Dzīvesstāsts

Jehova ir devis ”spēka pārpilnību”

PASTĀSTĪJUSI HELĒNA MARKSA

Bija tveicīga 1986. gada vasaras diena. Es biju vienīgā pasažiere, kas gaidīja muitas telpā vienā no miegainākajām Eiropas lidostām, — biju atlidojusi uz Albānijas galvaspilsētu Tirānu. Tā bija zeme, kas bija sevi pasludinājusi par ”pirmo ateistisko valsti pasaulē”.

AR SATRAUKUMA trīsām es vēroju, kā bruņots muitnieks pārmeklē manu bagāžu. Ja es pateiktu vai izdarītu kaut ko tādu, kas viņā modinātu aizdomas, tas man varētu nozīmēt izraidīšanu no valsts, bet cilvēkiem, kas mani gaidīja ārpusē, — cietumu vai labošanas darbu nometni. Par laimi man izdevās noskaņot muitnieku draudzīgi, piedāvājot viņam košļājamo gumiju un cepumus. Bet kā gan es savos jau vairāk nekā sešdesmit gados biju nokļuvusi šādā situācijā? Kāpēc es biju gatava atteikties no ērtas dzīves, lai riskētu atbalstīt Dieva Valstības intereses vienā no pēdējām marksisma-ļeņinisma citadelēm?

Slimīga meitene, kam galva pilna ar jautājumiem

Esmu dzimusi 1920. gadā Jerapetrā, Krētas salā, un divus gadus vēlāk ar plaušu karsoni nomira mans tēvs. Māte bija trūcīga sieviete, kas neprata ne lasīt, ne rakstīt. Es biju jaunākā no četriem bērniem un, tā kā es cietu no dzeltes, biju bāla un slimīga. Kaimiņi mātei ieteica, lai viņa veltī savas rūpes un niecīgos līdzekļus trim veselīgākajiem bērniem un ļauj man nomirt. Esmu ļoti priecīga, ka viņa nesekoja šim padomam.

Lai tēva dvēsele atrastu mieru debesīs, māte bieži gāja uz kapsētu un izmantoja pareizticīgo mācītāja pakalpojumus. Šie pakalpojumi, jāteic, it nemaz nebija lēti. Vēl tagad atceros, kā reiz sveloši aukstā Ziemassvētku dienā māte nāca mājās no kapsētas un es klumburēju viņai līdzi. Viņa tikko bija atdevusi mācītājam mūsu pēdējo naudu. Pēc tam māte pagatavoja mums, bērniem, dārzeņus, bet pati, neēdusi un izmisuma asarās mirkdama, aizgāja uz citu istabu. Kādu laiku vēlāk es saņēmu drosmi, aizgāju pie mācītāja un pajautāju viņam, kāpēc nomira mans tēvs un kāpēc manai nabaga mātei jāmaksā nauda mācītājam. Mācītājs atbildēja, žēlabaini nočukstēdams: ”Dievs viņu paņēma. Tā jau tas notiek. Gan jau tu tiksi tam pāri.”

Es nespēju saprast, kā šī atbilde varētu saskanēt ar tēvreizi, ko mums mācīja skolā. Man bija cieši iespiedušies prātā tās brīnišķīgie, dziļie ievadvārdi: ”Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top tavs vārds. Lai nāk tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” (Mateja 6:9, 10.) Ja Dievs ir gribējis, lai uz zemes notiek viņa prāts, kāpēc mums tik daudz jācieš?

Es gandrīz dabūju atbildi uz šo jautājumu, kad 1929. gadā pie mums uz mājām atnāca Jehovas liecinieku pilnas slodzes sludinātājs Emanuels Lionūdakis.a Kad māte viņam pavaicāja, ko viņš vēlas, Emanuels neteica ne vārda, bet pasniedza viņai liecības kartīti. Māte iedeva to man, lai es izlasu, kas tur rakstīts. Tā kā man bija tikai deviņi gadi, es neko daudz nesapratu. Noturējusi sludinātāju par mēmu, māte viņam sacīja: ”Nabadziņš! Jūs nespējat runāt, bet es neprotu lasīt.” Pēc tam viņa laipni pamāja, lai sludinātājs iet projām.

Dažus gadus vēlāk man tomēr izdevās atrast atbildes uz jautājumiem, kas mani uztrauca. Mans brālis Emanuels Paterakisb no tā paša pilnas slodzes sludinātāja dabūja Jehovas liecinieku izdotu brošūru Kur atrodas mirušie?. To lasot, es atvieglota sapratu, ka manu tēvu nav paņēmis Dievs. Es uzzināju, ka nāve ir cilvēku nepilnības sekas un manu tēvu gaida augšāmcelšana un dzīve paradīzē uz zemes.

