Ejiet un gatavojiet mācekļus, tos kristīdami

”Eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami.., tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis.” (MATEJA 28:19, 20.)

 1. Kādu lēmumu izraēlieši pieņēma pie Sinaja kalna?

PIRMS trīsarpus tūkstošiem gadu vesela tauta deva svinīgu solījumu Dievam. Sapulcējušies Sinaja kalna priekšā, izraēlieši paziņoja: ”Visu, ko tas Kungs ir runājis, to mēs pildīsim.” No tā brīža izraēlieši kļuva par Dievam veltītu tautu, viņa ”īpašumu”. (2. Mozus 19:5, 8; 24:3.) Viņiem bija perspektīva saņemt Dieva aizsardzību un paaudzi pēc paaudzes dzīvot zemē, ”kuŗā piens un medus tek”. (3. Mozus 20:24.)

 2. Kādas attiecības ar Dievu cilvēkiem var būt mūsdienās?

² Tomēr, kā atzina psalmu sacerētājs Asafs, izraēlieši ”neturēja Dieva iecelto derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā”. (Psalms 78:10.) Viņi lauza solījumu, ko viņu tēvi bija devuši Jehovam. Pienāca laiks, kad tauta zaudēja savas īpašās attiecības ar Dievu. (Salamans Mācītājs 5:3; Mateja 23:37, 38.) Tāpēc Dievs ”uzlūkoja pagānus, lai sapulcinātu no viņu vidus tautu savam Vārdam”. (Apustuļu darbi 15:14, EAD.) Pašreiz, pēdējās dienās, viņš pulcē ”lielu pulku — ko saskaitīt neviens nevar — no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām”, un šie cilvēki ar prieku atzīst: ”Pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēd goda krēslā, un Jēram.” (Atklāsmes 7:9, 10.)

 3. Kas nepieciešams, lai izveidotu personiskas attiecības ar Dievu?

³ Lai šādas tuvas attiecības ar Dievu būtu iespējamas, cilvēkam ir jādod solījums kalpot Jehovam un tas jāapliecina citu priekšā kristījoties. Tā jārīkojas, paklausot norādījumam, ko Jēzus deva saviem mācekļiem: ”Eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis.” (Mateja 28:19, 20.) Izraēlieši klausījās, kā tika lasīta ”derības grāmata”. (2. Mozus 24:3, 7, 8.) Tā viņi varēja saprast, kādi ir viņu pienākumi pret Jehovu. Arī mūsdienās, pirms cilvēks tiek kristīts, viņam jāiegūst precīzas zināšanas par Dieva gribu, kas atklāta Dieva vārdos — Bībelē.

 4. Kas cilvēkam jādara, lai viņš būtu gatavs kristīties? (Izmantojiet arī informāciju ielogojumā.)

⁴ Jēzus, bez šaubām, gribēja, lai viņa mācekļu ticībai jau pirms kristīšanas būtu stingrs pamats. Viņš saviem sekotājiem teica ne tikai iet un gatavot mācekļus, bet arī mācīt tiem ”turēt visu”, ko viņš bija pavēlējis. (Mateja 7:24, 25; Efeziešiem 3:17—19.) Tāpēc tie, kas vēlas kristīties, parasti jau pirms tam vairākus mēnešus, bet varbūt pat gadu vai divus apgūst Bībeles mācības, tātad viņu lēmums nav pieņemts steigā un ir labi pārdomāts. Pirms pašas kristīšanas kandidāti apstiprinoši atbild uz diviem svarīgiem jautājumiem. Tā kā Jēzus uzsvēra, ka mūsu ”jā” ir jābūt ”jā” un ”nē” — ”nē”, mums visiem būs noderīgi sīkāk izpētīt abu šo jautājumu nozīmi. (Mateja 5:37.)

Grēku nožēla un solījums kalpot Dievam

 5. Kādi divi būtiski soļi ir uzsvērti pirmajā jautājumā kristīšanas kandidātiem?

⁵ Pirmais jautājums, kas tiek uzdots kristīšanas kandidātam, ir par to, vai viņš ir nožēlojis savu agrāko dzīvesveidu, devis solījumu kalpot Jehovam un apņēmies pildīt Jehovas gribu. Šajā jautājumā ir uzsvērti divi būtiski soļi, kas jāsper pirms kristīšanas, — grēku nožēla un solījums kalpot Dievam.

6., 7. a) Kāpēc pirms kristīšanas cilvēkam ir jānožēlo sava agrākā rīcība? b) Kādas izmaiņas jāveic pēc tam, kad cilvēks ir nožēlojis savu nepareizo rīcību?

