa 7:16—18.) Savus sekotājus viņš mudināja: ”Lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.” (Mat. 5:16.) Šis padoms jāņem vērā, domājot par to, kā mēs mācām. Mums jāvairās no visa, kas traucē sasniegt mūsu galveno mērķi. Tāpēc, pārdomājot, ko un kā mēs teiksim, būtu labi visu laiku turēt prātā jautājumu: ”Vai tas, ko es teikšu, vairos cilvēku pateicības jūtas pret Jehovu, vai arī es ar to pievērsīšu uzmanību sev?”

Piemēram, labs mācīšanas līdzeklis ir ilustrācijas un gadījumi no cilvēku dzīves. Bet, ja ilustrācijas un notikumi tiek stāstīti gari un pārlieku sīki, klausītājam ir grūti uztvert runas galvenās domas. Turklāt, ja notikums tiek stāstīts vienīgi tādēļ, lai uzjautrinātu klausītājus, tas tikai novērš viņu uzmanību no vēsts, ko mēs sludinām. Uzjautrinot klausītājus, runātājs pievērš uzmanību sev un nesasniedz mērķi, kam ir paredzēta teokrātiskā izglītība.

Par Kristus mācekli cilvēks var kļūt vienīgi tad, ja viņš skaidri saprot, kas viņam tiek mācīts. Dzirdot Bībeles patiesību, viņam jāsaprot, kā tā atšķiras no citām uzskatu sistēmām. Šim nolūkam var noderēt pretstatījumi.

Jehova saviem kalpiem vairākkārt atgādināja, ka viņiem jāmācās ”izšķirt starpību” starp to, kas labs, un to, kas slikts. (3. Moz. 10:9—11.) Dievs norādīja, ka tie, kas kalpos viņa diženajā garīgajā templī, mācīs cilvēkiem ”atšķirt svētu no nesvēta”. (Ecēh. 44:23.) Salamana Pamācību grāmatā bieži ir pretstatīta taisnība un bezdievība, gudrība un muļķība. Atšķirību starp dažādiem jēdzieniem var saskatīt pat tad, ja tie nav pretstati. Tā, piemēram, Romiešiem 5:7 apustulis Pāvils norādīja uz atšķirību starp taisnīgu cilvēku un labu cilvēku. Vēstulē ebrejiem viņš paskaidroja, kāpēc Augstais priesteris Kristus ir pārāks par Ārona pēctečiem. Ievērojamais 17. gadsimta izglītības darbinieks Jans Komenskis atzīmēja, ka ”mācīt nozīmē atklāt, ar ko viena parādība vai lieta atšķiras no otras: kāds katrai ir nolūks, kā tās veidotas un kā radušās. [..] Tāpēc tas, kurš skaidri norāda uz atšķirībām, māca labi.”

Pieņemsim, ka tev kādam jāpalīdz saprast, kas ir Dieva Valstība. Ja cilvēkam nav nekādu zināšanu par Valstību, tu vari paskaidrot, kā Bībeles mācība par Valstību atšķiras no uzskata, ka Dieva Valstība ir cilvēka sirdī, vai arī paskaidrot, kā Dieva Valstība atšķiras no cilvēku valdībām. Bet, runājot par Dieva Valstību ar cilvēkiem, kam šīs pamatpatiesības jau ir zināmas, tu vari pievērst uzmanību dažādām niansēm, piemēram: paskaidrot, kā mesiāniskā Valstība atšķiras no Jehovas ”ķēniņa valstības”, kas aprakstīta 103. psalma 19. pantā, vai no ”mīļā Dēla valstības”, kas minēta Kolosiešiem 1:13, vai arī no tās iekārtas, par kuru runāts Efeziešiem 1:10. Norādot uz atšķirībām, tu palīdzēsi klausītājiem skaidri saprast šo svarīgo Bībeles mācību.

Jēzus vairākkārt izmantoja šādu mācīšanas paņēmienu. Viņš norādīja uz atšķirību starp sabiedrībā izplatītajiem priekšstatiem par Mozus bauslību un tās īsto nozīmi. (Mat. 5:21—48.) Patiesu dievbijību Jēzus pretstatīja farizeju liekulībai. (Mat. 6:1—18.) Viņš pieminēja cilvēkus, kas uzkundzējas citiem, un norādīja, ka viņa sekotājiem jādara pretējais — jāmācās pašaizliedzīgi kalpot savam tuvākajam. (Mat. 20:25—28.) Stāstīdams ilustrāciju, kas lasāma Mateja 21:28—32, Jēzus aicināja savus klausītājus padomāt, ar ko patiesa nožēla atšķiras no paštaisnuma. Pēdējais piemērs liek domāt par vēl vienu svarīgu mācīšanas aspektu.