”Šī grāmata tevi ir pazudinājusi!”

Bībeles patiesība atvēra mums acis. Mēs uzmeklējām vecu Bībeli, kas bija piederējusi tēvam, un sākām to studēt. To mēs bieži vien darījām sveces gaismā, sapulcējušies pie pavarda. Tā kā mūsu apkaimē es biju vienīgā jaunā meitene, kas interesējās par Bībeli, mani neiesaistīja vietējās liecinieku grupiņas darbībā. Kādu laiku es biju pārliecināta — kaut arī nepamatoti —, ka šī reliģija ir domāta tikai vīriešiem.

Mana brāļa dedzīgā sludināšana aizrāva arī mani. Nepagāja ne ilgs laiks, kad policija sāka interesēties par mūsu ģimeni un ierasties pie mums gan dienu, gan nakti, meklējot Emanuelu un literatūru. Man spilgti ir palikusi atmiņā kāda reize, kad kāds garīdznieks atnāca, lai pierunātu mūs atgriezties baznīcā. Kad Emanuels viņam Bībelē parādīja, ka Dieva vārds ir Jehova, garīdznieks sagrāba Bībeli un, draudīgi vicinādams to manam brālim gar seju, kliedza: ”Šī grāmata tevi ir pazudinājusi!”

1940. gadā, kad Emanuels atteicās iet armijā, viņu arestēja un nosūtīja uz Albānijas fronti. Mēs pazaudējām sakarus ar viņu un domājām, ka viņš ir miris. Taču pēc diviem gadiem mēs negaidīti saņēmām Emanuela vēstuli, kas bija sūtīta no cietuma. Izrādījās, ka viņš ir sveiks un vesels! Viens no Bībeles pantiem, ko viņš citēja šajā vēstulē, kopš tā laika man neizdzēšami ir palicis prātā: ”Tā Kunga acis pārskata visu zemi, lai Viņš stiprinātu tos, kas ar savu skaidro sirdi pie Viņa turas.” (2. Laiku 16:9.) Šāds uzmundrinājums mums bija ļoti vajadzīgs.

Kaut arī Emanuels bija cietumā, viņam izdevās palūgt dažus brāļus, lai tie atnāk pie manis. Tūlīt pat mūsu pilsētiņas tuvumā kādā lauku mājā sākās slepenu kristiešu sapulču rīkošana. Mums nebija ne jausmas, ka tiekam izsekoti. Kādu svētdienu mūs ielenca bruņoti policisti. Viņi sasēdināja mūs vaļējā kravas automašīnā un veda cauri pilsētai. Man vēl tagad ausīs skan, kā cilvēki mūs izsmēja un zākāja, bet Jehova ar savu svēto garu deva mums iekšēju mieru.

Mūs aizveda uz citu pilsētu un iemeta ļoti tumšās un netīrās kamerās. Tualetes vietā manā kamerā bija vaļējs spainis, kas tika iztukšots reizi dienā. Man piesprieda astoņus mēnešus cietumsoda, jo mani uzskatīja par grupas ”skolotāju”. Taču kāds brālis, kurš arī bija šeit ieslodzīts, palūdza savu advokātu uzņemties mūsu aizstāvību, un advokātam izdevās panākt mūsu atbrīvošanu.

Jauna dzīve

Kad Emanuelu izlaida no cietuma, viņš sāka apmeklēt Atēnu draudzes, pildot ceļojošā pārrauga pienākumus. Arī es 1947. gadā pārcēlos uz Atēnām. Tur es beidzot satiku lielu grupu liecinieku, starp kuriem bija ne tikai vīrieši, bet arī sievietes un bērni. 1947. gada jūlijā es kristījos ūdenī, apliecinādama savu veltīšanos Jehovam. Mans sapnis bija kļūt par misionāri, un es sāku mācīties vakara kursos, lai apgūtu angļu valodu. 1950. gadā es kļuvu par pionieri. Māte pārcēlās dzīvot pie manis, un arī viņa pieņēma Bībeles patiesību. Viņa palika Jehovas lieciniece visus turpmākos 34 gadus — līdz pat savai nāvei.