⁶ Kāpēc pirms kristīšanas cilvēkam ir jānožēlo sava agrākā rīcība? Apustulis Pāvils paskaidro: ”Mēs visi reiz dzīvojām savas miesas kārībās.” (Efeziešiem 2:3.) Pirms mēs uzzinājām, kāda ir Dieva griba, mēs dzīvojām tā, kā pieņemts pasaulē, atbilstoši tās vērtībām un normām. Mūsu dzīvesveidu ietekmēja šīs pasaules dievs — Sātans. (2. Korintiešiem 4:4.) Kad uzzinām Dieva gribu, mēs apņemamies ”vairs nedzīvot cilvēku kārībām, bet Dieva gribai”. (1. Pētera 4:2.)

⁷ Jaunais dzīves ceļš paver brīnišķīgas perspektīvas. Tas ļauj veidot tuvas attiecības ar Jehovu, un šādu iespēju Dāvids salīdzināja ar uzaicinājumu ienākt Dieva ”mājoklī” un ”svētajā kalnā” — tā ir izcila priekšrocība. (Psalms 15:1.) Protams, Jehova neaicina pie sevis kuru katru, bet tikai tos, kas ”staigā nenoziedzībā un dara taisnību un patiesību glabā savā sirdī”. (Psalms 15:2.) Iespējams, pirms patiesības uzzināšanas mūsu dzīve bija tāda, ka bija nepieciešamas noteiktas izmaiņas mūsu rīcībā un personībā, lai atbilstu šīm prasībām. (1. Korintiešiem 6:9—11; Kolosiešiem 3:5—10.) Uz šādām izmaiņām mūs pamudināja dziļa nožēla par savu līdzšinējo dzīvesveidu un stingra apņemšanās darīt pa prātam Jehovam. Mūsu dzīvē notika krass pavērsiens — mēs atmetām savtīgu, pasaulīgu dzīvesveidu un sākām dzīvot tā, kā ir patīkami Dievam. (Apustuļu darbi 3:19.)

 8. Kā cilvēks dod solījumu kalpot Dievam, un kā tas ir saistīts ar kristīšanu?

⁸ Kā bija minēts, pirmajā jautājumā, kas tiek uzdots pirms kristīšanas, ir runa arī par to, vai cilvēks ir devis solījumu kalpot Jehovam un apņēmies pildīt viņa gribu. Solījums kalpot Dievam ir būtisks solis, kas jāsper pirms kristīšanas. Tas tiek darīts lūgšanā, kurā mēs paužam vēlēšanos veltīt savu dzīvi Jehovam ar Kristus starpniecību. (Romiešiem 14:7, 8; 2. Korintiešiem 5:15.) Tā Jehova kļūst par mūsu kungu un noteicēju, un mums, tāpat kā Jēzum, ir prieks dzīvot pēc viņa prāta. (Psalms 40:9; Efeziešiem 6:6.) Šis svinīgais solījums Jehovam tiek dots tikai vienreiz. Bet, tā kā mēs to darām personiskā lūgšanā, tad kristīšanas dienā ir pareizi dot ”mutes liecību” — citu priekšā apliecināt, ka mēs esam svinīgi solījuši kalpot debesu Tēvam. (Romiešiem 10:10.)

9., 10. a) Ko sevī ietver Dieva gribas pildīšana? b) Kā pat nacisti atzina, ka Jehovas liecinieki ir devuši solījumu kalpot Dievam?

⁹ Ko sevī ietver tas, ka sekojam Jēzus priekšzīmei un dzīvojam pēc Dieva prāta? Jēzus saviem mācekļiem teica: ”Ja kas grib man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot man.” (Mateja 16:24.) Viņš minēja trīs prasības, kas mums jāpilda. Pirmkārt, mums vajag ”sevi aizliegt”, tas ir, pateikt ”nē” savām savtīgajām, nepilnīgajām tieksmēm un labprāt pieņemt Dieva padomus un vadību. Otrkārt, mēs ”ņemam savu krustu” jeb moku stabu. Jēzus laikā moku stabs simbolizēja apkaunojumu un ciešanas, un arī kristieši ir gatavi uzņemties ciešanas labās vēsts dēļ. (2. Timotejam 1:8.) Pasaule mūs var izsmiet un nosodīt, bet mēs, tāpat kā Kristus, ”par kaunu nebēdājam”, jo mūs iepriecina apziņa, ka Dievs pret mums ir labvēlīgs. (Ebrejiem 12:2.) Visbeidzot, mēs pastāvīgi sekojam Jēzum. (Psalms 73:26; 119:44; 145:2.)