Kā rakstīts Mateja 21:28, Jēzus pirms kāda salīdzinājuma jautāja: ”Bet kā jums šķiet?” Par prasmīgu var saukt tādu skolotāju, kas ne tikai min faktus vai dod izsmeļošas atbildes, bet arī māca domāt. (Sal. Pam. 3:21; Rom. 12:1, NW.) Viens no paņēmieniem, kā mudināt cilvēku domāt, ir uzdot viņam jautājumus. Mateja 17:25 ir rakstīts, ka reiz Jēzus jautāja Pēterim: ”Kā tev šķiet, Sīmani? No kā laicīgie ķēniņi ņem muitu vai nodokli? Vai no saviem dēliem, vai no svešiniekiem?” Šie jautājumi Pēterim palīdzēja padomāt par tempļa nodokļu maksāšanu un izdarīt pareizu secinājumu. Kad Jēzum kāds jautāja: ”Kuŗš tad ir mans tuvākais?” — viņš pastāstīja par priesteri, levītu un samarieti un pēc tam jautāja: ”Kuŗš no šiem trim cilvēkiem, tev šķiet, tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?” (Lūk. 10:29—36.) Arī šajā gadījumā Jēzus nevis deva gatavu atbildi, bet palīdzēja cilvēkam pašam atbildēt uz savu jautājumu. (Lūk. 7:41—43.)

Skolotājs, kas ir labi iepazinis Dieva Rakstu būtību, saprot, ka ar zināšanām un likumu ievērošanu vien nepietiek, lai pielūgtu Dievu patiesībā. Galvenais Jehovas pielūgsmē ir labas attiecības ar viņu un pateicība par viņa gādību. Tātad vislielākā nozīme ir tam, kas ir cilvēka sirdī. (5. Moz. 10:12, 13; Lūk. 10:25—27.) Bībelē ar vārdu ”sirds” bieži vien tiek apzīmēta cilvēka dziļākā būtība, viņa tieksmes, jūtas un motīvi.

Jēzus zināja, ka cilvēki pievērš uzmanību tam, kas redzams viņu acīm, turpretī Dievs var redzēt to, kas ir sirdī. (1. Sam. 16:7.) Mums jākalpo Dievam nevis tāpēc, ka vēlamies izpelnīties cilvēku atzinību, bet gan tāpēc, ka mēs mīlam Dievu. (Mat. 6:5—8.) Farizeji daudz ko darīja tāpēc, ka gribēja, lai cilvēki viņiem pievērstu uzmanību. Farizeji uzcītīgi pildīja bauslības prasības un pašu izdomātus likumus, bet viņu rīcībā neizpaudās tās īpašības, kas viņus ļautu pazīt kā Dieva kalpus. (Mat. 9:13; Lūk. 11:42.) Jēzus atzina, ka paklausība Dieva likumiem ir svarīga, tomēr norādīja, ka šādai paklausībai ir nozīme vienīgi tad, ja tā nāk no sirds. (Mat. 15:7—9; Marka 7:20—23; Jāņa 3:36.) Mēs varam palīdzēt citiem, sekojot Jēzus priekšzīmei. Ir svarīgi iemācīt cilvēkiem Dieva prasības, tas tiesa. Bet tikpat svarīgi ir palīdzēt viņiem iepazīt un iemīlēt Jehovu, lai viņi ar savu dzīvi varētu apliecināt, cik dārgas viņiem ir attiecības ar patieso Dievu.

Šādu palīdzību var saņemt ikviens, kas ir gatavs ielūkoties savā sirdī. Jēzus mudināja cilvēkus pārdomāt savus motīvus un iedziļināties savās jūtās. Cenzdamies labot cilvēku nepareizos uzskatus, Jēzus parasti jautāja, kāds ir viņu viedokļa vai rīcības pamats. Bet Jēzus ar to neaprobežojās — viņš ar kādu paskaidrojumu, ilustrāciju vai savu rīcību mudināja cilvēkus izdarīt pareizus secinājumus. (Marka 2:8; 4:40; 8:17; Lūk. 6:41, 46.) Arī mēs varam palīdzēt saviem klausītājiem spriest, iesakot viņiem godīgi pārbaudīt pašiem sevi. Piemēram, viņi varētu pārdomāt šādus jautājumus: ”Kāpēc es šajā situācijā rīkojos tieši tā un ne citādi? Kas man šajā situācijā liek justies tā, kā es jūtos?” Pēc tam cilvēki būtu jāmudina paraudzīties uz visu no Jehovas viedokļa.

Labs skolotājs zina, cik svarīga ir gudrība. (Sal. Pam. 4:7.) Gudrība ir prasme risināt problēmas, izsargāties no sarežģījumiem, rīkoties mērķtiecīgi un palīdzēt citiem, pareizi izmantojot zināšanas. Skolotāja pienākums ir palīdzēt tam, kas mācās, iegūt šādas zināšanas, nevis pieņemt lēmumus viņa vietā. Tāpēc, runājot par Bībeles principiem, palīdzi cilvēkam veidot savus spriedumus. Piemēram, tu vari pieminēt kādu reālu dzīves situāciju un pajautāt, kā viņam noderētu tikko apskatītais Bībeles princips, ja viņš nonāktu līdzīgā situācijā. (Ebr. 5:14.)

