”Mums jāmīl.. ar darbiem un patiesību”
”Mums jāmīl ne tikai ar vārdiem vai ar muti, bet arī ar darbiem un patiesību.” (1. JĀŅA 3:18.)
1. Kāds ir augstākais mīlestības veids, un kāpēc tā var teikt? (Sk. attēlu raksta sākumā.)
UZ Bībeles principiem balstīta mīlestība (agapē) ir brīnišķīga Jehovas dāvana. Viņš ir tās avots. (1. Jāņa 4:7.) Mīlestība agapē ir augstākais mīlestības veids. Lai gan tā var sevī ietvert arī sirsnīgas un siltas jūtas, vislabāk to var pazīt pēc nesavtīgas rīcības citu labā. Kā teikts kādā Bībeles vārdnīcā, to, vai cilvēkam ir mīlestība agapē, ”var saprast tikai pēc viņa darbiem”. Ja mēs kādam izrādām nesavtīgu mīlestību vai ja to izrāda mums, mūsu dzīve kļūst piepildīta un mēs izjūtam dziļu gandarījumu un prieku.
2., 3. Kā Jehova ir izpaudis nesavtīgu mīlestību pret cilvēkiem?
2 Jehovas mīlestība pret cilvēkiem izpaudās jau tad, kad pirmie divi cilvēki vēl nebija radīti. Viņš izveidoja zemi par lielisku mājvietu cilvēku ģimenei. Uz zemes bija ne tikai tas, kas nepieciešams cilvēku izdzīvošanai, bet arī daudz kas tāds, kas tiem ļautu baudīt dzīvi. Jehova to visu radīja nevis tāpēc, ka tas būtu vajadzīgs viņam pašam, bet gan tāpēc, ka vēlējās, lai cilvēki būtu laimīgi. Kad Jehova bija izveidojis uz zemes brīnumjauku paradīzes dārzu, viņš radīja cilvēkus un, nesavtīgas mīlestības vadīts, dāvāja tiem iespēju dzīvot mūžīgi.
3 Pēc Ādama un Ievas sacelšanās Jehova savu mīlestību apliecināja visizcilākajā veidā. Būdams pārliecināts, ka daļa no pirmo divu cilvēku pēcnācējiem atsauksies uz viņa mīlestību, viņš parūpējās, lai cilvēku labā tiktu dots izpirkuma upuris. (1. Moz. 3:15; 1. Jāņa 4:10.) No tā brīža, kad Jehova izteica solījumu sūtīt cilvēces glābēju, viņš šo upuri uzskatīja jau par atdotu. Apmēram 4000 gadu vēlāk Jehova cilvēces labā atdeva savu vienīgo Dēlu, kaut arī tas bija smags upuris viņam pašam. (Jāņa 3:16.) Mēs esam bezgala pateicīgi Jehovam par viņa nesavtīgo mīlestību.
4. Kas liecina, ka cilvēki, pat būdami nepilnīgi, spēj nesavtīgi mīlēt?
4 Mēs spējam izpaust nesavtīgu mīlestību tāpēc, ka Dievs mūs ir radījis pēc sava tēla un līdzības. Iedzimtā grēka dēļ mums nav tik viegli izpaust šādu mīlestību, bet tas nenozīmē, ka mēs to nespējam darīt. Ābels apliecināja mīlestību pret Dievu, nesavtīgi ziedodams pašu labāko no tā, kas viņam piederēja. (1. Moz. 4:3, 4.) Noass izpauda nesavtīgu mīlestību, vairākus desmitus gadu sludinot saviem laikabiedriem Dieva vēsti, lai gan viņi uz to neatsaucās. (2. Pēt. 2:5.) Kad Dievs Ābrahāmam lika upurēt savu dēlu Īzāku, Ābrahāms pierādīja, ka mīlestība pret Dievu viņam ir svarīgāka par visu citu. (Jēk. 2:21.) Arī mums jācenšas parādīt mīlestību pat tad, kad tas ir grūti, tāpat kā to darīja minētie Dieva kalpi.
KĀDA IR PATIESA MĪLESTĪBA?