Tajā pašā gadā es iepazinos ar Džonu Marksu (Markopulu), cienījamu, garīgi noskaņotu brāli no Amerikas Savienotajām Valstīm. Džons bija dzimis Albānijas dienvidos, vēlāk emigrējis uz Ameriku un tur kļuvis par Jehovas liecinieku. 1950. gadā viņš bija ieradies Grieķijā, lai mēģinātu dabūt vīzu iebraukšanai Albānijā — valstī, kas bija norobežojusies no apkārtējās pasaules un kur valdīja viens no stingrākajiem komunistiskajiem režīmiem. Džons nebija redzējis savus piederīgos kopš 1936. gada, tomēr viņam neatļāva iebraukt Albānijā. Manu sirdi aizkustināja kvēlā dedzība, ar kādu viņš kalpoja Jehovam, un viņa dziļā mīlestība pret brāļu saimi, un 1953. gada 3. aprīlī mēs apprecējāmies. Pēc tam es pārcēlos pie viņa uz mūsu jauno mājvietu Ņūdžersijā, ASV.

Mēs ar Džonu kalpojām par pilnas slodzes sludinātājiem un pelnījām iztiku, gatavodami brokastis Ņūdžersijas krasta zvejniekiem. Mēs strādājām tikai vasaras mēnešos no rītausmas līdz deviņiem rītā. Tā kā mēs dzīvojām pavisam vienkārši un galveno uzmanību pievērsām garīgām interesēm, mums bija iespējams lielāko daļu laika veltīt sludināšanai. Gadu gaitā mēs vairākkārt pārcēlāmies dzīvot uz citu vietu, kur bija lielāka vajadzība pēc sludinātājiem. Ar Jehovas atbalstu mēs palīdzējām ieinteresētiem cilvēkiem, dibinājām draudzes un piedalījāmies Valstības zāļu celtniecībā.

Dodamies palīgā brāļiem

Taču drīz mums pavērās pavisam saviļņojoša iespēja. Atbildīgie brāļi gribēja nodibināt sakarus ar ticības biedriem Balkānu zemēs, kur mūsu darbība bija aizliegta. Gadiem ilgi Jehovas liecinieki šajās valstīs bija bijuši nošķirti no starptautiskās brāļu saimes un nebija saņēmuši tikpat kā nekādu garīgo barību, un viņi tika nežēlīgi vajāti. Lielākā daļa no viņiem pastāvīgi tika uzraudzīti, daudzi bija ieslodzīti cietumā vai nosūtīti uz labošanas darbu nometnēm. Viņiem bija ļoti vajadzīga bībeliska literatūra, kā arī vadība un uzmundrinājums. Piemēram, kāda šifrēta ziņa, ko mēs saņēmām no Albānijas, skanēja tā: ”Lūdziet par mums Kungu. Literatūru konfiscē vienā mājā pēc otras. Viņi neļauj mums studēt. Trīs cilvēki ieslodzīti.”

1960. gada novembrī mēs devāmies sešus mēnešus ilgā ceļojumā, lai apmeklētu dažas Balkānu valstis. Bija skaidrs, ka mums būs vajadzīga ”spēka pārpilnība”, Dieva piešķirta drosme un atjautība, lai veiktu savu uzdevumu. (2. Korintiešiem 4:7.) Mūsu pirmais ceļa mērķis bija Albānija. Parīzē mēs nopirkām automašīnu un devāmies ceļā. Taču, kad ieradāmies Romā, Albānijas vīzu izdevās dabūt tikai Džonam. Man bija jābrauc uz Grieķiju un jāgaida viņš Atēnās.

Džons iebrauca Albānijā 1961. gada februāra beigās un palika tur līdz marta beigām. Tirānā viņš personiski tikās ar 30 brāļiem. Šie brāļi, kas 24 gadus nebija sastapuši nevienu ticības biedru no citām zemēm, bija ārkārtīgi priecīgi par ilgi gaidīto literatūru un uzmundrinājumu.

Džonu dziļi iespaidoja viņu uzticība un izturība. Viņš uzzināja, ka daudzi no šiem brāļiem bija zaudējuši darbu un nokļuvuši ieslodzījumā, tāpēc ka bija atteikušies piedalīties komunistiskās valsts pasākumos. Džonu sevišķi aizkustināja divi vairāk nekā 80 gadus veci brāļi, kas iedeva viņam ap 100 dolāru lielu ziedojumu sludināšanas darbam. Viņi gadiem ilgi bija krājuši šo naudu, atlicinot to no savas niecīgās pensijas.