Mūsu ēras 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos apustulis Pēteris teica runu, no kuras var mācīties, kā panākt, lai Dieva vārdi sasniegtu cilvēku sirdi. (Ap. d. 2:14—36.) Pieminējis trīs fragmentus no Bībeles, kuriem viņa klausītāji ticēja, Pēteris tos izskaidroja saistībā ar notikumiem, par kuru lieciniekiem viņi bija kļuvuši. Pēc Pētera runas daudzi saprata, ka viņiem jārīkojas. Vai tas, ko tu māci, cilvēkus ietekmē tāpat? Vai tu palīdzi viņiem saprast jautājumu būtību, nevis tikai mini faktus? Vai tu viņus mudini domāt, kā uzzinātajam jāietekmē viņu dzīve? Droši vien cilvēki, kurus tu māci, neizsauksies: ”Ko lai mēs darām?” — kā izsaucās tie, kas klausījās Pētera runu. Tomēr, ja tu viņiem palīdzēsi pareizi saprast Dieva vārdu būtību, viņi jutīs pamudinājumu kaut ko mainīt savā dzīvē. (Ap. d. 2:37.)

Ja tev ir bērni, tev ir lieliska iespēja mācīt viņus domāt par Dieva vārdu principiem, kad jūs kopā lasāt Bībeli. (Efez. 6:4.) Piemēram, tu vari izraudzīties vairākus pantus no Bībeles nodaļām, kas jālasa attiecīgajā nedēļā, paskaidrot tos un pēc tam pajautāt bērniem: ”Kas mums jādara, ņemot vērā šos pantus? Kā mēs tos varam izmantot sludināšanā? Ko šie panti palīdz uzzināt par Jehovu un viņa rīcību? Kāpēc tie mums liek pateikties Jehovam?” Mudini bērnus pieminēt šos jautājumus, kad izlasītās nodaļas tiks apskatītas teokrātiskās kalpošanas skolā. Tie panti, par kuriem bērni izteiks savus komentārus, viņiem pašiem labi paliks prātā.

Mācīt var ne tikai ar vārdiem, bet arī ar savu dzīvesveidu. Pēc mūsu rīcības citi var spriest, kā tas, ko mēs mācām, ir izmantojams. Šādā veidā mācās bērni — viņi atdarina savus vecākus. Viņi it kā pārbauda, kas notiek, ja viņi rīkojas tāpat kā vecāki. Kad tie, kam mēs mācām Bībeli, seko mums tāpat kā mēs Kristum, viņi izjūt, ko cilvēkam dod kalpošana Jehovam. (1. Kor. 11:1.) Tā viņi paši no savas pieredzes uzzina, kā Dievs izturas pret saviem kalpiem.

Tāpēc mums nopietni jādomā, kādu piemēru mēs rādām. Tas, kādi mēs paši esam ”svētā dzīvē un dievbijībā”, lielā mērā ietekmē citu cilvēku priekšstatus par to, kā jāizmanto Bībeles principi. (2. Pēt. 3:11.) Ja tu vēlies, lai cilvēks, kam tu palīdzi apgūt Bībeles zināšanas, regulāri lasītu Dieva vārdus, tev pašam tas jādara. Ja tu gribi panākt, ka tavi bērni dzīvo saskaņā ar Bībeles principiem, tev jādzīvo tā, lai viņi redzētu, ka tava dzīve ir saskaņā ar Dieva gribu. Ja tu mudini draudzes locekļus būt dedzīgiem sludināšanā, tev pašam jābūt aktīvam sludinātājam. Rīkojoties saskaņā ar to, ko tu māci citiem, tu vari vislabāk pamudināt cilvēkus kaut ko mainīt savā dzīvē. (Rom. 2:21—23.)

Ja tu vēlies kļūt par labu skolotāju, pamēģini sev atbildēt uz šādiem jautājumiem: ”Vai tas, kā es mācu cilvēkus, viņiem palīdz mainīt domāšanu, runas veidu vai rīcību? Vai es cenšos paskaidrot atšķirību starp dažādiem jēdzieniem? Vai es cenšos panākt, lai Bībeles skolnieki, bērni vai draudzes locekļi atcerētos dzirdēto? Vai es pietiekami labi paskaidroju, kā jāizmanto iegūtās zināšanas? Vai es rādu labu priekšzīmi tiem, kurus es mācu? Vai viņi saprot, kā tas, ko viņi mācās, ietekmē viņu attiecības ar Jehovu?” (Sal. Pam. 9:10.) Domā par šiem jautājumiem un centies pastāvīgi uzlabot savu mācītprasmi. ”Esi nomodā par sevi pašu un par mācību, turies pie tā, jo darīdams to, tu izglābsi ir pats sevi, ir tos, kas klausās tevi.” (1. Tim. 4:16.)