Jeruzaleme Bībeles Laikos. Par ko liecina arheoloģiskie atradumi?
ĪPAŠI kopš 1967. gada Jeruzalemē tiek veikti nozīmīgi arheoloģiski pētījumi. Daudzas izrakumu vietas tagad ir atvērtas apmeklētājiem, tāpēc dosimies arī mēs apskatīt dažas no tām un uzzināsim, kā arheoloģija saskan ar Bībelē pierakstīto vēsturi.
Ķēniņa Dāvida Jeruzaleme
Teritorija, kas Bībelē tiek saukta par Ciānas kalnu, uz kura tika uzcelta senā Dāvida pilsēta, izskatās diezgan nenozīmīga mūsdienu lielpilsētā Jeruzalemē. Kad laikā no 1978. līdz 1985. gadam nu jau mirušā profesora Jigela Šilo vadībā Dāvida pilsētā tika veikti izrakumi, kalna austrumu pusē tika atklāta masīva kāpņveida akmens būve jeb balsta mūris.
Profesors Šilo apgalvoja, ka tām jābūt milzīgā terasveida mūra paliekām, uz kura jebusieši (kas dzīvoja šajā pilsētā, pirms to iekaroja Dāvids) bija uzcēluši savu citadeli. Viņš paskaidroja, ka šī terasveida mūra virspusē atrastā kāpņveida akmens būve ir bijusi daļa no jaunā cietokšņa, ko Dāvids uzcēla jebusiešu citadeles vietā. 2. Samuēla 5:9 mēs lasām: ”Dāvids apmetās dzīvot cietoksnī un to nosauca par Dāvida pilsētu; un Dāvids to uzcēla, sākot no Millas nocietinājuma uz iekšpusi, un no tā visapkārt uz visām pusēm.”
Būves tuvumā atrodas ieejas pilsētas senajā ūdensapgādes sistēmā, kuras atsevišķas daļas acīmredzot pastāvēja jau Dāvida laikā. Ir radušies jautājumi saistībā ar dažiem Bībeles paziņojumiem par Jeruzalemes pazemes kanālu. Piemēram, Dāvids saviem karotājiem teica, ka tas, ”kas kauj jebusiešus, ..ir tāds, kas virzās pa apakšzemes eju [kanālu]” pretī ienaidniekiem. (2. Samuēla 5:8) Dāvida karapulka vadītājs Joābs tieši tā arī darīja. Bet kas īsti ir domāts ar vārdiem ”pazemes kanāls”?
Jautājumi ir arī par slaveno Ziloas tuneli, ko astotajā gadsimtā p.m.ē. izraka, visticamāk, ķēniņa Hiskijas strādnieki — par šo notikumu ir rakstīts 2. Ķēniņu 20:20 un 2. Laiku 32:30. Kā divas strādnieku grupas, kas raka no pretējiem galiem, varēja vidū satikties? Kāpēc viņi raka nevis taisni, bet līkloču, tā ievērojami pagarinot tuneli? Kā viņiem pietika gaisa elpošanai, it īpaši, ja ņem vērā faktu, ka viņi droši vien izmantoja eļļas lampas?
Žurnālā Biblical Archaeology Review ir dotas iespējamās atbildes uz šiem jautājumiem. Žurnālā ir citēti ģeologa konsultanta Dena Gila vārdi: ”Zem Dāvida pilsētas ir labi attīstījusies dabiska karsta sistēma. Karsts ir ģeoloģijas termins, kas tiek izmantots tāda nelīdzena apvidus raksturošanai, kurā gruntsūdens, sūcoties un plūstot cauri apakšzemes iežu veidojumiem, ir radījis ieplakas, alas un tuneļus. [..] Ģeoloģiski pētot zem Dāvida pilsētas esošo ūdensapgādes sistēmu, tika noskaidrots, ka tā ir veidota, prasmīgi palielinot dabiskā ceļā (karsta procesos) izveidojušās ejas un šahtas un tās apvienojot funkcionālā ūdensapgādes sistēmā.”
