Runāsim to, kas ir ”derīgs un nepieciešams stiprināšanai”

1.—3. a) Kāda ir viena no Jehovas dāvanām, un kā to var izmantot nepareizi? b) Kā būtu jāizmanto runas dāvana, ja gribam palikt Dieva mīlestībā?

KĀ JŪS justos, ja būtu kādam kaut ko uzdāvinājis, bet šis cilvēks izmantotu dāvanu bezatbildīgi? Piemēram, jūs viņam uzdāvinātu automašīnu, bet vēlāk uzzinātu, ka viņš, neuzmanīgi braucot, ir savainojis citus. Vai jums tā nebūtu vilšanās?

² Spēja runāt ir dāvana no Jehovas, no kura nāk ”katrs labs devums un katra pilnīga dāvana”. (Jēkaba 1:17.) Šī dāvana mūs padara atšķirīgus no dzīvniekiem un ļauj paust citiem ne tikai savas domas, bet arī jūtas. Taču, tāpat kā automašīnu, arī runas dāvanu var izmantot nepareizi. Jehova, bez šaubām, ir ļoti vīlies, kad cilvēki runā neapdomīgi, nodarot citiem dziļas sāpes.

³ Lai paliktu Dieva mīlestībā, mums jāizmanto runas dāvana saskaņā ar viņa gribu. Jehova ir skaidri darījis zināmu, kā būtu jārunā, lai viņam tas patiktu. Viņa Rakstos ir teikts: ”No jūsu mutes lai nenāk nekāda samaitāta runa, bet tikai tas, kas ir derīgs un nepieciešams stiprināšanai, lai būtu par svētību klausītājiem.” (Efeziešiem 4:29, JD-07.) Noskaidrosim, kāpēc būtu jādomā par to, kā runājam, no kādas runas jāizvairās un kā runāt to, kas ir ”derīgs un nepieciešams stiprināšanai”.

4., 5. Kā dažos Salamana Pamācību grāmatas pantos ir aprakstīts vārdu spēks?

⁴ Būtisks iemesls uzmanīties, kā mēs runājam, ir tas, ka vārdiem ir liels spēks. Salamana Pamācību grāmatas 15. nodaļas 4. pantā ir rakstīts: ”Lēnīga mēle ir dzīvības koks, bet melīga ievaino sirdi.” Runājot laipni un mierīgi, var atspirdzināt otra cilvēka garu, turpretī nelaipni un nepatiesi vārdi nodara daudz ļauna. Vārdi, ko runājam, var vai nu ievainot, vai dziedēt. (Salamana Pamācības 18:21.)

⁵ Vārdiem piemītošais spēks ļoti spilgti ir aprakstīts vēl kādā Salamana Pamācību grāmatas pantā: ”Kas paradis neapdomīgi runāt un vienkārši muti palaist, nereti iedur kā ar zobenu.” (Salamana Pamācības 12:18.) Neapdomīgi vārdi, kas pateikti steigā, var atstāt dziļas emocionālas brūces un izpostīt cilvēku attiecības. Varbūt arī jums ir nācies izjust, cik sāpīgi var iedurt ar vārdiem. Tomēr tajā pašā pantā norādīts arī uz pretēju iespēju: ”Zinīga cilvēka valoda ir kā dziedinātājas zāles.” Ar apdomīgiem vārdiem, kuru pamatā ir Dievam tīkamas zināšanas un gudrība, var remdēt sāpes un atjaunot labas attiecības. Droši vien jūs atceraties kādu gadījumu, kad izjutāt vārdu dziedinošo spēku. (Salamana Pamācības 16:24.) Tā kā izrunātiem vārdiem piemīt spēks, mums jācenšas runāt tā, lai citus stiprinātu, nevis sāpinātu.

