Kā Dievs iedvesmoja Bībeli?

MŪSDIENĀS sazināšanās ir daudz aizraujošāka nekā jebkurā citā vēstures periodā. Telefoni, telefaksi, datori... vai kāds gan varēja pirms daudziem gadiem iedomāties, ka būs laiks, kad vēstījumi bez kavēšanās tiks nosūtīti gandrīz uz jebkuru pasaules malu?

Bet visinteresantākais ziņu nodošanas veids ir tāds, ko cilvēki nespēj apgūt, — tā ir dievišķā iedvesmotība. Jehova iedvesmoja apmēram 40 cilvēku sarakstīt Bībeli — viņa Svētos rakstus. Cilvēkiem ir pieejams vairāk nekā tikai viens saziņas veids, un arī Jehova izmantoja dažādas informācijas nodošanas metodes, lai iedvesmotu Svētos rakstus.

Diktēšana. Dievs nodeva konkrētas vēstis, kas vēlāk tika iekļautas Bībelē.a Piemēram, padomā par priekšrakstiem, kas veido Likuma derību. ”Uzraksti šos vārdus,” Jehova sacīja Mozum, ”jo pēc šiem vārdiem Es esmu slēdzis derību ar tevi un ar Israēlu.” (2. Mozus 34:27.) Šos ”vārdus”, kas tika nodoti ”caur eņģeļu rokām”, Mozus pārrakstīja, un tagad tie ir atrodami Bībelē — Otrajā, Trešajā, Ceturtajā un Piektajā Mozus grāmatā. (Apustuļu darbi 7:53, LB-26.)

Daudzi citi pravieši, to vidū Jesaja, Jeremija, Ecēhiēls, Amoss, Nahums un Miha, ar eņģeļu starpniecību saņēma konkrētas vēstis no Dieva. Dažreiz šie vīrieši savus paziņojumus sāka ar vārdiem: ”Tā saka tas Kungs.” (Jesajas 37:6; Jeremijas 2:2; Ecēhiēla 11:5; Amosa 1:3; Mihas 2:3; Nahuma 1:12.) Pēc tam viņi uzrakstīja Dieva teikto.

Parādības, sapņi un transs. Parādība ir aina, redzējums, vēsts, kas parasti pārdabiskā veidā tiek ielikta cilvēka prātā, kamēr viņš ir nomodā. Piemēram, Pēteris, Jēkabs un Jānis, kad viņi bija ”uzmodušies”, redzēja parādību ar Jēzus pārvēršanos. (Lūkas 9:28—36; 2. Pētera 1:16—21.) Dažos gadījumos vēsts tika nodota sapnī jeb nakts parādībā, kas tika ielikta cilvēka zemapziņā, kamēr viņš bija aizmidzis. Tā, Daniēls uzrakstīja, ko bija redzējis ”gultā gulēdams, sava gara parādībā” — jeb, kā iztulkojis Ronalds Nokss, ”kad es gulēju, skatīdamies sapni”. (Daniēla 4:10.)

Cilvēks, kam Jehova lika nonākt sava veida transā, acīmredzot iegrima dziļas koncentrēšanās stāvoklī, kaut arī vismaz daļēji viņš bija pie apziņas. (Salīdzināt Apustuļu darbi 10:9—16.) Grieķu vārds (ekʹsta·sis), kas latviešu valodas Bībelē tiek tulkots ”garā aizrauts”, nozīmē ’likšana projām vai pārvietošana’. Ar to ir domāts, ka normālais apziņas stāvoklis tiek aizstāts ar kaut ko citu. Tā cilvēks, kas ir nonācis transā, neuztver apkārt notiekošo, un viņa uzmanība ir pilnībā pievērsta parādībai. Pāvils, visticamāk, bija šādā transā, kad viņš tika ”aizrauts paradīzē un dzirdēja neizsakāmus vārdus, ko cilvēkam nav ļauts izrunāt”. (2. Korintiešiem 12:2—4.)

Pretēji tiem, kas pierakstīja Dieva diktētās vēstis, Bībeles sarakstītāji, kuriem tika dotas parādības vai sapņi vai arī kuri pieredzēja sava veida transu, bieži varēja diezgan brīvi savos vārdos aprakstīt redzēto. Habakukam tika sacīts: ”Apraksti tevis redzēto parādību un uzraksti to uz plāksnēm un pie tam skaidri, lai to ikviens viegli lasa.” (Habakuka 2:2.)

