Jesajas
Jehova mani aicināja, pirms es biju dzimis.+
Viņš mani sauca vārdā, kad es vēl biju mātes klēpī.
Viņš mani darīja par spožu bultu
un noglabāja savā bultu makā.
4 Bet es teicu: ”Velti esmu pūlējies,
tikai niekiem un tukšībai šķiedis spēkus.
5 Es vēl biju mātes klēpī, kad Jehova mani veidoja par savu kalpu.
Viņš man lika atvest atpakaļ Jēkabu,
sapulcināt pie viņa Izraēlu.+
Es tikšu pagodināts Jehovas acīs,
un mans Dievs būs mans spēks.
6 Viņš teica: ”Es tevi padarīju ne tikai par savu kalpu,
kam jāatjauno Jēkaba ciltis
un jāatved atpakaļ atlikušie izraēlieši,
bet arī par gaismu tautām,+
lai manis dāvātā glābšana sniegtos līdz pat zemes malām.”+
7 Tā Jehova, Izraēla Izpircējs un Izraēla Svētais,+ saka tam, ko tauta nicina+ un pret ko tā izjūt riebumu, valdnieku kalpam:
”Visa tā dēļ, ko valdnieki redzēs, viņi piecelsies,
un augstmaņi zemosies
aiz cieņas pret Jehovu, kas ir uzticams,+
aiz cieņas pret Izraēla Svēto, kas tevi ir izraudzījies.”+
Es tevi esmu pasargājis, lai dotu ļaudīm par ķīlu*,+
lai tu atjaunotu zemi
un atdotu viņiem pamestos īpašumus,+
9 lai izskanētu aicinājums gūstekņiem: ”Nāciet ārā!”+
un tiem, kas tumsā:+ ”Nāciet šurp!”
Tie ganīsies ceļmalās,
tiem būs ganības gar iemītām takām*.
10 Viņi necietīs izsalkumu un slāpes,+
viņus nemocīs svelme, nekveldēs saule,+
jo tas, kurš par viņiem ir iežēlojies, viņus vadīs+
un vedīs pie ūdens avotiem.+
11 Kalnu vietā es izveidošu ceļus,
un augstu pacelti būs mani lielceļi.+
13 Gavilējiet, debesis! Priecājies, zeme!+
Līksmojiet un gavilējiet, kalni!+
15 Vai māte var aizmirst savu zīdaini?
Vai viņa neiežēlotos par miesīgo dēlu?
Pat ja viņa aizmirstu, es tevi nekad neaizmirsīšu!+
16 Savās plaukstās es esmu iegriezis tavu vārdu.
Tavi mūri vienmēr man ir acu priekšā.
17 Tavi dēli steidzas atpakaļ.
Bet tie, kas tevi sagrāva un nopostīja, no tevis aizies.
”Tik tiešām, ka es esmu dzīvs!” saka Jehova.
”Tu greznosies ar tiem kā ar rotām,
apliksi tos ap sevi kā līgava.
19 Tu biji nopostīta un pamesta, zeme bija vienās drupās.+
20 Dēli, kas dzimuši laikā, kad tu savus bērnus biji zaudējusi, tev dzirdot, teiks:
”Mums te par šauru!
Gādā mums vietu, lai varam šeit dzīvot!”+
21 Tu brīnīsies:
”Kā bērni ir šie visi, kas tagad pie manis?
Es taču esmu bez bērniem un neauglīga,
aizvesta gūstā un ieslodzīta.
Kas tos ir izaudzinājis?+
Es biju palikusi pilnīgi viena.+
No kurienes tad šie?””+
22 Visaugstais Kungs Jehova saka tā:
”Es pacelšu roku, lai tautas ierauga,
es uzsliešu karogu tautām.+
Tās atnesīs tavus dēlus uz rokām
un tavas meitas uz pleciem.+
Tad tu sapratīsi, ka es esmu Jehova.
Tie, kas cer uz mani, nepieredzēs kaunu.”+
24 Vai stiprajam var atņemt tos, ko viņš ir sagūstījis?
Vai kāds var atbrīvot varmākas gūstekņus?
Es vērsīšos pret tiem, kas vēršas pret tevi,+
un izglābšu tavus dēlus.
26 Tiem, kas dara tev pāri, es likšu ēst pašiem savu miesu.
Tie piedzersies no savām asinīm kā no salda vīna.