5. Kas liecina par to, ka mīlestība ir patiesa?
5 Bībelē teikts, ka ir jāmīl ”ne tikai ar vārdiem vai ar muti, bet arī ar darbiem un patiesību”. (1. Jāņa 3:18.) Vai tas nozīmē, ka patiesu mīlestību nevar apliecināt vārdos? Protams, tas to nenozīmē. (1. Tes. 4:18.) Taču mīlestība nedrīkst aprobežoties vienīgi ar vārdiem, un jo īpaši svarīgi tas ir tad, kad vajadzīga konkrēta rīcība. Piemēram, ja kāds kristietis ir nonācis trūkumā, viņam ir vajadzīgs kaut kas vairāk nekā tikai sirsnīgi vārdi. (Jēk. 2:15, 16.) Mīlestība pret Jehovu un tuvāko izpaužas arī kalpošanā — tā mūs mudina ne vien lūgt Jehovu, lai viņš sūtītu ”strādniekus savā pļaujā”, bet arī pašiem cītīgi sludināt. (Mat. 9:38.)
6., 7. a) Kāda ir neliekuļota mīlestība? b) Miniet dažus piemērus, kuros bija redzams, ka mīlestība tiek liekuļota!
6 Apustulis Jānis rakstīja, ka mums jāmīl ”ar darbiem un patiesību”. Tātad mūsu mīlestībai jābūt neliekuļotai. (Rom. 12:9; 2. Kor. 6:6.) Ja kāds tikai izliktos, ka mīl, viņa mīlestība būtu kā maska, ko pēc vajadzības uzvelk un novelk. Patiesai mīlestībai nav nekā kopīga ar liekulību. Liekuļota mīlestība ir pilnīgi bezvērtīga.
7 Lūk, daži tādas ”mīlestības” piemēri. Sātans Ēdenes dārzā izlikās, ka viņam rūp Ievas labklājība, bet īstenībā viņu vadīja savtīgas intereses. (1. Moz. 3:4, 5.) Ahitofela draudzība ar ķēniņu Dāvidu izrādījās neīsta, jo viņš kļuva par nodevēju, tiklīdz viņam tas likās izdevīgāk. (2. Sam. 15:31.) Arī mūsu dienās atkritēji un citi, kas rada draudzē šķelšanos, ”ar saldiem vārdiem un pieglaimīgām runām” cenšas radīt iespaidu, ka rīkojas, mīlestības vadīti, bet patiesībā viņi domā tikai par sevi. (Rom. 16:17, 18.)
8. Kas mums jāpārdomā?
8 Liekuļot mīlestību ir sevišķi nekrietni tāpēc, ka tā tiek noniecināta īpašība, kas visspilgtāk raksturo Dievu. Ar šādu liekulību var piemānīt cilvēkus, bet ne Jehovu. Jēzus pat norādīja, ka tie, kas rīkojas liekulīgi, tiks ”bargi sodīti”. (Mat. 24:51.) Protams, Jehovas kalpi nedrīkst liekuļot mīlestību. Tāpēc mums jāpārdomā, vai mūsu mīlestība vienmēr ir patiesa un vai to nav aptraipījis egoisms un viltība. Tālāk ir apskatīti deviņi veidi, kā mēs varam pierādīt, ka mūsu mīlestība ir neliekuļota.
KĀ MĪLĒT ”AR DARBIEM UN PATIESĪBU”
9. Uz ko mūs mudina patiesa mīlestība?
9 Kalposim, neizceļot sevi. Mums jābūt gataviem ar mīlestību palīdzēt brāļiem arī ”slepenībā”, proti, arī tad, kad mēs neesam uzmanības centrā. (Nolasīt Mateja 6:1—4.) Tā nevēlējās rīkoties Hananja un Sapfira. Gribēdami ar savu ziedojumu gūt citu ievērību, viņi apustuļu priekšā pārspīlēja savu devīgumu. Par šādu liekulību viņi abi saņēma sodu. (Ap. d. 5:1—10.) Ja kristietim ir patiesa mīlestība, viņš priecājas par iespēju kalpot brāļiem, nepiesaistot sev citu uzmanību un negaidot atzinību. Piemēram, brāļi, kas palīdz Vadošajai padomei gatavot garīgo uzturu, dara to anonīmi — viņi neizceļ sevi un neatklāj citiem, kāda materiāla gatavošanā ir piedalījušies.
10. Kā mēs varam apliecināt citiem cieņu?
10 Apliecināsim citiem cieņu. (Nolasīt Romiešiem 12:10.) Reiz Jēzus savu apustuļu labā veica pavisam necilu darbu — viņš nomazgāja tiem kājas. Tā viņš parādīja apustuļiem cieņu. (Jāņa 13:3—5, 12—15.) Mums neapšaubāmi ir jāpūlas, lai attīstītu līdzīgu pazemību, kas vajadzīga, lai kalpotu citiem. Pat apustuļi tikai pēc svētā gara saņemšanas spēja līdz galam izprast, ko Jēzus ar savu pazemīgo rīcību viņiem bija gribējis iemācīt. (Jāņa 13:7.) Mēs varam apliecināt cieņu citiem, ja neuzskatām sevi par augstākiem savas izglītības, materiālā stāvokļa vai arī mums uzticēto teokrātisko pienākumu dēļ. (Rom. 12:3.) Mums nebūtu jāapskauž kristieši, kas tiek uzslavēti, bet gan jāpriecājas kopā ar viņiem pat tad, ja, mūsuprāt, esam pelnījuši līdzīgas uzslavas vai daļu no atzinības par padarīto.
