Dzīvesstāsts

Jehova bagātīgi atalgo tos, kas nenovēršas no viņa ceļa

PASTĀSTĪJIS ROMUALDS STAVSKIS

1939. gada septembrī sākās Otrais pasaules karš, un Polijas ziemeļos norisinājās niknas kaujas. Es toreiz biju ziņkārīgs deviņus gadus vecs zēns, tāpēc nespēju noturēties un aizgāju paskatīties, kas ir noticis kaujas laukā netālu no manām mājām. Aina, kas pavērās acīm, bija šausminoša — uz lauka krustām šķērsām mētājās līķi, un elpu rāva ciet smacējoši dūmi. Kaut arī vairāk par visu man tajā brīdī rūpēja, kā dzīvam un veselam tikt mājās, tomēr galvā man rosījās vairāki jautājumi: ”Kāpēc Dievs pieļauj kaut ko tik briesmīgu? Kuru no karojošām pusēm viņš atbalsta?”

NEILGI pirms kara beigām jauni puiši tika spiesti strādāt vācu režīma labā. Visi, kas uzdrošinājās atteikties no šiem darbiem, ar uzrakstu ”nodevējs” vai ”sabotieris” uz krūtīm tika pakārti kādā kokā vai pie tilta. Mēs dzīvojām Gdiņā — pilsētā, kas atradās starp karojošajām pusēm. Kad mēs izgājām ārpus pilsētas, lai sadabūtu ūdeni, pār mūsu galvām spindza lodes un lidoja bumbas. Viens no maniem jaunākajiem brāļiem, Henriks, tika smagi ievainots un nomira. Tā kā mēs dzīvojām briesmīgos apstākļos, māte mūs, četrus bērnus, aizveda uz kādu pagrabu, kur uzturēties bija drošāk. Mans divgadīgais brālītis Eugeņjušs tur nomira ar difteriju.

Atkal es lauzīju galvu: ”Kur ir Dievs? Kāpēc viņš pieļauj visas šīs ciešanas?” Kaut gan es biju katolis un regulāri apmeklēju baznīcu, atbildes uz šiem jautājumiem es kā nevarēju, tā nevarēju atrast.

Uzzinu Bībeles patiesību

Atbildes uz saviem jautājumiem es sagaidīju no gluži negaidītas puses. 1945. gadā beidzās karš, un 1947. gada sākumā Gdiņā pie mums uz mājām atnāca kāda Jehovas lieciniece. Mamma sarunājās ar šo sievieti, un es daļēji dzirdēju viņu sarunu. Spriedumu gaita izklausījās loģiska, tāpēc mēs piekritām aiziet uz kristiešu sapulci. Kaut gan man vēl nebija daudz zināšanu par Bībeli, jau pēc mēneša es kopā ar vietējiem Jehovas lieciniekiem devos sludināt vēsti par labāku pasauli, kurā nebūs karu un nežēlības. Tas man sagādāja milzīgu prieku.

1947. gada septembrī es kristījos rajona kongresā, kas notika Sopotā. Nākamā gada maijā es sāku kalpot par pionieri — es biju izlēmis lielāko daļu sava laika veltīt sludināšanai. Garīdznieki nikni pretojās mūsu darbam un kūdīja cilvēkus vērsties pret mums ar varmācību. Reiz mums metās virsū saniknots pūlis, mūs apmētāja ar akmeņiem un smagi piekāva. Citā reizē vietējās mūķenes un mācītājs pamudināja ļaužu grupu mums uzbrukt. Mēs patvērāmies kādā policijas iecirknī, bet pūlis ielenca ēku, jo gribēja mūs piekaut. Beigu beigās palīgā ieradās policijas papildspēki, un ar stingras apsardzes palīdzību mūs izveda cauri pūlim projām no šīs vietas.