Pēdējā diena, ko Džons pavadīja Albānijā, bija 1961. gada 30. marts — diena, kad tika atzīmēts Jēzus nāves atceres vakars. Džons teica Atceres vakara runu 37 klātesošajiem. Tiklīdz runa bija galā, brāļi steidzīgi izveda Džonu laukā pa aizmugures durvīm un nogādāja viņu Durresi ostā, kur viņš iekāpa Turcijas tirdzniecības kuģī, kas brauca uz Grieķijas ostu Pireju.

Biju laimīga, ka mans vīrs sveiks un vesels ir atgriezies pie manis. Nu mēs varējām kopā turpināt savu riskanto ceļojumu. Mēs apmeklējām vēl trīs Balkānu valstis, kur mūsu darbība bija aizliegta. Tas bija diezgan bīstami, jo mūsu bagāžā bija bībeliska literatūra, rakstāmmašīnas un tamlīdzīgas lietas. Mums bija brīnišķīga iespēja satikt ļoti uzticīgus brāļus un māsas, kas Jehovas dēļ bija gatavi riskēt ar savu darbu, brīvību un pat dzīvību, un viņu dedzība un sirsnīgā mīlestība iedvesmoja arī mūs. Tāpat mūs dziļi iespaidoja tas, ka mēs redzējām, kādu ”spēka pārpilnību” dod Jehova.

Sekmīgi pabeiguši ceļojumu, mēs atgriezāmies Amerikas Savienotajās Valstīs. Turpmākajos gados mēs centāmies dažādā ceļā sūtīt uz Albāniju literatūru un saņemt ziņas par mūsu brāļu darbību šajā zemē.

Bieži ceļojumos un briesmās

Gāja laiks, un pēc Džona nāves 1981. gadā, kad viņam bija 76 gadi, es paliku viena. Mana māsasmeita Evangēlija un viņas vīrs Georgs Orfanidis laipni pieņēma mani pie sevis, un kopš tā laika viņi allaž ir snieguši man emocionālu atbalstu un praktisku palīdzību. Viņi arī paši ir pieredzējuši, kā Jehova atbalsta savus kalpus, aizlieguma gados kalpodami viņam Sudānā.c

Visbeidzot tika nolemts, ka atkal jāmēģina nodibināt sakarus ar brāļiem Albānijā. Tā kā tur dzīvoja mana vīra radinieki, man pavaicāja, vai es nebūtu ar mieru doties uz šo valsti. Protams, ka es biju ar mieru!

Pēc vairākus mēnešus ilgiem pūliņiem 1986. gada maijā man Atēnās Albānijas vēstniecībā izdevās dabūt vīzu. Vēstniecības darbinieki mani stingri brīdināja, ka tad, ja radīsies kādas problēmas, es nevaru gaidīt nekādu palīdzību no ārpasaules. Kad ierados pie ceļojumu biroja aģenta, lai iegādātos biļeti uz Albāniju, viņš gluži vai apstulba. No Atēnām uz Tirānu kursēja viena vienīga lidmašīna nedēļā, un es, neļaudamās bailēm, drīz vien jau atrados uz tās borta. Lidmašīnā bez manis bija vēl tikai trīs pasažieri — ļoti veci albāņi, kas bija devušies uz Grieķiju medicīnisku iemeslu dēļ.

Kad lidmašīna nosēdās, mani ieveda tukšā šķūnī, kas tika izmantots par muitas telpu. Mana vīra brālis un māsa, lai gan viņi paši nebija Jehovas liecinieki, bija gatavi palīdzēt man sazināties ar nedaudzajiem vietējiem brāļiem. Saskaņā ar likuma prasību, viņiem bija jāinformē par manu ierašanos vietējās varas iestādes, un līdz ar to mani cieši uzraudzīja policija. Tāpēc vīra radinieki man ieteica palikt pie viņiem mājās, kamēr viņi uzmeklēs divus brāļus, kas dzīvo Tirānā, un atvedīs tos pie manis.

Cik bija zināms, tolaik visā Albānijā bija palikuši tikai deviņi brāļi. Aizlieguma, vajāšanu un izsekošanas gadi bija padarījuši viņus ļoti piesardzīgus, un viņu sejas bija dziļu grumbu izvagotas. Kad biju ieguvusi šo divu brāļu uzticību, viņu pirmais jautājums skanēja: ”Kur ir Sargtorņi?” Daudzus gadus viņiem bija bijušas pieejamas tikai divas agrāk izdotas grāmatas, trūka pat Bībeles.

