Skaidrojošā vārdnīca

A B C D E F G H I J K Ķ L Ļ M N O P R S Š T U V Z Ž

A

• Abadons.

  Ebreju vārds avaddōn nozīmē ”iznīcība”, un ar to ir apzīmēta arī simboliska iznīcības vieta. Bībeles ebreju valodas tekstā šis vārds parādās piecas reizes, un četrās no tām tas lietots kopā ar vārdiem ”kaps”, ”nāve”. Acīmredzot šis vārds ir lietots, norādot uz iznīcību, kas cilvēku sagaida pēc nāves, kad viņa ķermenis sairst. (Īj 26:6; 28:22; Ps 88:11; Spm 15:11.) Atklāsmes 9:11 par Abadonu ir saukts ”bezdibeņa eņģelis”.

• ābībs.

  Ebreju reliģiskā kalendāra pirmā mēneša un laicīgā kalendāra septītā mēneša sākotnējais nosaukums. Ābībs (tulkojumā ”zaļas vārpas”) atbilst laikposmam no marta vidus līdz aprīļa vidum. Pēctrimdas periodā šo mēnesi sāka saukt par nīsānu. (5Mz 16:1.) (Sk. pielikumu B15.)

• abs.

  Ebreju reliģiskā kalendāra piektā mēneša un laicīgā kalendāra vienpadsmitā mēneša nosaukums pēctrimdas periodā. Abs atbilst laikposmam no jūlija vidus līdz augusta vidum. Šī mēneša nosaukums Bībelē nav minēts — tas ir saukts par piekto mēnesi. (4Mz 33:38; Ezr 7:9.) (Sk. pielikumu B15.)

• adārs.

  Ebreju reliģiskā kalendāra divpadsmitā mēneša un laicīgā kalendāra sestā mēneša nosaukums pēctrimdas periodā. Atbilst laikposmam no februāra vidus līdz marta vidum. (Est 3:7.) (Sk. pielikumu B15.)

• Ahaja.

  Pirmajā gadsimtā — Romas province Grieķijas dienvidos, kuras galvaspilsēta bija Korinta. Ahajā ietilpa visa Peloponēsas pussala un kontinentālās Grieķijas centrālā daļa. (Apd 18:12.) (Sk. pielikumu B13.)

• al mūt labbēn.

  Vārdi, kas parādās 9. psalma virsrakstā un tradicionāli tiek tulkoti ”par dēla nāvi”. Daži uzskata, ka tas bija kādas pazīstamas dziesmas nosaukums vai pirmie vārdi un ka minētais psalms tika dziedāts šīs dziesmas melodijā.

• alabastrs.

  Sākotnēji par alabastru dēvēja minerālu, ko ieguva Ēģiptē, netālu no Alabastronas pilsētas (mūsdienās šo nosaukumu attiecina uz citu minerālu). No tā izgatavoja smaržvielu trauciņus, kuriem parasti bija šaurs kakls, ko varēja cieši noslēgt, lai vērtīgās smaržvielas neizgarotu. (Mk 14:3.)

• Alfa un Omega.

  Alfa un omega ir grieķu alfabēta pirmais un pēdējais burts. Atklāsmes grāmatā ”Alfa un Omega” ir Dieva tituls. Kā redzams no konteksta, šie vārdi nozīmē to pašu, ko vārdi ”pirmais un pēdējais” un ”sākums un gals”. (Atk 1:8; 21:6; 22:13.)

• altāra ragi.

  Ragiem līdzīgi izvirzījumi visos četros altāra stūros. (3Mz 8:15; 1Ķn 2:28.) (Sk. pielikumu B5, B8.)

• altāris.

  No zemes, akmeņiem, koka (ar metāla pārklājumu) vai no akmens bluķa veidots paaugstinājums, uz kura ziedoja upurus vai dedzināja kvēpināmās vielas patiesajam Dievam vai kādai dievībai. Saiešanas telts (vēlāk tempļa) pirmajā telpā atradās neliels zelta altāris kvēpināmo vielu dedzināšanai. Tas bija darināts no koka un pārklāts ar zeltu. Gan saiešanas telts, gan tempļa pagalmā atradās liels vara altāris, uz kura ziedoja dedzināmos upurus. (1Mz 8:20; 2Mz 27:1; 39:38, 39; 1Ķn 6:20; 2Lk 4:1; Lk 1:11.) (Sk. pielikumu B5, B8.)