Mēs sludinājām apkārtnē, kur tajos gados nebija nevienas draudzes. Dažreiz mēs palikām nakšņot mežā. Mēs bijām priecīgi, ka varam sludināt, kaut gan apstākļi nebija viegli. Tagad šajā apkaimē ir izveidojušās garīgi stipras draudzes.

Kalpošana Bētelē un arests

1949. gadā mani uzaicināja uz Lodzu strādāt Bētelē. Es biju tik laimīgs par iespēju kalpot Dievam šajā brīnišķīgajā vietā! Diemžēl Bētelē es nepaliku ilgi, jo 1950. gada jūnijā, mēnesi pirms tam, kad mūsu darbs Polijā tika oficiāli aizliegts, mani, kā arī citus brāļus Bētelē arestēja. Mani aizveda uz cietumu, kur man bija jāiztur nežēlīga pratināšana.

Tā kā mans tēvs strādāja uz kuģa, kas regulāri brauca uz Ņujorku, izmeklētāji pūlējās panākt, lai es atzītu, ka tēvs ir ASV spiegs. Mani cietsirdīgi pratināja, turklāt četri policisti centās mani piespiest liecināt pret brāli Vilhelmu Šeideru, kas tajā laikā pārraudzīja Jehovas liecinieku darbību Polijā. Manas pēdas tika dauzītas ar smagām nūjām. Gulēdams uz grīdas vienās asinīs, es jutu, ka vairs nespēju izturēt, un izsaucos: ”Jehova, palīdzi man!” Mani mocītāji bija izbrīnīti un pārstāja mani sist, un pēc pāris minūtēm viņi aizmiga. Es jutos atvieglināts un atguvu spēkus. Šis gadījums mani pārliecināja, ka Jehova ir gatavs ar mīlestību atbildēt uz savu kalpu saucieniem pēc palīdzības. Pieredzētais stiprināja manu ticību un mācīja mani pilnībā paļauties uz Dievu.

Pēdējā ziņojumā par pratināšanas rezultātiem bija iekļauta safabricēta, it kā manis sniegta liecība. Kad es pret to protestēju, kāds ierēdnis man sacīja: ”Tu varēsi to paskaidrot tiesā!” Kāds draudzīgi noskaņots kameras biedrs man ieteica neraizēties, jo beidzamo ziņojumu izskatīs militārais prokurors, kas, visticamāk, man dos iespēju atspēkot nepatiesos apgalvojumus. Kameras biedram izrādījās taisnība.

Ceļojošā pārrauga darbs un jauns ieslodzījums

1951. gada janvārī mani atbrīvoja no cietuma, un pēc mēneša es sāku pildīt ceļojošā pārrauga pienākumus. Kaut gan mūsu darbība bija aizliegta, mēs ar citiem pārraugiem stiprinājām draudzes un palīdzējām ticības biedriem, kas bija izklīdināti drošības dienestu darbības dēļ. Mēs mudinājām brāļus turpināt kalpošanu. Vēlākos gados šie brāļi drosmīgi atbalstīja ceļojošos pārraugus un pagrīdē iespieda un izplatīja bībelisku literatūru.

1951. gada aprīlī kādu dienu es atgriezos no kristiešu sapulces, kad man uz ielas pienāca klāt drošības dienesta darbinieki, kas bija vērīgi sekojuši manai darbībai, un es tiku arestēts. Tā kā es atteicos atbildēt uz viņu jautājumiem, mani aizveda uz Bidgoščas cietumu, kur tajā pašā vakarā mani sāka pratināt. Man lika ar seju pret sienu stāvēt sešas dienas un sešas naktis, ne ēst, ne dzert man nedeva, turklāt man bija jāelpo neciešami piesmēķēts gaiss. Mani sita ar nūju, un manu ādu dedzināja ar cigaretēm. Kad es zaudēju samaņu, man uzgāza virsū ūdeni un turpināja spīdzināt. Es lūdzu Jehovam spēku un izturību, un viņš mani atbalstīja.

