Kā slimībām un ciešanām tiks darīts gals

REIZ pienāks laiks, kad cilvēki, kas tagad ir akli, spēs redzēt, tie, kas ir kurli, atkal dzirdēs, tie, kas ir mēmi, spēs skanīgi dziedāt un tie, kas ir invalīdi, varēs atkal staigāt. Tas notiks nevis tāpēc, ka medicīna būs izdarījusi brīnumainus atklājumus, bet tāpēc, ka Dievs rīkosies cilvēku labā. Bībelē ir pravietots, ka ”aklo acis atvērsies, un kurlo ausis atdarīsies. ..klibais lēkās kā briedis, un mēmo mēle gavilēs.” (Jesajas 35:5, 6.) Bet vai ir pamats ticēt, ka šis apbrīnojamais pravietojums piepildīsies?

Vispirms jāpiemin tas, ka Jēzus Kristus, dzīvodams uz zemes, spēja izdziedināt cilvēkus no visām slimībām. Lielāko daļu brīnumu, ko viņš paveica, redzēja daudzi liecinieki, starp kuriem bija arī viņa ienaidnieki. Reiz Jēzus pretinieki, kas nevēlējās atzīt, ka viņš ir izdziedinājis kādu cilvēku, pat veica rūpīgu šī gadījuma izmeklēšanu. Viņiem par lielu vilšanos, izmeklēšana tikai apstiprināja brīnumainās izdziedināšanas faktu. (Jāņa 9:1, 5—34.) Pēc kāda cita brīnuma viņi vīlušies jautāja cits citam: ”Ko mēs darīsim? Jo šis cilvēks dara daudz zīmju.” (Jāņa 11:47.) Turpretī vienkāršā tauta labprāt uzklausīja Jēzu, un daudzi viņam ticēja. (Jāņa 2:23; 10:41, 42; 12:9—11.)

Jēzus paveiktie brīnumi ļauj saprast, kas notiks nākotnē

Brīnumi, ko paveica Jēzus, palīdzēja cilvēkiem ne tikai pārliecināties, ka viņš ir Mesija un Dieva Dēls, bet arī stiprināt ticību Bībelē dotajiem solījumiem, kuros runāts par visas paklausīgās cilvēces izdziedināšanu. Viens no šiem solījumiem ir dots Jesajas pravietiskās grāmatas 35. nodaļā, kura jau tika citēta raksta sākumā. Arī Jesajas grāmatas 33. nodaļas 24. pantā ir runāts par dievbijīgo cilvēku veselības stāvokli nākotnē. Tur ir teikts: ”Neviens iedzīvotājs nesacīs: ”Es ciešu.”” Un Atklāsmes grāmatas 21. nodaļas 4. pantā ir solīts, ka Dievs ”nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija [pašreizējie pārbaudījumi un ciešanas], ir pagājis”.

Cilvēki regulāri lūdz par minēto pravietojumu piepildīšanos, kad viņi atkārto Jēzus parauglūgšanu un saka: ”Lai nāk tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” (Mateja 6:10.) Šie vārdi liek saprast, ka Dieva griba ir saistīta arī ar zemeslodi un tās iedzīvotājiem. Slimības un ciešanas, kuras noteiktu iemeslu dēļ uz kādu laiku ir pieļautas, drīz tiks likvidētas, tās nepastāvēs mūžīgi uz Dieva ”kāju pamesla”. (Jesajas 66:1.)a

Dziedināšana bez sāpēm un bez maksas

Lai kādas būtu bijušas cilvēku slimības, Jēzus tās dziedināja ātri un bez sāpēm, un viņš to vienmēr darīja bez maksas. Valodas par brīnumiem, ko darīja Jēzus, izplatījās ļoti ātri, un drīz vien ”daudz ļaužu atnāca pie viņa un atveda sev līdzi tizlus, kropļus, aklus, mēmus un daudz citu un nolika tos pie Jēzus kājām, un viņš dziedināja tos”. Jēzus laikabiedrs Matejs, raksturodams cilvēku reakciju, rakstīja: ”Ļaudis brīnījās, redzēdami mēmus runājam, kropļus veselus, tizlus staigājam un aklus redzam, un viņi slavēja Israēla Dievu.” (Mateja 15:30, 31.)

No tikko citētā apraksta var saprast, ka Jēzus neizvēlējās no pūļa cilvēkus, kurus dziedināt, kā to mēdz darīt krāpnieki. Slimnieku tuvinieki un draugi ”nolika tos pie Jēzus kājām, un viņš dziedināja tos”. Bet pievērsīsim nedaudz vairāk uzmanības tam, kādas kaites Jēzus varēja izdziedināt.