¹⁰ Reizēm pat pretinieki apzinās, ka Jehovas liecinieki ir devuši solījumu kalpot vienīgi Jehovam. Piemēram, Būhenvaldes koncentrācijas nometnē nacistiskajā Vācijā Jehovas lieciniekiem, kas nepiekrita atteikties no savas ticības, bija jāparaksta šāds paziņojums: ”Es joprojām esmu pārliecināts Bībeles pētnieks un nekad nelauzīšu zvērestu, ko esmu devis Jehovam.” Šiem vārdiem var piekrist visi uzticīgie Dieva kalpi, kas ir devuši solījumu viņam kalpot. (Apustuļu darbi 5:32.)

Apliecinām piederību Jehovas lieciniekiem

11. Par ko cilvēks kļūst pēc kristīšanas?

¹¹ Otrajā jautājumā ir runa par to, vai kristīšanas kandidāts saprot, ka kristījoties viņš ļauj sevi pazīt kā Jehovas liecinieku. Pēc kristīšanas viņš kļūst par kalpotāju, kas nosaukts Jehovas vārdā. Tas ir liels gods un arī nopietna atbildība. Turklāt tā cilvēkam parādās perspektīva iegūt mūžīgu glābšanu, ja viņš paliks uzticīgs Jehovam. (Mateja 24:13.)

12. Kāds pienākums nāk līdzi godam saukties Jehovas vārdā?

¹² Būt nosauktam visvarenā Dieva Jehovas vārdā ir milzīgs gods. Pravietis Miha rakstīja: ”Ikviena tauta staigā sava dieva vārdā, bet mēs lai staigājam tā Kunga, mūsu Dieva, vārdā mūžīgi mūžam!” (Mihas 4:5.) Taču līdzi šim godam nāk arī pienākums dzīvot tā, lai tiktu godāts vārds, kurā esam nosaukti. Kristiešiem Romā Pāvils atgādināja, ka tad, ja cilvēks nedzīvo saskaņā ar to, ko pats māca citiem, Dieva vārds tiek ”zaimots” jeb likts negodā. (Romiešiem 2:21—24.)

13. Kāpēc Jehovas kalpiem, kas ir devuši solījumu viņam kalpot, ir pienākums liecināt par Dievu?

¹³ Kad cilvēks kļūst par Jehovas liecinieku, viņš uzņemas arī pienākumu liecināt par Dievu. Jehova aicināja izraēliešu tautu, kas bija solījusi viņam kalpot, būt viņa lieciniekiem, kas liecina par viņa mūžīgo dievišķību. (Jesajas 43:10—12, 21.) Taču tauta nepildīja šo uzdevumu un beigu beigās pavisam zaudēja Jehovas labvēlību. Mūsdienās patiesie kristieši lepojas ar to, ka viņi var liecināt par Jehovu. Mēs to darām, jo mīlam Jehovu un ļoti vēlamies, lai viņa vārds tiktu svētīts. Kā gan mēs varētu klusēt, ja zinām patiesību par debesu Tēvu un viņa nodomu? Mēs jūtamies tāpat kā apustulis Pāvils, kas rakstīja: ”Man tas jādara. Vai man, ja es nesludinātu evanģeliju!” (1. Korintiešiem 9:16.)

14., 15. a) Kāda nozīme mūsu garīgajā izaugsmē ir Jehovas organizācijai? b) Kā mēs saņemam garīgu palīdzību?

¹⁴ Otrais jautājums kristīšanas kandidātam atgādina arī to, ka viņam jāsadarbojas ar Jehovas organizāciju, ko Jehova vada ar savu garu. Mēs nekalpojam Dievam vieni paši, un mums ir vajadzīga visas ”brāļu saimes” palīdzība, atbalsts un uzmundrinājums. (1. Pētera 2:17; 1. Korintiešiem 12:12, 13.) Dieva organizācijai ir būtiska nozīme mūsu garīgajā izaugsmē. Tā bagātīgi sagādā bībeliskas publikācijas, kas palīdz vairot precīzas zināšanas, rīkoties gudri, kad rodas problēmas, un veidot tuvas attiecības ar Dievu. Kā māte, kas rūpējas, lai viņas bērns būtu labi paēdis un tam nekā netrūktu, ”uzticīgais un gudrais kalps” īstajā laikā pārpilnībā piedāvā garīgo uzturu, kas veicina garīgo izaugsmi. (Mateja 24:45—47; 1. Tesaloniķiešiem 2:7, 8.)

¹⁵ Iknedēļas sapulcēs Jehovas kalpi saņem nepieciešamās pamācības un paskubinājumus būt uzticīgiem Jehovas lieciniekiem. (Ebrejiem 10:24, 25.) Teokrātiskās kalpošanas skolā mēs mācāmies runāt citu priekšā, savukārt kalpošanas sapulcē apgūstam prasmi efektīvi sludināt. Gan tad, kad apmeklējam sapulces, gan tad, kad paši lasām uz Bībeli balstītas publikācijas, mēs varam redzēt, kā Jehovas gars darbojas un vada viņa organizāciju. Šādi Dievs mūs brīdina par briesmām, māca būt prasmīgiem sludinātājiem un palīdz palikt garīgā nomodā. (Psalms 19:8, 9, 12; 1. Tesaloniķiešiem 5:6, 11; 1. Timotejam 4:13.)