Iepriekšminētais palīdz saprast, kā tika rakts Ziloas tunelis. Varētu būt tā, ka racēji vadījās pēc kādas līkumainas ejas, kas zem kalna bija izveidojusies dabiskā ceļā. Strādnieku grupas, kas raka no pretējiem galiem, vispirms varēja izrakt pagaidu tuneli, pārveidojot jau esošās alas. Pēc tam tika rakts ieslīps kanāls, lai ūdens no Gihonas strauta varētu plūst uz Ziloas dīķi, kas droši vien atradās iekšpus pilsētas mūriem. Tunelis bija īsts inženiertehnisks sasniegums, jo augstuma starpība starp abiem tā galiem ir tikai 32 centimetri, bet tā garums — 533 metri.
Zinātnieki jau ilgi ir uzskatījuši, ka senās pilsētas galvenais ūdens avots ir bijis Gihonas strauts. Tas atradās aiz pilsētas mūriem, tomēr bija pietiekami tuvu, lai varētu izrakt tuneli un 11 metru dziļu šahtu, un tā pilsētas iedzīvotāji varēja dabūt ūdeni, neizejot ārpus pilsētas aizsargmūriem. Šo ūdensapgādes sistēmu 1867. gadā atklāja Čārlzs Vorens, un šahta tika nosaukta viņa vārdā par Vorena šahtu. Bet kad radās šis tunelis un šahta? Vai tie pastāvēja jau Dāvida laikā? Vai tas ir tas pats tunelis, ko izmantoja Joābs? Dens Gils atbild: ”Lai noskaidrotu, vai Vorena šahta patiešām ir dabiski izveidojusies, mēs paņēmām no šahtas nelīdzenajām sienām kalciju saturoša ieža paraugu un pārbaudījām, vai tas nesatur radioaktīvo oglekli. Atbilde bija noliedzoša, un secinājums — iezis ir vairāk nekā 40 000 gadu vecs. Tas nepārprotami pierāda, ka šahta nevar būt cilvēku izrakta.”
Pierādījumi no Hiskijas laika
Ķēniņš Hiskija dzīvoja laikā, kad asīrieši postīja visu, kas pagadījās to ceļā. Sestajā Hiskijas valdīšanas gadā asīrieši ieņēma desmit cilšu ķēniņvalsts galvaspilsētu Samariju. Pēc astoņiem gadiem (732. g. p.m.ē.) asīrieši atgriezās, un šoreiz briesmas draudēja Jūdai un Jeruzalemei. 2. Laiku 32:1—8 ir aprakstīts Hiskijas izstrādātais aizsardzības plāns. Bet vai ir kādi pierādījumi no šī laika?
Jā, tādi ir. 1969. gadā profesors Namans Avigads atrada priekšmetus, kas datējami ar šo laiku. Tika atrakta arī masīva mūra daļa, kura pirmais posms ir 40 metru garš, 7 metrus plats un, saskaņā ar aprēķiniem, 8 metrus augsts. Mūris ir bijis celts daļēji uz pamatiežiem un daļēji uz jaunuzceltu māju gruvešiem. Kas uzcēla šo mūri un kad? ”Divi Bībeles fragmenti palīdzēja Avigadam ļoti precīzi noteikt, kad un ar kādu mērķi tika uzcelts mūris,” teikts kādā arheoloģijas žurnālā. Šie fragmenti skan šādi: ”Viņš ar drosmi stājās pie darba un uzcēla visu noplēsto mūri un paaugstināja nocietinājumu torņus. No ārpuses viņš uzcēla vēl otru mūri.” (2. Laiku 32:5.) ”Jūs.. noplēsāt ēkas, lai stiprinātu mūri.” (Jesajas 22:10.) Mūsdienās Jeruzalemes apmeklētāji var aplūkot daļu no šī tā saucamā Platā mūra, kas atrodas ebreju kvartālā, vecpilsētā.
Veicot izrakumus, tika atklāts arī tas, ka tolaik Jeruzaleme ir bijusi daudz lielāka, nekā bija uzskatīts, — iespējams, tāpēc ka pilsētā bija ieplūduši bēgļi no ziemeļu ķēniņvalsts, ko bija iekarojuši asīrieši. Profesors Šilo bija aprēķinājis, ka jebusiešu pilsēta aizņēma apmēram 6 ha lielu platību. Salamana laikā pilsētas platība bija gandrīz 16 ha. Bet 300 gadu vēlāk, ķēniņa Hiskijas laikā, nocietinātā pilsētas daļa jau bija ap 60 ha.