 6. Kāpēc savaldīt mēli nav viegli?

⁶ Lai kā mēs pūlētos, pilnībā valdīt pār mēli nav iespējams. Tas ir otrs iemesls, kāpēc jāpievērš uzmanība savai runai: grēka un nepilnības dēļ mums ir nosliece runāt to, ko nevajadzētu. Visbiežāk mēs sakām to, kas ir mūsu sirdī, un ”cilvēka sirdsprāts ir ļauns”. (1. Mozus 8:21; Lūkas 6:45.) Tāpēc savaldīt mēli nepavisam nav viegli. (Jēkaba 3:2—4.) Lai gan iegūt pilnīgu varu pār mēli nav iespējams, mums tomēr jācenšas kaut ko uzlabot šajā jomā. Tāpat kā peldētājam, kas peld pretēji upes tecējuma virzienam, visu laiku jācīnās ar straumi, mums pastāvīgi jāpretojas grēcīgajai nosliecei nepareizi izmantot mēli.

7., 8. Kas liecina, ka Jehova no mums prasa atbildību par to, ko runājam?

⁷ Trešais iemesls domāt par savu valodu ir tāds, ka Jehova prasa no mums atbildību par to, ko runājam. Vārdi, ko sakām, ietekmē ne tikai mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem, bet arī Jehovas attieksmi pret mums. Jēkaba vēstules 1. nodaļas 26. pantā ir teikts: ”Ja kāds šķietas Dievam kalpojam un nesavalda savu mēli, bet maldina savu sirdi, tā kalpošana ir velta.”a Kā jau noskaidrojām iepriekšējā nodaļā, mūsu runas veids ir saistīts ar kalpošanu Dievam. Ja nevaldām pār savu mēli un sakām ļaunus un indīgus vārdus, Dievs visus mūsu kristīgos darbus varētu uzskatīt par veltīgiem. Par to ir vērts nopietni padomāt. (Jēkaba 3:8—10.)

⁸ Ir skaidrs, ka runas spēja ir brīnišķīga dāvana, kas jāizmanto pienācīgi. Pirms apskatām, kā ar vārdiem stiprināt citus, pievērsīsim uzmanību, no kādas runas patiesajiem kristiešiem jāizvairās.

9., 10. a) Kas mūsdienās daudziem ir kļuvis par ikdienas leksikas sastāvdaļu? b) Kāpēc no nepieklājīgas runas jāvairās? (Skat. arī zemsvītras piezīmi.)

⁹ Nepieklājīga runa. Lamuvārdi, rupjības un nepieklājīgi izteicieni mūsdienās daudziem ir kļuvuši par ikdienas leksikas sastāvdaļu. Cilvēki mēdz teikt kaut ko rupju, lai uzsvērtu sacīto, vai arī viņi šādi izlīdzas nepietiekama vārdu krājuma dēļ. Komiķi bieži vulgāri joko un piedauzīgi runā par seksu, lai smīdinātu cilvēkus. Taču nepieklājīga runa nav nekas smieklīgs. Aptuveni pirms 2000 gadiem apustulis Pāvils deva Kolosu draudzei Dieva iedvesmotu padomu atmest ”nekaunīgas runas”. (Kolosiešiem 3:8.) Draudzei Efesā Pāvils rakstīja, lai ”rupji joki” patieso kristiešu vidū ”netiek pat pieminēti”. (Efeziešiem 5:3, 4, JD-07.)

¹⁰ Nepieklājīga runa aizvaino Jehovu, un tā aizskar arī cilvēkus, kas viņu mīl. Mīlestība pret Jehovu palīdz nerunāt nepieklājīgi. Starp ”miesas darbiem” Pāvils minēja ”nešķīstību”, kas sevī ietver arī nepiedienīgu runu. (Galatiešiem 5:19—21.) Šis jautājums ir ļoti nopietns. Ja cilvēkam ir izveidojies paradums lietot klaji piedauzīgu un neķītru valodu un viņš to nenožēlo, par spīti vairākkārt dotiem padomiem, tad viņu var izslēgt no draudzes.b

11., 12. a) Kā sarunas par citiem var pāraugt tenkošanā? b) Kāpēc Jehovas kalpiem jāvairās no apmelošanas un aprunāšanas?