Ieslodzījumam Bidgoščas cietumā bija arī pozitīvā puse. Šeit man bija iespēja stāstīt Bībeles patiesību cilvēkiem, kurus citādi es nebūtu sastapis. Un iespēju sludināt šajā cietumā nenoliedzami bija daudz. Tā kā apstākļi, kuros atradās cietumnieki, bija smagi un bieži vien bezcerīgi, viņi bija ļoti atsaucīgi, dzirdot labo vēsti par Valstību.

Lielas pārmaiņas manā dzīvē

Neilgi pēc tam, kad 1952. gadā mani izlaida no cietuma, es iepazinos ar kādu dedzīgu pionieri, vārdā Nela. Viņa bija kalpojusi par pionieri Polijas dienvidos. Vēlāk viņa strādāja vienā no ”maiznīcām” — tā mēs saucām vietas, kur mēs slepeni iespiedām literatūru. Tas bija grūts darbs, kas prasīja modrību un uzupurēšanos. 1954. gadā mēs ar Nelu apprecējāmies un turpinājām kalpot Dievam pilnu slodzi, līdz piedzima mūsu meitiņa Lidija. Mēs izlēmām, ka Nelai ir jāpārtrauc pionieres kalpošana un jāpaliek mājās ar bērnu, lai es varētu turpināt ceļojošā pārrauga darbu.

Tajā pašā gadā mums bija jāpieņem vēl kāds svarīgs lēmums. Mani lūdza uzņemties apgabala pārrauga pienākumus, un tas nozīmēja, ka man būs jāatbild par teritoriju, kas aizņēma trešo daļu Polijas. Mēs rūpīgi apdomājām šo jautājumu un lūdzām Jehovam vadību. Es zināju, cik svarīgi ir stiprināt brāļus aizlieguma laikā. Daudzi bija arestēti, tāpēc vajadzība pēc garīga uzmundrinājuma bija īpaši liela. Ar Nelas atbalstu es piekritu kalpot par apgabala pārraugu, un Jehova man palīdzēja tikt galā ar šo uzdevumu 38 gadu garumā.

Atbildība par ”maiznīcām”

Tolaik apgabala pārraugs bija atbildīgs par ”maiznīcām”, kas bija ierīkotas dažādās nomaļās vietās. Policisti pastāvīgi bija mums uz pēdām, cenzdamies atrast un likvidēt mūsu literatūras spiestuves. Dažreiz kādā vietā viņiem izdevās apstādināt iespieddarbus, tomēr mums nekad netrūka garīgās barības. Nebija šaubu, ka Jehova gādā par mums.

Cilvēkam, kam varēja uzticēt smago un bīstamo iespiešanas darbu, bija jābūt uzticamam, modram, pašaizliedzīgam un paklausīgam. Tās bija īpašības, kas bija vajadzīgas, lai ”maiznīcas” varētu sekmīgi darboties. Arī piemērotas vietas pagrīdes spiestuvēm atrast nebija viegli. Dažas vietas likās labas diezgan, tomēr brāļi tur nemācēja pietiekami uzticami glabāt informāciju. Citās vietās bija otrādi — brāļi bija ļoti uzticami, bet nebija piemērotu slēptuvju. Ticības biedri bija gatavi rīkoties apbrīnojami pašaizliedzīgi. Es ļoti augstu novērtēju to, ka man bija gods sadarboties ar visiem šiem brāļiem un māsām.

Aizstāvam tiesības sludināt labo vēsti

Tajos grūtajos gados mūs pastāvīgi apsūdzēja nelegālā, pretvalstiskā darbībā un brāļiem bieži bija jāstājas tiesas priekšā. Mums neklājās viegli, jo tajā laikā nebija juristu, kas būtu gatavi mūs aizstāvēt. Daži no juristiem bija labvēlīgi noskaņoti, tomēr lielākoties viņi baidījās publiski darīt zināmu savu viedokli un nevēlējās izpelnīties augstāku instanču neapmierinātību. Tomēr Jehova neatstāja bez ievērības mūsu vajadzības un īstajā brīdī vērsa notikumu attīstību mums par labu.