No pirmā tempļa perioda saglabājušās kapenes
Vēl viens informācijas avots ir kapenes, kas saglabājušās no pirmā tempļa perioda — tas ir laiks līdz 607. gadam p.m.ē., kad babilonieši nopostīja Jeruzalemi. Kad 1979./80. gadā Hinomas ielejas nogāzēs tika atrakta apbedījuma alu grupa, izrādījās, ka tā ir vērtīgu atradumu vieta. ”Kamēr vien Jeruzalemē tiek veikti arheoloģiski pētījumi, šī ir viena no retajām reizēm, kad ir atrastas pilnīgi neskartas kapenes no pirmā tempļa laikiem. Tajās bija vairāk nekā tūkstotis priekšmetu,” stāsta arheologs Gabriels Bārkejs. Viņš turpina: ”Ikviens arheologs, kas darbojas Izraēlā un it īpaši Jeruzalemē, ļoti vēlas atrast rakstītu tekstu.” Toreiz tika atrastas divas saritinātas sudraba plāksnītes. Kas uz tām bija rakstīts?
Bārkejs paskaidro: ”Ieraudzījis neattītu sudraba sloksnīti un to novietojis zem palielināmā stikla, es varēju redzēt, ka tās virsmu klāj smalki veidotas rakstu zīmes, kas uz šīs ārkārtīgi plānās un trauslās sudraba plāksnītes ir tikušas uzrakstītas ar asu rakstāmrīku. [..] Ir skaidri salasāms Dieva vārds, ko veido četras senebreju valodas rakstu zīmes — jōd, hē, wāw, hē.” Kādā vēlākā izdevumā Bārkejs piebilst: ”Mums par izbrīnu uz abām sudraba plāksnītēm bija uzrakstītas svētības formulas, kas ir gandrīz identiskas bībeliskajiem priesteru svētības vārdiem.” (4. Mozus 6:24—26.) Šī bija pirmā reize, kad Jeruzalemē tika atrasts uzraksts, kas satur Jehovas vārdu.
Bet kā zinātnieki varēja noteikt sudraba plāksnīšu vecumu? Viņi izmantoja pārējos tajā pašā vietā atrastos priekšmetus. Kapenēs tika atrasts vairāk nekā 300 māla trauku, kuru vecumu bija iespējams noteikt, — tie bija datējami ar septīto un sesto gadsimtu p.m.ē. Šis pats laika periods tika iegūts, kad uzrakstus uz sudraba plāksnītēm salīdzināja ar citiem uzrakstiem, kuru datējums bija zināms. Plāksnītes ir izstādītas Izraēlas muzejā, Jeruzalemē.
Jeruzalemes nopostīšana 607. gadā p.m.ē.
Bībelē — 2. Ķēniņu grāmatas 25. nodaļā, 2. Laiku grāmatas 36. nodaļā un Jeremijas grāmatas 39. nodaļā — ir stāstīts par to, ka 607. gadā p.m.ē. Jeruzaleme tika nopostīta, proti, pilsētu nodedzināja Nebukadnecara armija. Vai nesenā pagātnē izdarītie izrakumi apstiprina šo vēsturisko vēstījumu? Saskaņā ar profesora Jigela Šilo vārdiem, ”Bībelē.. atrodamo liecību [par to, ka pilsētu nopostīja babilonieši] papildina neapstrīdami arheoloģiski pierādījumi; tika pilnībā sagrautas dažādas ēkas, un lielā ugunsgrēkā gāja bojā namu koka daļas.” Viņš piebilda: ”Visos Jeruzalemē veiktajos izrakumos ir atrastas šī posta pēdas.”