¹¹ Tenkas, apmelošana. Cilvēkiem patīk runāt par citiem un par notikumiem viņu dzīvē. Pats par sevi tas nav nekas slikts, piemēram, tieši šādās sarunās mēs varam uzzināt, kas nesen ir kristījies un kam būtu vajadzīgs uzmundrinājums. Pirmā gadsimta kristieši interesējās, kā klājas citiem, un stāstīja cits citam jaunumus par ticības biedriem. (Efeziešiem 6:21, 22; Kolosiešiem 4:8, 9.) Taču runāšana par citiem viegli var kļūt par tenkošanu, ja tiek sagrozīti fakti vai izpausta privāta informācija. Vēl nopietnāk ir tad, ja tenkas pāraug apmelošanā un aprunāšanā, kas vienmēr nodara ļaunumu, jo grauj otra cilvēka reputāciju. Farizeji, piemēram, nekrietni apmeloja Jēzu, lai mestu uz viņu ēnu. (Mateja 9:32—34; 12:22—24.) Apmelošana bieži izraisa nesaskaņas. (Salamana Pamācības 26:20.)

¹² Jehovam nav vienalga, ja kāds apmelo citus vai rada šķelšanos. Viņš ienīst tos, kas izraisa ”nesaskaņas brāļu starpā”. (Salamana Pamācības 6:16—19.) Sātans ir pazīstams ar to, ka apmelo un apsūdz citus, un viņš ir apmelojis pat Dievu. (Atklāsmes 12:9, 10.) Mums katrā ziņā jāvairās runāt tā, ka mēs sāktu līdzināties Sātanam. Kristiešu draudzē nav vietas aprunāšanai, kuras sekas ir tādi miesas darbi kā ”ķildas” un ”šķelšanās”. (Galatiešiem 5:19—21.) Tāpēc, pirms stāstām tālāk jaunumus, ko par kādu esam uzzinājuši, mums vispirms jāpadomā: vai tā ir patiesība? Vai būtu taktiski to kādam stāstīt? Vai būs kāds labums, ja es to darīšu zināmu citiem? (1. Pētera 4:15.)

13., 14. a) Kā citus var ietekmēt vārdiski uzbrukumi? b) Kas ir paļāšana, un kāpēc cilvēks, kas nopaļā citus, ir bīstamā situācijā?

¹³ Vārdi, kas pazemo un sāpina. Kā jau tika minēts, ar vārdiem var nodarīt lielas sāpes. Nepilnības dēļ mēs visi dažkārt pasakām kaut ko tādu, ko pēc tam nākas nožēlot, taču Bībelē ir lasāms brīdinājums par to, kā kristieši nedrīkst runāt ne mājās, ne draudzē. Pāvils kristiešiem rakstīja: ”Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi.. lai ir tālu no jums.” (Efeziešiem 4:31.) Vārdiski uzbrukumi, apvainojumi, kā arī barga un nemitīga kritika laupa citiem pašcieņu un liek viņiem justies nederīgiem. It īpaši lielu ļaunumu var nodarīt, asi runājot ar bērniem, kuru sirds ir maiga un uzticības pilna. (Kolosiešiem 3:21.)

¹⁴ Bībelē ir stingri nosodīta citu cilvēku paļāšana — vēršanās pret viņiem ar apvainojumiem, nievām un pazemojumiem. Ja kādam ir izveidojies paradums šādi izturēties pret citiem, viņš ir nonācis ļoti bīstamā situācijā, jo paļātājs, kas nepieņem viņam piedāvāto palīdzību un nevēlas mainīties, var tikt izslēgts no draudzes. Ja viņš neko nemainīs savā rīcībā, viņš nepieredzēs svētības, ko sagādās Dieva Valstība. (1. Korintiešiem 5:11—13; 6:9, 10.)c Tātad nav iespējams palikt Dieva mīlestībā, ja ar saviem vārdiem kaitējam citiem un ja mūsu runa ir nepatiesa un nelaipna. Šādi vārdi tikai nomāc un apbēdina.