11. Kāpēc uzslavām ir jānāk no sirds?
11 No sirds uzslavēsim ticības biedrus. Mums jācenšas izmantot visas iespējas uzslavēt mūsu brāļus un māsas, jo šādi vārdi var ļoti stiprināt. (Efes. 4:29.) Taču uzslavām jābūt teiktām no sirds, pretējā gadījumā tā būtu tikai lišķēšana. Nav pareizi arī bārstīt uzslavas, ja patiesībā mums ir pienākums dot padomu. (Sal. Pam. 29:5.) Uzslavēt kādu, bet pēc tam, viņam neesot klāt, viņu nopelt ir liekulīgi. Apustulis Pāvils apliecināja īstu mīlestību, uzslavēdams citus kristiešus, kad bija pamats to darīt. Piemēram, viņam bija vairāki iemesli uzslavēt Korintas kristiešus. (1. Kor. 11:2.) Bet jomās, kurās korintiešiem bija vajadzīgs padoms, viņš nekavējās to dot un laipni paskaidroja, kāpēc šajās jomās viņš nevar tos uzslavēt. (1. Kor. 11:20—22.)
12. Kā mēs varam parādīt patiesu mīlestību, esot viesmīlīgi un dāsni?
12 Būsim viesmīlīgi. Jehova prasa, lai viņa kalpi būtu dāsni cits pret citu. (Nolasīt 1. Jāņa 3:17.) Taču, izrādot viesmīlību, mēs nedrīkstam būt savtīgi — mūsu motīviem jābūt tīriem. Mums būtu jāpārdomā šādi jautājumi: ”Vai es galvenokārt aicinu ciemos savus tuvākos draugus un tādus ticības biedrus, kas ir citu uzmanības centrā vai kas var kaut ko izdarīt manā labā? Vai arī es cenšos būt tikpat dāsns pret tiem brāļiem un māsām, ko es labi nepazīstu, un tiem, kas man nevar nekādi atlīdzināt?” (Lūk. 14:12—14.) Lūk, vēl pāris situāciju. Kāds kristietis nonāk materiālās grūtībās tāpēc, ka ir pieņēmis nesaprātīgus lēmumus. Kāds cits ticības biedrs, ko mēs bijām ielūguši ciemos, mums pat nepateicas. Arī tādos gadījumos ir jāievēro padoms: ”Esiet viesmīlīgi cits pret citu bez žēlošanās.” (1. Pēt. 4:9.) Ja mēs to ņemsim vērā, mēs izjutīsim prieku un gandarījumu, jo būsim bijuši dāsni, neko negaidot pretī. (Ap. d. 20:35.)
13. a) Kādos gadījumos mums jābūt pacietīgiem? b) Kā mēs varam palīdzēt vājajiem?
13 Palīdzēsim vājajiem. Par mūsu mīlestības patiesumu var spriest arī pēc tā, kā mēs pildām Bībelē lasāmo norādījumu: ”Palīdziet vājajiem, esiet pacietīgi pret visiem!” (1. Tes. 5:14.) Daudzi, kas ir bijuši vāji, ar laiku nostiprinās ticībā, bet citiem mūsu atbalsts ir vajadzīgs pastāvīgi, un tam ir vajadzīga pacietība. Kā mēs varam palīdzēt? Mēs varam dalīties ar viņiem uzmundrinošās domās no Bībeles, aicināt doties mums līdzi sludināšanā, kā arī uzklausīt, kas viņiem ir uz sirds. Vēl mums ir jāatceras, ka ne uz vienu ticības biedru nebūtu jāraugās kā uz tādu, kas ir tikai un vienīgi ”vājš”. Mums jāatzīst, ka visiem ir savas stiprās un vājās puses. Pat apustulis Pāvils atzina, ka viņam ir ”savas vājības”. (2. Kor. 12:9, 10.) Ikvienam no mums ir vajadzīgs citu kristiešu atbalsts.