Ar vienu no ceļojošajiem pārraugiem — Alojziju Prostaku, kas nāca no Krakovas, — nopratināšanas laikā izrīkojās tik brutāli, ka viņš tika nogādāts cietuma slimnīcā. Šī kristieša nelokāmā nostāja, kādu viņš saglabāja psiholoģiskas un fiziskas spīdzināšanas laikā, citos ieslodzītajos, kas atradās slimnīcā, izraisīja cieņu un apbrīnu. Viens no cietumniekiem, kuru dziļi iespaidoja brāļa Prostaka drosme, bija kāds jurists, vārdā Vitolds Lis-Olševskis. Viņam ar brāli Prostaku izvērsās vairākas sarunas, un viņš apsolīja: ”Līdzko mani atbrīvos no cietuma un man ļaus atsākt jurista darbu, es noteikti aizstāvēšu tiesā Jehovas lieciniekus.” Tie nebija tukši vārdi.

Lis-Olševska kungs vadīja advokātu grupu, un šie cilvēki tiešām ar apbrīnojamu atdevi aizstāvēja Jehovas liecinieku tiesības. Vissīvākās pretestības periodā katru mēnesi viņi aizstāvēja brāļus aptuveni 30 tiesas procesos — tiesas sēdes notika katru dienu! Man bija uzticēts pienākums gādāt, lai Lis-Olševska kungs, kuram bija jābūt lietas kursā par visiem tiesas procesiem, būtu informēts par jaunākajiem notikumiem. Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados es sadarbojos ar šo juristu septiņu gadu garumā.

Tajā laikā es daudz uzzināju par juristu darbu. Es bieži biju klāt tiesas sēdēs, es noklausījos gan labvēlīgus, gan nelabvēlīgus juristu komentārus, novēroju, kādus paņēmienus izmanto aizstāvībā, un pievērsu uzmanību apsūdzēto brāļu liecībām. Šī pieredze ļoti noderēja, lai palīdzētu ticības biedriem, īpaši tiem, kam bija jāuzstājas kā lieciniekiem tiesas priekšā, — es varēju viņiem palīdzēt izspriest, ko tiesas zālē sacīt un kad labāk klusēt.

Kad bija sācies kārtējais tiesas process, Lis-Olševska kungs bieži palika nakšņot pie Jehovas lieciniekiem. Tas nebija tāpēc, ka viņš nebūtu varējis atļauties naktsmītni kādā viesnīcā. Viņš pats reiz izteicās: ”Pirms tiesas es vēlos uzņemt sevī nedaudz no jūsu gara.” Ar šī jurista palīdzību mēs uzvarējām daudzos tiesas procesos. Lis-Olševska kungs vairākkārt aizstāvēja tiesā arī mani, un viņš nekad neņēma no manis naudu. Reiz viņš atteicās no samaksas par 30 tiesas procesiem. Pamatodams savu nostāju, viņš sacīja: ”Es vēlos ieguldīt kaut nelielu artavu jūsu darba atbalstīšanā.” Un ticiet man, runa bija par prāvu summu. Valdībai nepaslīdēja garām fakts, ka Lis-Olševskis ar saviem palīgiem aizstāvēja Jehovas lieciniekus, tomēr tas šo juristu nenobiedēja.

Grūti aprakstīt, cik iespaidīgu liecību tajos gados brāļi sniedza tiesas procesos. Daudzi nāca noklausīties tiesas sēdes un stiprināt apsūdzētos brāļus. Periodā, kad tiesas procesi notika visbiežāk, pēc maniem aprēķiniem, gada laikā tiesas zāles pildīja vismaz 30 tūkstoši šādu atbalstītāju. Tas nudien bija liels pulks liecinieku!