15. Kāda runa ir ”derīga un nepieciešama stiprināšanai”?

¹⁵ Kā ir iespējams izmantot runas dāvanu saskaņā ar Dieva gribu? Bībelē ir ieteikts runāt ”tikai to, kas ir derīgs un nepieciešams stiprināšanai”. (Efeziešiem 4:29, JD-07.) Jehovam ir prieks, ja mēs sakām vārdus, kas stiprina un uzmundrina citus. Protams, lai tā runātu, ir vajadzīga apdomība. Bībelē nav atrodami strikti likumi, pēc kuriem vadīties, un nav dots ”veselīgo vārdu” saraksts. (Titam 2:8.) Lai runātu to, kas ir ”derīgs un nepieciešams stiprināšanai”, mums jāatceras trīs vienkārši, bet svarīgi principi: citiem būs patīkami mūsos klausīties, ja runāsim pozitīvi, teiksim patiesību un būsim laipni. Paturot to prātā, pievērsīsim uzmanību konkrētām iespējām ar saviem vārdiem stiprināt citus. (Skat. ”Vai ar mani ir patīkami sarunāties?”.)

16., 17. a) Kāpēc ir svarīgi uzslavēt citus? b) Kādas iespējas uzslavēt citus paveras draudzes sapulcēs un ģimenes lokā?

¹⁶ Sirsnīgas uzslavas. Gan Jehova, gan Jēzus saprot, cik svarīgi ir uzslavēt citus un teikt par viņiem labus vārdus. (Mateja 3:17; 25:19—23; Jāņa 1:47.) Arī kristiešiem jācenšas no sirds uzslavēt citus. ”Īstenā laikā teikts vārds, — cik tas ir vērtīgs!” rakstīts Salamana Pamācību grāmatas 15. nodaļas 23. pantā. Kā mēs paši jūtamies, kad saņemam neviltotu uzslavu? Vai tā mums neliek atplaukt un nesniedz gandarījumu? Uzslava ir apliecinājums, ka mūs kāds ir ievērojis, ka par mums kāds interesējas un ka mūsu pūles nav bijušas veltas. Tā stiprina mūsu pārliecību par saviem spēkiem un apņēmību turpmāk censties vēl vairāk. Tā kā saņemt uzslavas ir tik patīkami, mums būtu jācenšas arī pašiem uzslavēt citus. (Mateja 7:12.)

¹⁷ Mācīsimies meklēt citos cilvēkos labo un teiksim viņiem, ko esam pamanījuši. Varbūt draudzes sapulcē kāds brālis ir uzstājies ar labu runu; varbūt mēs ievērojam kādu jaunieti, kas tiecas pēc garīgiem mērķiem, vai redzam kādu brāli vai māsu, kas ir jau krietni gados, taču vienmēr apmeklē sapulces. Sirsnīga uzslava viņus noteikti iepriecinātu un stiprinātu. Ģimenē kā vīram, tā sievai ir ļoti svarīgi dzirdēt vienam no otra sirsnīgas uzslavas un pateicības vārdus. (Salamana Pamācības 31:10, 28.) Vēl vairāk apkārtējo uzmanība un labvēlīga attieksme ir vajadzīga bērniem. Nekad neuzslavēt bērnu un neteikt viņam labus vārdus būtu tas pats, kas nelaistīt augu un liegt tam saules gaismu. Vecākiem būtu jāmeklē iespējas paslavēt bērnus par viņu labajām rakstura iezīmēm un par viņu pūlēm. Tā var panākt, ka bērniem veidojas veselīga pašcieņa un viņi vēl cītīgāk cenšas darīt to, kas ir pareizs.

18., 19. Kāpēc mums jācenšas mierināt ticības biedrus, un kā to var darīt?

¹⁸ Mierinājums. Jehova no sirds rūpējas par tiem, kas ir ”pazemoti un.. sagrauzti”. (Jesajas 57:15.) Viņa Rakstos ir lasāms aicinājums ”iepriecināt citam citu” un mierināt tos, kas ir nomākti. (1. Tesaloniķiešiem 5:11, 14.) Nav nekādu šaubu, ka Dievam ir patīkami redzēt, kā mēs cenšamies mierināt ticības biedrus, ko māc skumjas.

