Loģiskums un saprātīgums

MĒS no sirds pateicamies Dievam par tām izmaiņām, kas viņa vārdu ietekmē ir notikušas mūsu dzīvē, un vēlamies, lai Dieva vārdi nāktu par labu arī citiem cilvēkiem. Turklāt mēs skaidri apzināmies, ka no cilvēku attieksmes pret labo vēsti ir atkarīga viņu nākotne. (Mat. 7:13, 14; Jāņa 12:48.) Mēs ļoti gribam, lai viņi pieņemtu patiesību. Bet, lai sludināšanai būtu labi augļi, mums ir vajadzīga ne tikai stingra pārliecība un dedzība, bet arī apdoma.

Kategorisks apgalvojums, ka cilvēka uzskati ir aplami — pat ja šis apgalvojums tiek pamatots ar daudziem Bībeles pantiem —, nevar izraisīt pozitīvu reakciju. Piemēram, ja tradicionāli svētki tiek nosaukti par pagāniskiem, cilvēku attieksme pret tiem tik un tā nemainās. Daudz vairāk var panākt, izmantojot loģiskus argumentus un rīkojoties saprātīgi. Bet ko nozīmē būt saprātīgam?

Svētajos rakstos ir sacīts, ka ”gudrība, kas nāk no augšienes, ir.. miermīlīga, lēnīga [”saprātīga”, NW]”. (Jēk. 3:17.) Grieķu valodas vārds, kas lietots šajā pantā, burtiski nozīmē ”piekāpīga”. Dažādos Bībeles tulkojumos tas tulkots dažādi, piemēram: ”lēna”, ”pieklājīga”, ”pieticīga”. Ir interesanti pievērst uzmanību tam, ka Jēkaba 3:17 šis vārds ir saistīts ar vārdu ”miermīlīga”. Arī Titam 3:2 tas saistīts ar mieru un lēnprātību. Filipiešiem 4:5 ir teikts, ka mums jābūt pazīstamiem ar savu ”lēnību” vai ”saprātīgumu” (NW). Saprātīgs cilvēks ņem vērā sarunas biedra izcelsmi, dzīves apstākļus un uzskatus. Viņš ir ar mieru piekāpties, kad tas nepieciešams. Ja mēs rīkojamies saprātīgi, cilvēki labprātāk uzklausa paskaidrojumus, ko mēs viņiem piedāvājam, pamatojoties uz Bībeli.

Ar ko sākt. Vēsturnieks Lūka, stāstīdams par Pāvila darbību Tesalonikā, norādīja, ka apustulis citēja Svētos rakstus, ”tos izskaidrodams un pierādīdams, ka Kristum vajadzēja ciest un augšām celties no mirušiem”. (Ap. d. 17:2, 3.) Pāvils sludināja ebreju sinagogā, un viņa klausītāji ticēja Ebreju rakstiem. Tāpēc bija pilnīgi pareizi sākt sarunu par to, kas viņiem bija pieņemams.

Turpretī, runādams ar grieķiem Atēnu areopāgā, Pāvils nesāka ar Svēto rakstu citēšanu. Pāvils minēja atziņas, kas klausītājiem bija zināmas un pieņemamas, un izmantoja tās, lai mudinātu domāt par Radītāju un viņa nodomu. (Ap. d. 17:22—31.)

Lai gan mūsdienās ārkārtīgi daudziem cilvēkiem nav ticības Bībelei, maz ir tādu cilvēku, kurus neskartu pašreizējās pasaules skarbā realitāte. Cilvēki ilgojas pēc labākas dzīves. Ja tu paudīsi sapratni par to, kas cilvēkiem sagādā raizes, un tad piedāvāsi uzzināt, kas Bībelē teikts par pašreizējo problēmu cēloņiem, viņi, iespējams, būs ar mieru uzklausīt arī to, kas Bībelē stāstīts par Dieva nodomu attiecībā uz cilvēci.