Aklums. Reiz Jeruzalemē Jēzus satika kādu cilvēku, kas ”no dzimšanas bija neredzīgs”. Tā kā pilsētas iedzīvotāji labi pazina šo aklo ubagu, nav grūti iedomāties, cik pārsteigti viņi bija, kad saprata, ka vīrietis spēj redzēt. Tomēr bija arī tādi, kurus tas neiepriecināja. Daļa farizeju (farizeji bija viens no tā laika jūdaisma novirzieniem) bija neapmierināti ar to, ka Jēzus iepriekš bija atmaskojis viņu ļaunumu, un tāpēc viņi gribēja pierādīt, ka Jēzus ir krāpnieks. (Jāņa 8:13, 42—44; 9:1, 6—31.) Farizeji nopratināja izdziedināto vīrieti, tad viņa vecākus un pēc tam — vēlreiz viņu pašu. Bet nopratināšanas tikai apstiprināja, ka brīnumaina dziedināšana ir notikusi, un tas ārkārtīgi saniknoja farizejus. Pārsteigts par šo reliģiozo liekuļu stūrgalvību, izdziedinātais vīrietis teica: ”Ne mūžam vēl nav dzirdēts, ka kāds būtu atvēris acis cilvēkam, kas neredzīgs piedzimis. Ja viņš nebūtu no Dieva, viņš neko nevarētu darīt.” (Jāņa 9:32, 33.) Pēc šāda atklāta ticības apliecinājuma farizeji viņu ”izdzina ārā”, kas acīmredzot nozīmēja viņa izslēgšanu no sinagogas. (Jāņa 9:22, 34.)

Kurlums. Kamēr Jēzus uzturējās Dekapolē, apgabalā, kas atradās Jordānas austrumu krastā, cilvēki ”pie viņa atveda kādu kurlmēmu”. (Marka 7:31, 32.) Jēzus izturējās pret viņu ļoti taktiski, jo zināja, ka nedzirdīgie mēdz justies neērti citu cilvēku vidū. Bībelē ir teikts, ka Jēzus ”to ņēma no ļaudīm savrup” un izdziedināja. Arī šī notikuma aculiecinieki bija ārkārtīgi izbrīnīti un sacīja: ”Viņš visas lietas ir labi darījis; viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā.” (Marka 7:33—37.)

Paralīze. Kapernaumā pie Jēzus tika atnests kāds paralizēts cilvēks. (Mateja 9:2.) Mateja evaņģēlija 9. nodaļā, no 6. līdz 8. pantam, ir stāstīts, ka Jēzus teica ”uz triekas ķerto: ”Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām!” Un tas cēlās un gāja uz mājām. Bet kad ļaudis to redzēja, tie brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem.” Arī šī brīnumainā dziedināšana notika gan Jēzus mācekļu, gan arī viņa ienaidnieku klātbūtnē. Jēzus mācekļi, kam netraucēja naids un aizspriedumi, redzēdami notiekam šādu brīnumu, ”slavēja Dievu”.

Slimības. ”Un kāds spitālīgs nāk pie Viņa [Jēzus], Viņu lūgdams, un, Viņa priekšā ceļos mezdamies, Viņam saka: ”Ja Tu gribi, Tu mani vari šķīstīt.” Un Viņš, sirdī kustināts, roku izstiepa, to aizskāra un uz to saka: ”Es gribu, topi šķīsts.” Un tūlīt spitālība nogāja no tā, un viņš tapa šķīsts.” (Marka 1:40—42, LB-65r.) Šis gadījums palīdz saprast, ka Jēzus izdziedināja cilvēku dziļas līdzjūtības mudināts, nevis darīja to negribīgi. Varbūt mēs varam iedomāties sevi šī lepras slimnieka vietā? Kā mēs justos, ja vienā mirklī un bez sāpēm tiktu izdziedināti no nedziedināmas slimības, kura pakāpeniski izkropļo ķermeni un kuras dēļ mēs pat nevaram rādīties cilvēkos? Ja mēs mēģinām to iedomāties, nav grūti saprast, kāpēc kāds lepras slimnieks, ko Jēzus izdziedināja citā reizē, ”nometās uz savu vaigu pie viņa kājām un pateicās viņam”. (Lūkas 17:12—16.)

Ievainojumi. Pēdējais brīnums, ko Jēzus paveica pirms aresta un nāvessoda, arī bija dziedināšana. Nespēdams savaldīt dusmas pret cilvēkiem, kas bija atnākuši arestēt Jēzu, ”Pēteris, kam bija zobens, izvilka to, cirta augstā priesteŗa kalpam un nocirta tam labo ausi”. (Jāņa 18:3—5, 10.) Lūkas evaņģēlijā, kur stāstīts par šo pašu notikumu, ir teikts, ka Jēzus ”aizskāra viņa ausi un to dziedināja”. (Lūkas 22:50, 51.) Arī šo līdzjūtības izpausmi redzēja gan Jēzus draugi, gan viņa ienaidnieki — tie, kas bija atnākuši viņu arestēt.