Pilsētas viesi var apskatīt to, kas ir palicis pāri pēc nopostīšanas, kura notika pirms vairāk nekā 2500 gadiem. Ir saglabāti un atvērti apmeklētājiem tādi ievērojami arheoloģiskie pieminekļi kā Izraēliešu tornis, Nodedzinātā istaba un Bullu nams. Arheologi Džeina Keihila un Deivids Tārlers grāmatā Ancient Jerusalem Revealed rezumē: ”Par to, ka babilonieši pamatīgi nopostīja Jeruzalemi, liecina ne tikai biezais pārogļojušos palieku slānis, kas tika atrasts tādās ēkās kā Nodedzinātā istaba un Bullu nams, bet arī akmens ēku drupas, kas atraktas austrumu nogāzē. Bībeles apraksts.. par pilsētas nopostīšanu papildina arheoloģisko liecību.”
Pēdējo 25 gadu laikā izdarītie arheoloģiskie izrakumi daudzējādā ziņā apstiprina Bībeles stāstījumu par Jeruzalemi no Dāvida laika līdz pat tās nopostīšanai 607. gadā p.m.ē. Bet ko var teikt par Jeruzalemi mūsu ēras pirmajā gadsimtā?
Jeruzaleme Jēzus laikā
Izrakumi, Bībeles apraksti, pirmā gadsimta jūdu vēsturnieka Josefa Flāvija darbi un citi avoti palīdz zinātniekiem iztēloties, kā Jeruzaleme izskatījās Jēzus laikā, pirms 70. gadā m.ē. to nopostīja romieši. Aiz kādas lielas viesnīcas Jeruzalemē ir izstādīts pilsētas makets, kas regulāri tiek precizēts, pamatojoties uz jaunākajiem arheoloģiskajiem atradumiem. Tolaik pilsētas galvenā iezīme bija Tempļa kalns, kura platību Hērods bija divreiz palielinājis salīdzinājumā ar tā platību Salamana laikā. Tas bija lielākais cilvēku rokām izveidotais paaugstinājums senajā pasaulē — tā izmēri bija aptuveni 480×280 m. Daži būvēšanā izmantotie akmens bluķi esot svēruši 50 tonnu, bet viens — gandrīz 400 tonnu, un, kā izsakās kāds zinātnieks, ”senajā pasaulē tam nebija līdzīga”.
Nav brīnums, ka daži bija šokēti, izdzirdējuši Jēzus vārdus: ”Noplēsiet šo templi, un es to trijās dienās atkal uzcelšu.” Cilvēki domāja, ka Jēzus runā par milzīgo tempļa celtni, kaut gan viņš šos vārdus bija attiecinājis uz ”savas miesas templi”. Tāpēc tie teica: ”Četrdesmit sešus gadus šis templis ir taisīts, un tu to gribi uzcelt trijās dienās?” (Jāņa 2:19—21.) Tā kā Tempļa kalna apkārtnē ir veikti izrakumi, pilsētas apmeklētāji tagad var aplūkot atsevišķas mūra daļas un citus arhitektūras pieminekļus no Jēzus laika un viņi pat var kāpt pa tiem pašiem pakāpieniem, pa kuriem, visticamāk, kāpa Jēzus, dodamies uz tempļa dienvidu vārtiem.
Netālu no Tempļa kalna rietumu mūra vecpilsētas ebreju kvartālā atrodas divi atrakti un atjaunoti vēsturiski objekti, kas datējami ar mūsu ēras pirmo gadsimtu un ir pazīstami kā Nodedzinātais nams un Hēroda kvartāls. Pēc Nodedzinātā nama atrakšanas arheologs Namans Avigads rakstīja: ”Ir skaidrs, ka šo namu mūsu ēras 70. gadā — laikā, kad tika nopostīta Jeruzaleme, — nodedzināja romieši. Pirmo reizi pilsētas arheoloģisko pētījumu vēsturē ir atrasts spilgts un nepārprotams pierādījums, ka pilsēta ir tikusi nodedzināta.” (Skatīt fotoattēlus 12. lappusē.)
