”Lai jūs zinātu, kā ikvienam atbildēt”

AISBERGA lielākā daļa atrodas zem ūdens un nav redzama. Reizēm jautājumi ir kā aisbergi — atbilde uz tiem it kā ir skaidra, taču to īstā būtība jāmeklē daudz dziļāk.

Pat tajos gadījumos, kad cilvēks vēlas uzzināt konkrētu atbildi uz savu jautājumu, ir svarīgi saprast, kā atbildēt — cik daudz teikt un no kāda viedokļa apskatīt uzdoto jautājumu. (Jāņa 16:12.) Kā redzams no vārdiem, ko Jēzus teica saviem apustuļiem, reizēm cilvēki grib uzzināt to, kas viņiem nav jāzina un nevar dot nekādu labumu. (Ap. d. 1:6, 7.)

Bībelē mēs tiekam mudināti: ”Jūsu runa lai aizvien ir tīkama, ar sāli sālīta, lai jūs zinātu, kā ikvienam atbildēt.” (Kol. 4:6.) Tātad, pirms mēs atbildam uz kādu jautājumu, ir svarīgi padomāt, ko mēs teiksim un kā mēs to teiksim.

Reiz saduceji, domādami, ka Jēzum nebūs, ko atbildēt, jautāja, kas pēc augšāmcelšanās notiktu ar sievieti, kura atkārtoti stājusies laulībā. Jēzus zināja, ka saduceji netic augšāmcelšanai, tāpēc viņš atbildēja, ņemot vērā aplamo uzskatu, kas bija saduceju jautājuma pamatā. Izmantodams lieliskus argumentus un labi zināmu Bībeles notikumu, Jēzus norādīja uz kaut ko tādu, kas saducejiem nekad nebija ienācis prātā, — uz kādu faktu, kas skaidri apliecināja, ka Dievs noteikti piecels mirušos. Jēzus atbilde tā pārsteidza viņa pretiniekus, ka tie neuzdrošinājās uzdot vēl kādu jautājumu. (Lūk. 20:27—40.)

Lai zinātu, kā atbildēt uz cilvēku jautājumiem, tev jācenšas saprast viņu viedokli un intereses. Piemēram, iedomāsimies, ka skolas vai darba biedrs jautā, kāpēc tu nesvini ziemassvētkus. Kāpēc viņš tev uzdod šādu jautājumu? Vai viņu tiešām interesē iemesls, kura dēļ tu nesvini šos svētkus? Varbūt viņš uzskata, ka tev ir aizliegts priecāties? Tātad varbūt tev viņam jāatbild ar pretjautājumu, lai noskaidrotu, kāds ir viņa intereses patiesais iemesls. Pēc tam tu vari atbildēt, ņemot to vērā. Šādas sarunas gaitā rodas lieliska izdevība paskaidrot, kā Bībeles principu ievērošana pasargā no problēmām, kas saistītas ar daudzu svētku svinēšanu un parasti kļūst cilvēkiem par smagu nastu.

Iedomāsimies kādu citu situāciju: tu stāsti par Jehovas lieciniekiem skolēnu vai studentu auditorijai, un pēc tam viņi tev uzdod jautājumus. Uz jautājumiem, kas liecina par patiesu, neliekuļotu interesi, vislabāk ir atbildēt tieši un konkrēti. Bet, ja jautājumu pamatā ir sabiedrībā izplatīti aizspriedumi, ir labi vispirms īsi pieminēt iemeslus, kuru dēļ cilvēkiem varētu veidoties negatīvs viedoklis par Jehovas lieciniekiem, un pēc tam paskaidrot, kāpēc liecinieki uzskata par nepieciešamu visos jautājumos vadīties pēc Bībeles normām. Kaut arī šādi jautājumi bieži vien tiek uzdoti izaicinošā tonī, tomēr ir labāk tos uztvert nevis kā izaicinājumu, bet kā kaut ko tādu, par ko cilvēki ir norūpējušies. Ja tev ir šāda attieksme, atbildot uz jautājumu, tu vari palīdzēt klausītājiem paraudzīties uz lietas būtību no citas puses un norādīt uz savu uzskatu bībelisko pamatojumu.

Bet ko tu varētu teikt darba devējam, ja viņš tev nevēlas dot brīvdienas, kas tev vajadzīgas, lai apmeklētu kongresu? Vispirms būtu labi paraudzīties uz šo situāciju no viņa viedokļa. Varbūt tu vari apņemties strādāt virsstundas. Varbūt tu viņam vari paskaidrot, ka pamācības, ko Jehovas liecinieki saņem savos kongresos, palīdz būt godīgiem, uzticamiem strādniekiem. Ja tu apliecināsi, ka ņem vērā darba devēja intereses, varbūt viņš labprātāk pievērsīs uzmanību tam, kas ir svarīgs tev. Bet ko lai tu saki darba devējam, kas tev piedāvā rīkoties negodīgi? Kategoriski atsakoties no viņa piedāvājuma un pieminot savas rīcības bībelisko pamatojumu, tu, protams, skaidri parādīsi, kāda ir tava nostāja. Tomēr šādā situācijā varbūt ir labāk paskaidrot, ka cilvēks, kas ir ar mieru melot vai zagt darba devēja labā, visticamāk, ir spējīgs zagt darba vietā un melot arī pašam darba devējam.