14. Kas mums jādara, lai uzturētu labas attiecības ar ticības biedriem?
14 ”Saglabāsim mieru ar visiem cilvēkiem.” Mēs vienmēr cenšamies uzturēt labas attiecības ar ticības biedriem, un jo īpaši jāpūlas to darīt tad, ja mums liekas, ka pret mums kāds ir izturējies netaisni vai ir pārpratis mūsu vārdus vai rīcību. (Nolasīt Romiešiem 12:17, 18.) Ja esam kādu aizvainojuši, mums no visas sirds jāatvainojas. Piemēram, daudz labāk būtu, ja mēs atzītu savu daļu vainas, sakot: ”Piedod, ka es tevi aizvainoju,” — nevis uzveltu visu vainu otram, sakot: ”Žēl, ka tu tā jūties.” Sevišķi svarīgi ir saglabāt labas attiecības ģimenē. Nav pieļaujams, ka ļaudīs vīrs un sieva tēlotu mīlošu pāri, bet, kad neviens cits viņus neredz, ietiepīgi ignorētu viens otru, izteiktu dzēlīgas piezīmes vai pat ķertos pie fiziskas vardarbības.
15. Ko nozīmē piedot no sirds?
15 Augstsirdīgi piedosim. Ko nozīmē piedot? Tas nozīmē, ka mēs nepaturam sevī aizvainojumu pret cilvēku, kas mums ir nodarījis pāri. Ja mēs paklausām padomam: ”Esiet cits pret citu iecietīgi mīlestībā un no sirds centieties saglabāt gara vienotību, savienoti ar miera saiti,” — mēs spējam augstsirdīgi piedot pat tiem, kas nemaz nenojauš, ka mūs ir aizvainojuši. (Efes. 4:2, 3.) Lai piedotu no sirds, mums jācenšas domās neatgriezties pie tā, kas mums nodarīts. Bībelē teikts, ka mīlestība ”neuzskaita pārestības”. (1. Kor. 13:4, 5.) Ja mēs turētu sevī dusmas vai aizvainojumu, mēs varētu neatgriezeniski sabojāt attiecības ne vien ar brāli vai māsu, bet arī ar Jehovu. (Mat. 6:14, 15.) Par patiesu piedošanu liecina arī lūgšanas par tiem, kas ir grēkojuši pret mums. (Lūk. 6:27, 28.)
16. Kā mums jāraugās uz papildu pienākumiem kalpošanā?
16 Nemeklēsim savu labumu. Ja mums Jehovas organizācijā tiek uzticēti papildu pienākumi, mums jāraugās uz šiem uzdevumiem kā uz iespēju apliecināt savu mīlestību un jācenšas ”meklēt nevis savu, bet cita labumu”. (1. Kor. 10:24.) Piemēram, kongresos apkalpotājiem ir jābūt kongresa norises vietā agrāk par citiem, bet viņiem tāpēc nebūtu jāizraugās labākās sēdvietas sev un savas ģimenes locekļiem. Atstādami ērtākās vietas savā sektorā citiem, viņi apliecina nesavtīgu mīlestību. Mēs varam daudz ko mācīties no šiem brāļiem, kas pašaizliedzīgi kalpo citiem.
17. Uz ko patiesa mīlestība mudina kristieti, kas ir izdarījis nopietnu grēku?
17 Ja esam izdarījuši grēku, neslēpsim to un atmetīsim grēcīgu rīcību. Daži kristieši, kas ir izdarījuši nopietnu grēku, cenšas to slēpt, lai viņiem nebūtu jāpieredz kauns vai arī lai nesarūgtinātu citus. (Sal. Pam. 28:13.) Taču šāda rīcība neliecina par mīlestību, jo tās dēļ cieš gan pats grēcinieks, gan citi kristieši. Ja draudzē pastāvētu šāda situācija, tajā vairs nevarētu brīvi darboties Dieva gars un būtu apdraudēts tās miers. (Efes. 4:30.) Patiesa mīlestība mudina kristiešus, kuri ir izdarījuši nopietnu grēku, vērsties pie draudzes vecākajiem, lai tie viņiem palīdzētu. (Jēk. 5:14, 15.)
18. Kāpēc ir svarīgi, lai mums būtu patiesa mīlestība?
18 Mīlestība ir visizcilākā īpašība. (1. Kor. 13:13.) Tā ļauj cilvēkiem saprast, kuri ir patiesie Jēzus sekotāji. Turklāt, attīstot mīlestību, mēs līdzināmies Jehovam — mīlestības avotam. (Efes. 5:1, 2.) ”Ja.. man nebūtu mīlestības, es nebūtu nekas,” rakstīja Pāvils. (1. Kor. 13:2.) Tāpēc centīsimies vienmēr mīlēt ”ne tikai ar vārdiem.., bet arī ar darbiem un patiesību”!