Vai tas nozīmē, ka šīs Bībeles daļas ir mazāk iedvesmotas nekā tās, kas bija diktētas? Nekādā ziņā. Ar sava gara palīdzību Jehova precīzi iedvesa nododamo vēsti katra rakstītāja apziņā, tā ka tika uzrakstītas Dieva, nevis cilvēku domas. Kaut gan Jehova atļāva rakstītājam pašam izvēlēties piemērotus vārdus, viņš vadīja rakstītāja prātu un sirdi, lai nekas būtisks netiktu izlaists un beigu beigās uzrakstītais pilnīgi pareizi tiktu uzskatīts par Dieva sacīto. (1. Tesaloniķiešiem 2:13.)

Dievišķā atklāsme. Bībelē ir iekļauti arī pravietojumi, proti, vēsture, kas darīta zināma un uzrakstīta jau iepriekš, — paveikt kaut ko tādu ir krietni pāri cilvēka spējām. Vienā no šādiem pravietojumiem ir runāts par ’grieķu ķēniņu’, Aleksandru Lielo, — viņa nākšana pie varas un krišana bija pravietota apmēram 200 gadu iepriekš! (Daniēla 8:1—8, 20—22.) Bībelē ir aprakstīti arī tādi notikumi, ko nekad nav redzējušas cilvēku acis. Piemēram, debess un zemes radīšana. (1. Mozus 1:1—27; 2:7, 8.) Bībelē var lasīt arī tādas sarunas, kas norisinājušās debesīs, piemēram, tās, kas pierakstītas Ījaba grāmatā. (Ījaba 1:6—12; 2:1—6.)

Ja šādus notikumus Dievs nebija tieši atklājis Bībeles rakstītājam, tad viņš tos bija darījis zināmus kādam citam cilvēkam un tie vai nu mutvārdos, vai rakstveidā tika vēstīti no paaudzes uz paaudzi, līdz šie stāstījumi kļuva par Bībeles sastāvdaļu. (Skatīt informāciju ielogojumā 7. lappusē.) Jebkurā gadījumā mēs varam būt pārliecināti, ka visas šīs informācijas Avots bija Jehova un ka Jehova vadīja Bībeles sarakstītājus, lai viņu vēstījumā neieviestos neprecizitātes, pārspīlējumi un mīti. Pēteris rakstīja par pravietošanu: ”Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā.”b (2. Pētera 1:21.)

Bija nepieciešamas neatlaidīgas pūles

Kaut arī Bībeles sarakstītāji darbojās ”Svētā Gara spēkā”, tomēr viņiem viss bija rūpīgi jāpārdomā. Piemēram, Salamans ”bija domātājs, kas sacerēja daudzus sakāmos vārdus. Un [viņš] pūlējās atrast piemērotus vārdus, lai attiecīgus norādījumus pareizi uzrakstītu un lai izteicieni atbilstu patiesībai.” (Salamans Mācītājs 12:9, 10.)

Dažiem Bībeles sarakstītājiem bija jāveic pamatīgi pētījumi, lai savāktu faktu materiālu, uz kuriem balstīt savu vēstījumu. Piemēram, Lūka rakstīja par savu evaņģēliju: ”Es, visam no sākuma izsekojis [”visu no sākuma pamatīgi izpētot”, JD], nolēmu.. to pēc kārtas uzrakstīt.” Protams, Dieva gars svētīja Lūkas pūliņus — tas, bez šaubām, viņam palīdzēja atrast patiesus vēsturiskus dokumentus un iztaujāt uzticamus aculieciniekus, kā, piemēram, mācekļus, kas tad vēl bija dzīvi, un, iespējams, Jēzus māti Mariju. Tad Dieva gars vadīja Lūku, lai viņš precīzi pierakstītu informāciju. (Lūkas 1:1—4.)

Pretēji Lūkas evaņģēlijam, Jāņa evaņģēlijs ir aculiecinieka vēstījums, kas uzrakstīts apmēram 65 gadus pēc Jēzus nāves. Jehovas gars, bez šaubām, palīdzēja Jānim saglabāt labu atmiņu, lai tā ar laiku nekļūtu vājāka. Tas bija saskaņā ar Jēzus solījumu, ko viņš bija teicis saviem sekotājiem: ”Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko es jums esmu sacījis.” (Jāņa 14:26.)