¹⁹ Bet ko varētu teikt, lai stiprinātu kristieti, kas jūtas nomākts? Nevajadzētu domāt, ka mūsu uzdevums ir atrisināt problēmu. Daudzos gadījumos visvairāk var panākt, sakot kaut ko pavisam vienkāršu. Ir svarīgi apliecināt, ka mums rūp, kas notiek ar nomākto cilvēku. Mēs varam piedāvāt lūgt Dievu kopā ar viņu; lūgšanā būtu labi iekļaut lūgumu, lai Dievs palīdz šim cilvēkam saprast, cik ļoti viņu mīl gan Dievs, gan apkārtējie. (Jēkaba 5:14, 15.) Atgādināsim viņam, ka viņš ir vajadzīgs un vērtīgs draudzes loceklis. (1. Korintiešiem 12:12—26.) Nolasot kādu uzmundrinošu Bībeles pantu, mēs cilvēkam varam paskaidrot, ka Jehova interesējas par viņu personiski. (Psalms 34:19; Mateja 10:29—31.) Ja atvēlēsim pietiekami daudz laika sarunai ar nomākto cilvēku un no sirds runāsim ”laipnus vārdus”, mēs viņam palīdzēsim sajust, cik ļoti viņu mīl un cik augstu vērtē. (Salamana Pamācības 12:25.)

20., 21. Kādi faktori padara padomu iedarbīgu?

²⁰ Labi padomi. Tā kā neviens no mums nav pilnīgs, mums visiem laiku pa laikam ir nepieciešami padomi. Bībelē ir teikts: ”Paklausi padomam un iedziļinies audzināšanas pamācībās, lai tu pēc tam būtu gudrs.” (Salamana Pamācības 19:20.) Draudžu vecākie nav vienīgie, kas dod citiem padomus. Vecākiem ir jāmāca savi bērni. (Efeziešiem 6:4.) Garīgi nobriedušas kristietes reizēm var dot padomus jaunākām sievietēm. (Titam 2:3—5.) Padomi būtu jādod ar mīlestību — tā, lai tie nesāpinātu otru cilvēku. Kas tāpēc jāņem vērā? Ir trīs faktori, kas padara padomu iedarbīgu: pirmkārt, padomdevēja attieksme un motīvi, otrkārt, padoma pamatojums un, treškārt, padoma došanas veids.

²¹ Tas, cik iedarbīgs būs padoms, lielā mērā ir atkarīgs no padomdevēja. Kādus padomus mums pašiem ir viegli pieņemt? Ja cilvēks, kas dod padomu, interesējas par mums, ja viņu nav pārņēmis aizvainojums un viņam nav slēptu motīvu, tad teikto ir daudz vieglāk uzklausīt. Tādai pašai būtu jābūt mūsu attieksmei, kad dodam padomu kādam citam. Turklāt laba padoma pamatā ir Dieva Raksti. (2. Timotejam 3:16.) Neatkarīgi no tā, vai mēs citējam Bībeli vai ne, ikvienam padomam, ko dodam, ir jābūt balstītam uz Bībeli. Vecākajiem jāuzmanās, lai viņi neuzspiestu citiem savu viedokli, un viņi nedrīkst arī sagrozīt Bībeles pantus, radot iespaidu, ka tajos ir atrodams pamatojums viņu personīgajiem uzskatiem. Jāatceras arī, ka padoma efektivitāti būtiski ietekmē tā izteikšanas veids. Ja padoms tiek dots laipni, to ir vieglāk pieņemt un tas neaizskar cilvēka pašcieņu. (Kolosiešiem 4:6.)

22. Kā mums būtu jāizmanto runas dāvana?

²² Spēja runāt patiešām ir brīnišķīga dāvana, ko mums ir piešķīris Dievs. Mīlestība pret Jehovu mūs mudina izmantot šo dāvanu pareizi. Nekad neaizmirsīsim, ka vārdiem, ko sakām, piemīt liels spēks — tie var citus gan stiprināt, gan apbēdināt. Mums jācenšas izmantot runas dāvanu tā, kā to vēlas Dievs, — citu stiprināšanai. Tādā gadījumā mūsu teiktie vārdi nāks par labu apkārtējiem cilvēkiem un palīdzēs mums palikt Dieva mīlestībā.