Ja tu mācies skolā, tu droši vien esi nonācis sarežģītās situācijās, kad esi atteicies darīt to, kas nav saskaņā ar Bībeles principiem. Šādā situācijā tev jāņem vērā, ka skolotājs var nepiekrist tavam viedoklim un ka viņa pienākums ir rūpēties par kārtību klasē. Tāpēc tev, pirmkārt, jāizturas ar cieņu pret viņa viedokli, otrkārt, taktiski jāpaskaidro savas rīcības iemesli un, treškārt, stingri jāturas pie tā, ko Jehova uzskata par pareizu. Parasti vislabākais ir nedaudz paskaidrot savu nostāju, nevis aprobežoties ar strupiem paziņojumiem. (Sal. Pam. 15:28.) Ja tu vēl esi mazs, tētis vai māmiņa tev var palīdzēt sagatavoties, lai tu zinātu, ko teikt skolotājam.

Reizēm kristiešiem jāaizstāv sava nostāja varas pārstāvju priekšā. Piemēram, varētu gadīties, ka policijas darbinieks, valsts ierēdnis vai tiesnesis tev uzdod jautājumus par tavu attieksmi pret valsts likumiem, militāro dienestu vai piedalīšanos patriotiskās ceremonijās. Ja tu nonāc šādā situācijā, tev, kā teikts Bībelē, jāatbild uz visiem jautājumiem ”ar lēnprātību un bijību”. (1. Pēt. 3:15, 16.) Centies izprast, kāpēc cilvēkus uztrauc tava rīcība, un apliecini, ka tu viņus saproti. Šādās situācijās ir vērts atcerēties, kā Pāvils izmantoja priekšrocības, ko nodrošināja romiešu likumi. (Ap. d. 22:25—29.) Arī tu vari izmantot tiesības, ko garantē valsts likumi. Tu vari pieminēt pirmā gadsimta kristiešu piemēru un to, kā rīkojas Jehovas liecinieki citās pasaules zemēs, lai varas pārstāvji varētu iegūt labāku priekšstatu par jautājumu, kas viņus interesē. Reizēm ir noderīgi paskaidrot, ka paklausība Dieva likumiem mudina godprātīgi ievērot valsts likumus. (Rom. 13:1—14.) Ja tu būsi sniedzis pietiekami daudz informācijas, varas pārstāvjiem būs vieglāk pieņemt tavas nostājas bībelisko pamatojumu.

Lai atbildētu uz cilvēka jautājumu, dažkārt ir svarīgi zināt viņa attieksmi pret Svētajiem rakstiem. Kad Jēzus atbildēja uz jautājumu par augšāmcelšanu, viņš ņēma vērā saduceju attieksmi pret Rakstiem. Zinādams, ka saduceji atzīst tikai Mozus grāmatas, Jēzus savus argumentus balstīja uz gadījumu, kas pieminēts Pentateihā. Viņš sāka savu atbildi ar vārdiem: ”Bet ka mirušie celsies augšām, uz to arī Mozus aizrādījis.” (Lūk. 20:37.) Tu varētu rīkoties līdzīgi: pieminēt tās Bībeles daļas, kuras atzīst un pārzina tavs sarunas biedrs.

Ja cilvēkam Bībele nav autoritāte, ir iespējams rīkoties tā, kā rīkojās Pāvils, kad viņš uzrunāja areopāga locekļus. Kā var lasīt Apustuļu darbos 17:22—31, viņš runāja par Bībeles vēsti, neminēdams konkrētas Bībeles vietas. Ja nepieciešams, tu vari rīkoties tāpat. Reizēm ir vajadzīgas vairākas sarunas, pirms tu vari tieši norādīt uz Bībeli. Arī tad, kad tu sāc runāt par Bībeli, būtu labi nevis tūlīt apgalvot, ka tie ir Dieva iedvesmoti raksti, bet paskaidrot, kāpēc ir vērts ņemt vērā to, kas rakstīts Bībelē. Tomēr tavs galvenais mērķis arī šādos gadījumos ir darīt cilvēkam zināmu, kāds ir Dieva nodoms, un ar laiku palīdzēt viņam saprast, kas ir teikts Svētajos rakstos. Bībeles vēsts ir daudz pārliecinošāka nekā mūsu vārdi. (Ebr. 4:12.)

Tā kā Jehova ir labestīgs, ir saprotams, kāpēc viņš prasa, lai viņa kalpu runa vienmēr būtu ”tīkama, ar sāli sālīta”. (Kol. 4:6; 2. Moz. 34:6.) Tas nozīmē, ka mums jābūt laipniem vienmēr, arī tad, ja cilvēki pret mums nav laipni. Mūsu runai jābūt patīkamai, mēs nekad nedrīkstam būt netaktiski un rupji.