Viņi daudz stāstīja par nežēlīgajām vajāšanām, kādas pret viņiem bija vērsusi valsts. Viņi pastāstīja par kādu brāli, kas bija apņēmies saglabāt politisko neitralitāti un tāpēc bija nolēmis nepiedalīties gaidāmajās vēlēšanās. Tā kā valsts kontrolēja pilnīgi visu, šis solis nozīmēja, ka viņa ģimene nesaņems pārtikas devu un viņa pieaugušie bērni kopā ar saviem dzīvesbiedriem nokļūs cietumā, lai gan tiem nav nekāda sakara ar viņa reliģiskajiem uzskatiem. Baidoties no šāda iznākuma, brāļa radinieki iepriekšējā naktī pirms vēlēšanām viņu nogalināja un iemeta akā, bet vēlāk paziņoja, ka viņš esot nobijies un izdarījis pašnāvību.

Šie kristieši dzīvoja galējā trūkumā, tomēr, kad es gribēju iedot viņiem katram pa 20 dolāriem, viņi atteicās, sacīdami: ”Mēs gribam vienīgi garīgo uzturu.” Šie dārgie brāļi gadu desmitiem bija dzīvojuši totalitārā valstī, kas vairākumu iedzīvotāju sekmīgi bija padarījusi par ateistiem, taču viņu ticība un apņēmība bija tikpat nelokāmas kā lieciniekiem citās pasaules malās. Kad es pēc divām nedēļām atstāju Albāniju, biju sapratusi tik skaidri kā vēl nekad agrāk, ka Jehova spēj dot ”spēka pārpilnību” pat vissmagākajos apstākļos.

Man bija priekšrocība viesoties Albānijā arī 1989. un 1991. gadā. Šajā valstī pakāpeniski tika pieļauta aizvien lielāka vārda un reliģijas brīvība un Jehovas kalpotāju skaits strauji auga. 1986. gadā tur bija tikai maza saujiņa uzticīgu kristiešu, turpretī tagad aktīvo sludinātāju skaits jau pārsniedz 2200. Viņu vidū bija arī mana vīra māsa Melpo. Vai gan var būt kādas šaubas, ka Jehova ir svētījis šo uzticīgo kristiešu grupiņu?

Ar Jehovas spēku — bagāts mūžs

Atskatoties pagātnē, es ar pārliecību varu teikt, ka mēs abi — Džons un es — neesam pūlējušies veltīgi. Savu jaunības sparu mēs esam veltījuši visvērtīgākajam mērķim. Pilnas slodzes kalpošana ir bijis vislabākais ceļš, kādu vien mēs varējām izvēlēties. Esmu bezgala priecīga par tiem daudzajiem mīļajiem cilvēkiem, kuriem mēs esam palīdzējuši uzzināt Bībeles patiesību. Tagad savā sirmajā vecumā es no visas sirds varu mudināt jaunākos ”pieminēt savu Radītāju savā jaunībā”. (Salamans Mācītājs 12:1.)

Kaut arī man ir jau 81 gads, es joprojām kalpoju par pilnas slodzes labās vēsts sludinātāju. Es ceļos agri un sludinu cilvēkiem autobusa pieturās, autostāvvietās, uz ielas, veikalos un parkos. Grūtības, kas nāk līdz ar vecumu, gan apgrūtina man dzīvi, bet man ļoti palīdz mīlošie garīgie brāļi un māsas — mana lielā garīgā ģimene — un mana māsasmeita ar savu ģimeni. Galvenais, es esmu sapratusi, ka ”spēka pārpilnība [ir] no Dieva un ne no mums”. (2. Korintiešiem 4:7.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 25. lpp.]

Augšā: Džons (kreisajā malā) un es (vidū) kopā ar manu brāli Emanuelu (pa kreisi no manis), mūsu māti (pa kreisi no viņa) un Bēteles strādnieku grupu, Atēnas, 1950. gads

[Attēls 25. lpp.]

Pa kreisi: kopā ar Džonu savā maizes darbā Ņūdžersijas krastā, 1956. gads

[Attēls 26. lpp.]

Apgabala kongress Albānijas galvaspilsētā Tirānā, 1995. gads

[Attēls 26. lpp.]

Bēteles komplekss Tirānā. Pabeigts 1996. gadā

[Attēls 26. lpp.]

Augšā: raksts no 1940. gada ”Sargtorņa”, kas slepeni pārtulkots albāņu valodā

[Attēls 26. lpp.]

Kopā ar māsasmeitu Evangēliju Orfanidi (pa labi) un viņas vīru Georgu