Kāpēc mēs nolemjam kristīties

16. Kas cilvēku pamudina atdot sevi Jehovam?

¹⁶ Divi jautājumi, kas tiek uzdoti pirms kristīšanas, kandidātiem atgādina, kāda ir kristīšanas nozīme un kāda atbildība ar to ir saistīta. Bet kāpēc cilvēks pieņem lēmumu kristīties? Mēs kļūstam par kristītiem mācekļiem nevis tāpēc, ka mūs kāds spiestu to darīt, bet tāpēc, ka Jehova mūs ”velk”. (Jāņa 6:44.) Tā kā ”Dievs ir mīlestība”, viņa valdīšanas pamatā ir mīlestība, nevis spēks. (1. Jāņa 4:8.) Jehovam mūs piesaista viņa brīnišķīgās īpašības un tas, kā viņš pret mums izturas. Jehova par mums ir atdevis savu vienpiedzimušo Dēlu, un viņš mums piedāvā vislabāko nākotni, kāda vien iespējama. (Jāņa 3:16.) Savukārt mēs izjūtam pamudinājumu atdot viņam paši sevi. (Salamana Pamācības 3:9; 2. Korintiešiem 5:14, 15.)

17. Kam mēs neesam veltījuši savu dzīvi?

¹⁷ Mēs sevi esam atdevuši Jehovam, nevis veltījuši savu dzīvi kādai idejai vai darbam. Darbs, ko Dievs ir uzdevis savai tautai, var mainīties, bet solījums kalpot viņam paliek nemainīgs. Piemēram, Ābrahāmam bija jādara gluži kas cits nekā Jeremijam. (1. Mozus 13:17, 18; Jeremijas 1:6, 7.) Taču viņi abi izpildīja konkrēto uzdevumu, ko viņiem bija devis Dievs, jo viņi mīlēja Jehovu un centās uzticīgi pildīt viņa gribu. Patlaban, beigu laikā, visi Kristus sekotāji pilda Kristus norādījumu sludināt labo vēsti par Valstību un gatavot mācekļus. (Mateja 24:14; 28:19, 20.) No visas sirds darīdami šo darbu, mēs apliecinām, ka mīlam debesu Tēvu un tik tiešām esam atdevuši sevi viņam. (1. Jāņa 5:3.)

18., 19. a) Ko mēs citu priekšā paziņojam ar savu kristīšanos? b) Par ko runāts nākamajā rakstā?

¹⁸ Nav ne mazāko šaubu, ka kristīšanās paver iespēju saņemt daudz svētību, tomēr, pirms cilvēks sper šo soli, viss ir nopietni jāapdomā. (Lūkas 14:26—33.) Kristīdamies viņš pauž apņēmību, kas ir svarīgāka par jebkādiem citiem pienākumiem. (Lūkas 9:62.) Kad kristījamies, mēs patiesībā citu priekšā paziņojam: ”Tāds ir Dievs, mūsu Dievs, kas mūs vadīs mūžu mūžos.” (Psalms 48:15.)

¹⁹ Nākamajā rakstā ir apskatīti vēl daži jautājumi, kas var rasties par kristīšanos. Vai varētu būt pamatots iemesls atturēties no kristīšanās? Vai ir kāda nozīme cilvēka vecumam? Kā saglabāt cieņas pilnu attieksmi pret šo notikumu?

Vai varat paskaidrot?

• Kāpēc pirms kristīšanas cilvēkam jānožēlo sava agrākā rīcība?

• Ar ko ir saistīts solījums kalpot Dievam?

• Kādi pienākumi nāk līdzi godam būt nosauktiem Jehovas vārdā?

• Kas mūs pamudina pieņemt lēmumu kristīties?

[Papildmateriāls/Attēls 22. lpp.]

Divi jautājumi, kas tiek uzdoti pirms kristīšanas

Vai uz Jēzus Kristus upura pamata jūs esat nožēlojuši savus grēkus, devuši solījumu kalpot Jehovam un apņēmušies pildīt viņa gribu?

Vai jūs saprotat, ka, atdodot sevi Jehovam un kristīdamies, jūs apliecināt, ka pievienojaties Jehovas liecinieku organizācijai, kas tiek vadīta ar viņa garu?

[Attēls 23. lpp.]

Solījums kalpot Jehovam tiek dots lūgšanā

[Attēls 25. lpp.]

Ar savu līdzdalību sludināšanā mēs apliecinām, ka esam atdevuši sevi Dievam