Jauns norīkojums

1989. gadā Polijā oficiāli tika atzīta Jehovas liecinieku darbība. Trīs gadus vēlāk tika uzcelta un veltīta Dievam jauna filiāle. Mani uzaicināja šajā filiālē strādāt Slimnīcu informācijas dienestā, un es ar prieku pieņēmu šo piedāvājumu. Mēs, trīs cilvēki no Slimnīcu informācijas dienesta, atbalstījām ticības biedrus, kad viņi saskārās ar dažādiem sarežģījumiem jautājumā par asinīm, un palīdzējām šiem brāļiem aizstāvēt viņu kristīgās sirdsapziņas diktēto nostāju. (Apustuļu darbi 15:29.)

Mēs ar sievu vienmēr esam augstu vērtējuši iespēju kalpot Jehovam un sludināt labo vēsti. Nela vienmēr ir mani atbalstījusi un uzmundrinājusi. Es allaž esmu bijis viņai pateicīgs, ka viņa man nekad nepārmeta manu prombūtni, vienalga, vai es biju aizņemts, pildot teokrātiskus uzdevumus, vai biju ieslodzīts cietumā. Grūtos brīžos Nela stiprināja citus, nevis ļāvās nomāktībai.

Piemēram, reiz 1974. gadā mani un citus ceļojošos pārraugus arestēja. Daži brāļi, kas par to uzzināja, bija gribējuši pavēstīt šo jaunumu manai sievai saudzīgiem vārdiem. Satikuši Nelu, viņi tai jautāja: ”Māsa Nela, vai tu esi gatava ļaunākajam?” Pirmajā mirklī Nela sastinga šausmās, jo domāja, ka esmu miris. Uzzinājusi, kas patiesībā bija atgadījies, mana sieva bija atviegloti noteikusi: ”Viņš ir dzīvs! Tā nav pirmā reize, kad viņu ieliek cietumā.” Vēlāk brāļi man pastāstīja, ka Nelas pozitīvā attieksme viņus bija dziļi aizkustinājusi.

Kaut gan mums ir bijis jāpieredz arī grūti brīži, Jehova mūs vienmēr ir bagātīgi svētījis, jo mēs neesam novērsušies no viņa ceļa. Mums ir neizsakāms prieks, ka mūsu meita Lidija un viņas vīrs Alfrēds Deruša ir priekšzīmīgi kristieši. Savus dēlus Kristoferu un Jonatānu viņi ir audzinājuši tik labi, ka abi dēli tagad kalpo Dievam, un tas mūs dara vēl laimīgākus. Arī mans brālis Rišards un māsa Uršula ilgus gadus ir bijuši Dievam uzticīgi kristieši.

Jehova mūs nekad nav atstājis, un mēs vēlamies arī turpmāk kalpot viņam no visas sirds. No savas pieredzes mēs esam pārliecinājušies, cik patiesi ir vārdi, kas lasāmi 37. psalma 34. pantā: ”Gaidi uz to Kungu un nenovērsies no Viņa ceļa, tad Viņš tevi pacels, ka tu atgūsi savu zemi.” Mēs ar ilgām gaidām laiku, kad šie vārdi piepildīsies pilnā mērā.

[Attēls 17. lpp.]

Kongresā, kas 1964. gadā tika rīkots Krakovā, kāda brāļa dārzā

[Attēls 18. lpp.]

1968. gadā kopā ar sievu Nelu un mūsu meitu Lidiju

[Attēls 20. lpp.]

Kopā ar kādu Jehovas liecinieku dēlu pirms sirds operācijas, kas viņam tika veikta bez asins pārliešanas

[Attēls 20. lpp.]

Kādā Katovices slimnīcā kopā ar galveno bērnu kardioķirurgu Dr. Vitesu, kas veic operācijas bez asins pārliešanas

[Attēls 20. lpp.]

Mēs ar Nelu 2002. gadā