Var gadīties, ka cilvēks, kuram tu palīdzi izprast Bībeli, turas pie reliģiskiem uzskatiem un seko tradīcijām, ko viņš ir mantojis no saviem vecākiem. Ar laiku Bībeles skolnieks uzzina, ka šie uzskati un tradīcijas nav patīkami Dievam, atsakās no tiem un saskaņo savu dzīvi ar Bībeles normām. Kā lai viņš paskaidro savu lēmumu iemeslus vecākiem? Vecāki bērnu atteikšanos no mantotiem reliģiskajiem priekšstatiem varētu uztvert kā atteikšanos arī no viņiem. Tāpēc, pirms Bībeles skolnieks sāk runāt par sava lēmuma bībelisko pamatojumu, viņam jāapliecina saviem vecākiem, ka viņš tos joprojām mīl un ciena.

Kad nepieciešams piekāpties. Pats Jehova, kaut arī viņam pieder absolūta vara pār visu, vienmēr rīkojas ļoti saprātīgi. Lai Lats un viņa ģimene varētu izglābties, pirms tiek iznīcināta Sodoma, Jehovas eņģeļi viņu mudināja: ”Glābies kalnos, lai tu netiktu iznīcināts.” Bet Lats iebilda: ”Nē jel, mans Kungs,” un lūdza, lai viņam ļauj bēgt uz Coāru. Jehova ņēma vērā Lata lūgumu, un Coāra netika iznīcināta. Galu galā Lats tomēr izdarīja tā, kā Jehova bija teicis pašā sākumā, — viņš devās kalnos. (1. Moz. 19:17—30.) Jehova skaidri zināja, ka ir devis pareizus norādījumus, tomēr viņš pacietīgi gaidīja, kamēr Lats to sapratīs.

Arī mums jāmācās būt saprātīgiem. Pat ja mēs esam pilnīgi pārliecināti, ka cilvēkam kādā jautājumā nav taisnība, un mūsu rīcībā ir pārliecinoši argumenti, ar kuriem atspēkot viņa nepareizos uzskatus, to darīt ne vienmēr ir saprātīgi. Būt saprātīgam nekādā gadījumā nenozīmē atkāpties no Jehovas normām. Parasti vislabāk ir pateikties cilvēkam, ka viņš ir izteicis savas domas, dažus kļūdainus apgalvojumus atstāt nepamanītus un galveno uzmanību pievērst jautājumiem, kas palīdzētu veidot saturīgu sarunu. Ja cilvēks nosoda tavus uzskatus, tu nedrīksti viņam atbildēt ar to pašu. Apjautājies, kāds pamatojums ir viņa uzskatam, un uzmanīgi noklausies atbildi. Tā tu varēsi labāk izprast cilvēku, un varbūt tev izdosies panākt, ka viņš būs ar mieru uzklausīt tevi kādā citā reizē. (Sal. Pam. 16:23; 19:11.)

Jehova ir dāvājis cilvēkiem izvēles brīvību un ļauj viņiem to izmantot pat tad, ja viņi to nedara visai saprātīgi. Reiz Jozua, runādams Jehovas vārdā, atgādināja izraēliešiem, ko Jehova bija paveicis viņu labā, un teica: ”Bet ja jums nepatiks tam Kungam kalpot, tad izvēlieties šodien paši sev, kam jūs kalposit, — vai tiem dieviem, kuŗiem jūsu tēvi ir kalpojuši viņpus Eifratas upes, vai tiem amoriešu dieviem, kuŗu zemē jūs dzīvojat. Bet Es un mans nams, mēs kalposim tam Kungam!” (Joz. 24:15.) Mūsu uzdevums ir sludināt labo vēsti ”par liecību” visiem cilvēkiem, un mēs ar pārliecību to darām. (Mat. 24:14.) Tomēr mēs nespiežam cilvēkus kļūt ticīgiem. Viņiem ir tiesības izvēlēties, un mēs tās respektējam.