Daudzi cilvēki dzīvo ļoti grūtos apstākļos un ikdienā saskaras ar necienīgu attieksmi pret sevi. Tāpēc reizēm viņi nav visai laipni, kad mēs viņiem sludinām. Tas tomēr nenozīmē, ka mums jāatbild ar to pašu. Bībelē ir teikts, ka ”miermīlīga atbilde apklusina dusmas”. Šāda atbilde reizēm nomierina pat tos, kas ir noskaņoti pret mums ļoti nelabvēlīgi. (Sal. Pam. 15:1; 25:15.) Daudziem cilvēkiem, kas ikdienā pieraduši dzirdēt tikai skarbus vārdus, laipna uzruna un sirsnīgs tonis šķiet tik patīkami, ka viņi labprāt uzklausa labo vēsti, ko mēs viņiem sludinām.

Nav nekādas jēgas strīdēties ar tiem, kas izrāda necieņu pret patiesību. Mūsu mērķis ir apspriest Bībeles vēsti ar cilvēkiem, kas to vēlas. Lai kādus cilvēkus mēs satiktu, mēs vienmēr paturam prātā, ka mums jābūt laipniem un jārunā ar stingru pārliecību par Dieva brīnišķīgo apsolījumu uzticamību. (1. Tes. 1:5.)

Ko lai atbild Bībeles skolniekam vai draudzes loceklim, kas jautā, kā rīkoties kādā konkrētā situācijā? Tu varbūt zini, ko tu darītu šādā situācijā. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka cilvēks pats ir atbildīgs par saviem lēmumiem. (Gal. 6:5.) Apustulis Pāvils reiz izteica vēlēšanos, lai cilvēki, kam viņš sludina, pakļautos ticībai. (Rom. 16:26.) Mums jāseko Pāvila priekšzīmei. Ja kāds, pieņemot lēmumus, domā galvenokārt par to, kā izpatikt savam Bībeles skolotājam vai citam cilvēkam, viņš pakļaujas nevis ticībai, bet cilvēku gribai. (Gal. 1:10.) Tāpēc tieša un konkrēta atbilde nav labākais, ko šādā situācijā var sniegt cilvēkam.

Ko tu varētu darīt, lai tava atbilde saskanētu ar norādījumiem, kas doti Bībelē? Tu vari norādīt uz Bībeles principiem, kas jāņem vērā attiecīgajā situācijā, un Bībelē atrodamajiem piemēriem. Varbūt ir noderīgi parādīt cilvēkam, kā viņš pats var sameklēt šos piemērus un principu skaidrojumus. Tu vari apspriest ar cilvēku principu un piemēru nozīmi, tomēr neattiecini tos uz konkrēto situāciju. Pajautā, vai viņš tajos saskata kaut ko tādu, kas viņam var palīdzēt pieņemt gudru lēmumu. Mudini viņu tos pārdomāt un saprast, kas viņam jādara, lai viņa rīcība būtu patīkama Jehovam. Tā tu palīdzēsi cilvēkam vingrināt prātu: mācīties pašam izšķirt, kas ir labs un kas — slikts. (Ebr. 5:14.)

Kristiešu draudzes sapulcēs mums rodas iespēja apliecināt savu ticību citu cilvēku priekšā. Piemēram, mēs to varam darīt, atbildot uz jautājumiem sapulces laikā. Ar savām atbildēm mums jācenšas slavēt Jehovu. To darīja psalmu dziedātājs Dāvids, kad viņš pulcējās kopā ar citiem Dieva kalpiem. (Ps. 26:12.) Tāpat ar savām atbildēm mums jācenšas uzmundrināt ticības biedrus un, kā norādīja apustulis Pāvils, mudināt viņus ”uz mīlestību un labiem darbiem”. (Ebr. 10:23—25.) To visu mēs varam darīt tad, ja laikus esam sagatavojušies sapulcei.

Kad tev tiek dota iespēja atbildēt, izsakies vienkārši, skaidri un īsi. Nerunā par visas rindkopas materiālu, pievērs uzmanību tikai vienai domai. Atstājot kaut ko neatbildētu, tu dosi iespēju atbildēt citiem. Sevišķi noderīgi ir uzsvērt Bībeles pantus. Iekļaujot atbildēs pantus, centies izcelt tieši tos vārdus, kas attiecas uz apspriežamo jautājumu. Mācies atbildēt saviem vārdiem, nevis nolasīt to, kas rakstīts rindkopā. Neuztraucies, ja atbilde neiznāk gluži tā, kā tev būtu gribējies, — tas laiku pa laikam notiek ar visiem, kas atbild uz jautājumiem draudzes sapulcēs.

Tātad ir skaidrs, ka prast atbildēt uz jautājumiem nenozīmē tikai zināt atbildes uz tiem. Lai atbildētu pareizi, ir nepieciešama apdoma. Bet vai nav prieks sniegt atbildi, kas nāk no sirds un spēj labvēlīgi ietekmēt citus? (Sal. Pam. 15:23.)