Šie atklājumi izskaidro atsevišķus notikumus Jēzus dzīvē. Minētās ēkas ir atradušās augšpilsētā, kur bija apmetušies Jeruzalemes turīgākie iedzīvotāji, to vidū arī augstie priesteri. Ēkās tika atrasts liels skaits rituālu vannu. Kāda zinātniece par to izsakās šādi: ”Lielais vannu skaits apliecina to, ka otrā tempļa pastāvēšanas laikā augšpilsētas iemītnieki ir stingri ievērojuši likumus, kas noteica rituālu tīrību. (Šie likumi ir pierakstīti Mišnā, kurā desmit nodaļas ir veltītas detalizētam mikveh aprakstam.)” Šeit minētā informācija mums palīdz saprast to, ko sarunā ar farizejiem un rakstu mācītājiem Jēzus teica par šiem rituāliem. (Mateja 15:1—20; Marka 7:1—15.)
Jeruzalemē tika atrasts arī pārsteidzoši liels skaits akmens trauku. Namans Avigads raksta: ”Kāpēc tie tik pēkšņi un tik lielā daudzumā parādās Jeruzalemes namos? Atbildi var atrast jūdu likumos par rituālo tīrību — halakah. Mišnā ir teikts, ka akmens trauki ir starp tiem priekšmetiem, kas nekļūst netīri.. Akmens vienkārši nevarēja kļūt rituāli netīrs.” Ar to varētu būt izskaidrojams fakts, kāpēc ūdens, ko Jēzus pārvērta par vīnu, tika glabāts akmens, nevis māla traukos. (3. Mozus 11:33; Jāņa 2:6.)
Iegriezušies Izraēlas muzejā, mēs varam apskatīt divus neparastus osuārijus. Žurnālā Biblical Archaeology Review ir paskaidrots: ”Osuāriji galvenokārt tika izmantoti aptuveni simts gadus pirms tam, kad 70. gadā m.ē. Jeruzalemi nopostīja romieši.. Mirušā ķermenis tika novietots apbedījuma alas sienā izkaltā dobumā; kad miesa bija satrūdējusi, kauli tika savākti un ielikti osuārijā — parasti tā bija izrotāta kaļķakmens tvertne.” Abi muzejā izstādītie osuāriji bija atrasti 1990. gada novembrī kādā apbedījuma alā. Arheologs Zvī Grīnhats stāsta: ”Vārds.. ”Kajafa” uz diviem kapenēs atrastajiem osuārijiem pirmo reizi parādās arheoloģiskā kontekstā. Iespējams, tas ir augstā priestera Kajafas dzimtas vārds — tā paša Kajafas, kas ir pieminēts.. Jaunajā Derībā.. Tieši no viņa nama Jeruzalemē Jēzus tika aizvests pie romiešu prokuratora Poncija Pilāta.” Vienā osuārijā bija apmēram 60 gadu veca vīrieša kauli. Zinātnieki izsaka varbūtību, ka tie ir paša Kajafas kauli. Kāds zinātnieks šos atradumus attiecina uz Jēzus laiku: ”Vienā no pārējiem osuārijiem tika atrasta monēta, kas ir tikusi izkalta Hēroda Agripas valdīšanas laikā (37.—44. g. m.ē.). Abi Kajafas osuāriji varētu būt datējami pat ar gadsimta sākumu.”
Viljams Devers, Arizonas universitātes profesors Tuvo Austrumu arheoloģijā, par Jeruzalemi izsakās šādi: ”Es nepārspīlētu, teikdams, ka pēdējo 15 gadu laikā mēs par šīs ievērojamās vietas vēsturi arheoloģiskā skatījumā esam uzzinājuši vairāk nekā iepriekšējos 150 gados kopumā.” Pēdējo gadu desmitu laikā Jeruzalemē ir veikti daudzi nozīmīgi arheoloģiski pētījumi, un tajos atklātais, bez šaubām, izskaidro Bībelē pierakstīto vēsturi.
[Norāde par attēla autortiesībām 9. lpp.]
Jeruzaleme otrā tempļa pastāvēšanas laikā — makets, kas izstādīts Holyland viesnīcas teritorijā Jeruzalemē
[Attēli 10. lpp.]
Augšā: Jeruzalemes Tempļa kalna dienvidrietumu stūris
Pa labi: Vorena šahta