Jautājumi. Jēzus priekšzīme mums palīdz saprast, kā var palīdzēt citiem loģiski spriest. Jēzus ņēma vērā cilvēku uzskatus un lietoja viegli saprotamas ilustrācijas. Ļoti prasmīgi viņš izmantoja arī jautājumus. Ar jautājumiem Jēzus mudināja cilvēkus atklāti izteikt savu viedokli. Turklāt jautājumi lika cilvēkiem iedziļināties sarunas tematā, pārdomāt to.

Reiz kāds rakstu mācītājs Jēzum jautāja: ”Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvi?” Jēzus, protams, varēja tūlīt pat atbildēt uz šo jautājumu. Tomēr viņš aicināja rakstu mācītāju vispirms izteikt savu viedokli. ”Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?” jautāja Jēzus, un rakstu mācītājs deva pareizu atbildi uz šo jautājumu. Taču saruna ar to nebeidzās. Jēzus ļāva, lai saruna turpinās, un rakstu mācītāja uzdotais jautājums liecināja, ka viņš mēģina pierādīt savu taisnīgumu. Viņš jautāja: ”Kuŗš tad ir mans tuvākais?” Jēzus neatbildēja tieši, jo šādu atbildi varētu apstrīdēt, balstoties uz ebreju sabiedrībā izplatīto attieksmi pret samariešiem un citām tautām. Jēzus lika savam sarunas biedram padomāt par kādu gadījumu. Viņš pastāstīja par žēlsirdīgu samarieti, kas palīdzēja aplaupītam un piekautam ceļiniekam. Ne priesteris, ne levīts, kas gāja garām, to nebija darījuši. Ar vienkārša jautājuma palīdzību Jēzus pārbaudīja, vai vīrietis ir sapratis šī stāsta jēgu. Tas, kā Jēzus paskaidroja jēdzienu ”tuvākais”, viņa sarunas biedram lika paskatīties uz to no viedokļa, kas viņam nekad nebija ienācis prātā. (Lūk. 10:25—37.) Tas ir lielisks piemērs, kā var izmantot jautājumus. Kad tu kādam sludini, nerunā visu laiku pats, it kā tu mēģinātu domāt cilvēka vietā. Mācies uzdot taktiskus jautājumus un izmantot ilustrācijas, kas mudina domāt.

Apgalvojumu pamatojums. Jau minētajā gadījumā, kad Pāvils sludināja Tesalonikas sinagogā, viņš neaprobežojās tikai ar autoritatīva avota citēšanu. Kā raksta Lūka, Pāvils deva paskaidrojumus, minēja pierādījumus un palīdzēja klausītājiem saprast, kā viņiem būtu jāizmanto iegūtās zināšanas. ”Dažus no tiem viņš pārliecināja, un tie piebiedrojās Pāvilam un Sīlam.” (Ap. d. 17:1—4.)

Lai kas būtu tavi klausītāji, vienmēr ir labi balstīties uz loģiskiem spriedumiem. Tas ir nepieciešams, kad tu sludini radiniekiem, sarunājies ar darba vai skolas biedriem, uzsāc sarunas ar svešiem cilvēkiem, vadi Bībeles nodarbības vai uzstājies ar runu draudzes priekšā. Ja tu pats labi saproti kādu pantu, tas nenozīmē, ka to noteikti saprot tavi klausītāji. Tāpēc panta skaidrojumu vai izmantojumu kāds varētu uztvert kā dogmatisku pieņēmumu. Varbūt tu vari uzsvērt un paskaidrot panta svarīgākās daļas. Varbūt tu vari norādīt uz pierādījumiem, kas izriet no konteksta vai kāda cita Bībeles panta, kur runāts par to pašu jautājumu. Varbūt tu vari izmantot ilustrāciju, lai paskaidrotu, ka tas, par ko tu runā, ir saprātīgi. Varbūt klausītāju sapratni vairos jautājumi. Ja tavi spriedumi būs saprātīgi un loģiski, cilvēkiem būs patīkami tevī klausīties un viņiem būs daudz vielas pārdomām.