Dažreiz Bībeles sarakstītāji iekļāva tekstā agrāku vēsturnieku liecības, no kurām ne visas bija Dieva iedvesmotas. Jeremija lielākoties šādi izveidoja Pirmo un Otro Ķēniņu grāmatu. (2. Ķēniņu 1:18.) Ezra izmantoja vismaz 14 dažādus Dieva neiedvesmotus avotus, lai savāktu materiālu Pirmajai un Otrajai Laiku grāmatai, un starp tiem bija arī ’ķēniņa Dāvida laiku notikumu grāmatas’ un ’Jūdas un Israēla ķēniņu grāmata’. (1. Laiku 27:24; 2. Laiku 16:11.) Mozus pat citēja ’tā Kunga kaŗu grāmatu’ — acīmredzot patiesu vēstījumu par Dieva tautas kariem. (4. Mozus 21:14, 15.)

Šādos gadījumos ļoti aktīvi darbojās svētais gars, rosinādams Bībeles rakstītājus izraudzīties tikai patiesu materiālu, kas pēc tam kļuva par Dieva iedvesmotās Bībeles sastāvdaļu.

Kas ir praktisko padomu autors?

Bībelē ir ārkārtīgi daudz praktisku padomu, kas balstīti uz rūpīgiem personiskiem novērojumiem. Piemēram, Salamans rakstīja: ”Vai tad nu nebūtu cilvēkam pats labākais, ka viņš ēstu un dzertu un ļautu savai sirdij baudīt visus labumus par savām pūlēm? Bet es esmu atzinis, ka arī tas atkarīgs no Dieva rokas.” (Salamans Mācītājs 2:24.) Dodams padomu par laulību, Pāvils rakstīja, ka ”izsak[a] tikai savas domas”, tomēr viņš piebilda: ”Es esmu pārliecināts, ka arī man ir Dieva Gars.” (1. Korintiešiem 7:25, 39; 7:40, JD.) Pāvilam noteikti bija Dieva gars, jo, kā atzīmēja apustulis Pēteris, Pāvils rakstīja ”pēc viņam dotās gudrības”. (2. Pētera 3:15, 16.) Tā, Dieva gara vadīts, Pāvils izteica savu viedokli.

Kad Bībeles sarakstītāji izteica šādus personiskus uzskatus, viņi balstījās uz to, ka bija pētījuši un izmantojuši viņiem pieejamos Rakstus. Mēs varam būt pārliecināti, ka šo cilvēku uzrakstītais saskanēja ar Dieva domām. Viņu vēstījumi kļuva par Dieva Rakstu sastāvdaļu.

Protams, Bībelē ir sastopami izteikumi, ko sacījuši daži tādi cilvēki, kuru domāšana bija aplama. (Salīdzināt Ījaba 15:15 ar 42:7.) Ir iekļauti arī daži gadījumi, kad Dieva kalpi pauda sarūgtinājumu, kaut arī viņu sacītais neatklāja, kāda bija notikumu kopaina.c Lai gan Bībeles rakstītāji izteica šādus personisko izjūtu ietekmētus apgalvojumus, viņus tomēr vadīja Dieva gars, lai vēstījums tiktu pierakstīts precīzi un tas palīdzētu saskatīt nepareizus spriedumus. Turklāt konteksts jebkuram saprātīgam lasītājam vienmēr atklāj, vai rakstītāja domu gaita ir bijusi pareiza.

Tātad mēs varam būt pārliecināti, ka visa Bībele ir Dieva vēsts. Patiesi, Jehova parūpējās par to, lai viss, kas iekļauts Bībelē, atbilstu viņa nodomiem un sniegtu svarīgas pamācības tiem, kas vēlas viņam kalpot. (Romiešiem 15:4.)

Kāpēc Bībeli rakstīja cilvēki?