Jo vairāk mēs iedziļināmies Jēzus paveikto brīnumu aprakstos, jo vairāk mēs pārliecināmies, cik tie ir patiesi. (2. Timotejam 3:16.) Kā jau tika minēts, ziņas par brīnumainajām dziedināšanām, ko veica Jēzus, var stiprināt mūsu ticību Dieva solījumam izdziedināt visus paklausīgos cilvēkus. Kristiešu ticība Bībelē ir raksturota kā ”stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām”. (Ebrejiem 11:1.) Dievs vēlas, lai cilvēki nevis lētticīgi paļautos uz visu, ko tiem saka, vai cerētu uz nepiepildāmiem sapņiem, bet veidotu stipru ticību, kuras pamatā ir skaidri pierādījumi. (1. Jāņa 4:1.) Šāda ticība dod cilvēkiem garīgu spēku, labsajūtu un prieku. (Mateja 5:3; Romiešiem 10:17.)

Vispirms jānotiek garīgai dziedināšanai

Pasaulē ir daudz cilvēku, kas nejūtas laimīgi, kaut arī viņiem ir laba veselība. Daži pat mēģina izdarīt pašnāvību, tāpēc ka viņi ir ieslīguši bezcerībā vai netiek galā ar daudzajām dzīves problēmām. Varētu teikt, ka viņi ir neveseli garīgā ziņā, un šāds stāvoklis no Dieva viedokļa ir daudz smagāks nekā invaliditāte vai nopietna slimība. (Jāņa 9:41.) Turpretī daudzi cilvēki, kas, tāpat kā iepriekšējā rakstā minētais Kristiāns un Džuniers, ir invalīdi, tomēr ir priecīgi un gandarīti par savu dzīvi, jo viņi ir garīgi stipri un viņiem daudz enerģijas dod uz Bībeles solījumiem balstītā cerība.

Runādams par vienu no cilvēka pamatvajadzībām, Jēzus sacīja: ”Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mateja 4:4.) Pretēji dzīvniekiem, cilvēkam nepietiek ar fizisko uzturu. Tā kā mēs esam radīti pēc Dieva ”tēla un līdzības”, mums ir nepieciešams garīgais uzturs — zināšanas par Dievu un to, kas mums jādara, lai dzīvotu saskaņā ar viņa nodomiem. (1. Mozus 1:27; Jāņa 4:34.) Šīs zināšanas mums palīdz ieraudzīt dzīves jēgu un iegūt garīgo spēku, un tās mums var dot iespēju dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes. ”Šī ir mūžīgā dzīvība,” teica Jēzus, ”ka viņi atzīst tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” (Jāņa 17:3.)

Ievērības cienīgs ir fakts, ka Jēzus laikabiedri viņu sauca nevis par dziednieku, bet par mācītāju. (Lūkas 3:12; 7:40.) Jēzus mācīja cilvēkus par Dieva Valstību, kas uz visiem laikiem likvidēs cilvēces problēmas. (Lūkas 4:43; Jāņa 6:26, 27.) Debesu Valstība un tās ķēniņš Jēzus Kristus valdīs pār zemeslodi un izpildīs visu, kas Bībelē teikts par taisnīgo cilvēku izdziedināšanu un viņu mājvietas atjaunošanu. (Atklāsmes 11:15.) Tieši tāpēc Jēzus parauglūgšanā runāja par Dieva Valstības nākšanu un Dieva gribas īstenošanos uz zemes. (Mateja 6:10.)

Daudziem cilvēkiem, kas cieš nopietnu slimību vai invaliditātes dēļ, cerība, ko dod Bībeles apsolījumi, ir likusi izjust neaprakstāmu prieku. (Lūkas 6:21.) Dievs nākotnē ne tikai likvidēs slimības un izdziedinās invalīdus, bet arī iznīcinās cilvēka ciešanu pamatcēloni — grēku. Jesajas grāmatas 33. nodaļas 24. pantā un Mateja evaņģēlija 9. nodaļas 2. līdz 7. pantā, kas tika citēti šajā rakstā, ir norādīts, ka slimības ir saistītas ar cilvēku grēcīgo stāvokli. (Romiešiem 5:12.) Kad izzudīs grēks, cilvēce beidzot ”iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību”. (Romiešiem 8:21.)

Cilvēki, kam ir laba veselība, bieži vien to pietiekami nenovērtē. Turpretī tie, kas ir izjutuši invaliditātes vai nopietnas slimības sagādātās ciešanas, ļoti labi zina, cik vērtīga ir laba veselība un cik ātri un negaidīti to var zaudēt. (Salamans Mācītājs 9:11.) Mēs ceram, ka tie mūsu žurnāla lasītāji, kas ir saskārušies ar nopietnām veselības problēmām, būs sevišķi iepriecināti, uzzinot par Bībelē dotajiem solījumiem. Jēzus atdeva savu dzīvību, lai nodrošinātu šo solījumu piepildīšanos. Vai gan būtu iespējams gaidīt drošāku garantiju? (Mateja 8:16, 17; Jāņa 3:16.)

[Zemsvītras piezīme]