Jehova pauda savu lielo gudrību, par Bībeles sarakstītājiem izmantodams cilvēkus. Padomā, lūk, par ko: ja Dievs šo darbu būtu uzticējis eņģeļiem, vai Bībele būtu tikpat saistoša? Mēs neapšaubāmi būtu sajūsmā, lasot par Dieva īpašībām un rīcību no eņģeļu viedokļa. Bet, ja Bībelē nebūtu pilnīgi nekādu cilvēcisku noskaņu, mums varbūt būtu grūti izprast Bībeles vēsti.

Lūk, kāds piemērs. Bībelē varēja būt vienkārši rakstīts, ka ķēniņš Dāvids pārkāpa laulību, izdarīja slepkavību un ka viņš pēc tam to nožēloja. Taču daudz labāk ir lasīt Dāvida paša vārdus, kad viņš izteica, kādas dziļas mokas izjūt savas rīcības dēļ, un gauži lūdza Jehovam piedošanu! ”Mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā!” viņš rakstīja. ”Salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi.” (Psalms 51:5, 19.) Tāpēc Bībelē ir gan siltums, gan dažādība, turklāt Bībele ir saistoša, — tas viss tāpēc, ka šo grāmatu rakstījuši cilvēki.

Jā, Jehova bija izvēlējies vislabāko veidu, kā mums dot savus Rakstus. Kaut gan tika izmantoti cilvēki, kas bija vāji un nepilnīgi, viņus vadīja svētais gars, lai rakstītajā neieviestos neviena kļūda. Tāpēc Bībelei piemīt neizsakāma vērtība. Tās padomi ir gudri, un uz tās pravietojumiem par nākotnē gaidāmo paradīzi uz Zemes var paļauties. (Psalms 119:105; 2. Pētera 3:13.)

Kāpēc gan neizveidot sev tādu paradumu — katru dienu nedaudz palasīt Dieva Rakstus? Pēteris rakstīja: ”Kārojiet.. pēc garīgā tīrā piena, ka jūs ar to augat un topat izglābti.” (1. Pētera 2:2.) Tā kā visi Raksti ir Dieva iedvesmoti, jūs atklāsiet, ka tie ir noderīgi ”mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam”. (2. Timotejam 3:16, 17.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls/Attēli 7. lpp.]

Kā Mozus bija ieguvis informāciju?

MOZUS uzrakstīja to Bībeles grāmatu, kas tiek saukta par Pirmo Mozus grāmatu, bet viss tajā aprakstītais bija noticis ilgi pirms viņa dzimšanas. Kā viņš bija saņēmis šādu informāciju? Iespējams, to viņam tieši bija atklājis Dievs, vai arī ziņas par dažiem notikumiem mutvārdos bija nodotas no vienas paaudzes uz otru. Tā kā cilvēkiem agrāk bija ilgāks mūžs, daudz kas no tā, ko Mozus uzrakstīja Pirmajā Mozus grāmatā, varēja tikt nodots no Ādama līdz Mozum tikai ar piecu cilvēku — Metuzāla, Šema, Īzāka, Levija un Amrāma — starpniecību.

Turklāt Mozus, iespējams, bija izmantojis agrāk tapušus rakstītus vēstījumus. Ir ievērības cienīgi, ka Mozus bieži lieto frāzi ”Šie ir.. ciltsraksti”, nosaukdams cilvēku, par kuru tiks runāts. (1. Mozus 6:9; 10:1; 11:10, 27; 25:12, 19; 36:1, 9; 37:2.) Daži zinātnieki uzskata, ka senebreju vārds tōledōt, kas šajos pantos latviešu valodas Bībelē lielākoties tulkots ”ciltsraksti”, attiecas uz jau esošiem vēsturiskiem dokumentiem, ko Mozus bija izmantojis par savu rakstu avotu. Protams, to nevar apgalvot kategoriski.

Iespējams, informācija, kas atrodas Pirmajā Mozus grāmatā, bija iegūta visos trijos iepriekšminētajos veidos — saņemta ar tiešas atklāsmes starpniecību, nodota mutvārdos un iegūta no rakstītiem vēstījumiem. Galvenais ir tas, ka Jehovas gars iedvesmoja Mozu. Tāpēc viņa uzrakstītais pamatoti tiek uzskatīts par Dieva sacīto.

[Attēls 4. lpp.]

Dievs dažādi iedvesmoja cilvēkus, lai tiktu sarakstīta Bībele