• āmen.

  Ebreju cilmes vārds ar nozīmi ”lai notiek tā; noteikti”. Attiecīgais ebreju vārds ir atvasināts no vārda āman, kas nozīmē ”būt uzticīgam; būt uzticamam”. Ar vārdu ”āmen” tika apliecināta piekrišana tam, kas izteikts zvērestā, lūgšanā vai paziņojumā. Atklāsmes grāmatā ”Āmen” ir Jēzus tituls. (5Mz 27:26; 1Lk 16:36; Atk 3:14.)

• antikrists.

  Attiecīgais grieķu vārds apzīmē kādu, kas ir ”pret Kristu”, vai kādu, kas grib nostāties ”Kristus vietā”, proti, viltus Kristu. Vārdu ”antikrists” pamatoti var attiecināt uz cilvēkiem, cilvēku grupām un organizācijām, kas nepatiesi uzdodas par Mesiju vai par Kristus pārstāvjiem vai arī vēršas pret Kristu un viņa mācekļiem. (1Jņ 2:22.)

• apgraizīšana.

  Dzimumlocekļa priekšādiņas nogriešana. Tā bija obligāta Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem, taču uz kristiešiem šī prasība neattiecas. Par apgraizīšanu dažādos kontekstos ir runāts arī pārnestā nozīmē. (1Mz 17:10; 1Kr 7:19; Flp 3:3.) No izraēliešiem, kas jau bija apgraizīti tiešā nozīmē, tika prasīts ”attīrīt” (burt. ”apgraizīt”) arī sirdi. (5Mz 10:16, zemsv. piez.) Tas nozīmē, ka viņiem bija jāattīra savas domas un jūtas un jāizvērtē savi pamudinājumi, lai atbrīvotos no tā, kas Jehovam nav patīkams un kas padara sirdi neatsaucīgu. Par ausīm, kas neieklausās tajā, ko saka Jehova, ir teikts, ka tās ir ”aizdarītas” jeb ”nedzirdīgas” (burt. ”neapgraizītas”). (Jer 6:10, zemsv. piez.; sal. Apd 7:51, zemsv. piez.)

• apkārtējās mazpilsētas.

  Nelielas apdzīvotas vietas, kas bija politiskā, ekonomiskā un reizēm arī reliģiskā ziņā cieši saistītas ar lielu pilsētu, kuras tuvumā tās atradās. (Joz 15:45; 1Lk 18:1.)

• apustulis.

  No grieķu vārda, kura pamatnozīme ir ”sūtnis”. Vārds ir attiecināts uz Jēzu un dažiem cilvēkiem, kas tika sūtīti, lai kalpotu citiem, bet galvenokārt tā saukti 12 mācekļi, ko Jēzus pats izraudzījās par saviem pārstāvjiem. (Mk 3:14; Apd 14:14; Ebr 3:1.)

• Arama, aramieši.

  Sākotnēji par aramiešiem sauca Šema dēla Arama pēcnācējus. Viņi galvenokārt apdzīvoja teritoriju, kas sniedzās no Libāna kalniem rietumos līdz Mezopotāmijai austrumos, no Taura kalniem ziemeļos līdz Damaskai (un vēl tālāk) dienvidos. Ebreju valodā šo zemi sauca par Aramu. Vēlāk Aramu sāka dēvēt par Sīriju. (1Mz 25:20; 5Mz 26:5; Hoz 12:12.)

• aramiešu valoda.

  Semītu valoda, kas ir tuvu radniecīga ebreju valodai. Abām ir viens un tas pats alfabēts. Lai gan sākotnēji tajā runāja tikai aramieši, vēlāk tā kļuva par starptautisku tirdzniecības un saziņas valodu gan Asīrijas lielvalstī, gan Babilonijā. Tā bija arī Persijas oficiālā valoda. (Ezr 4:7.) Aramiešu valodā ir sarakstītas atsevišķas Ezras, Jeremijas un Daniēla grāmatas daļas. (Ezr 4:8—6:18; 7:12—26; Jer 10:11; Dan 2:4—7:28.)

• Areja pakalns.

  Jeb Areopāgs. Samērā augsts pakalns Atēnās, uz ziemeļrietumiem no Akropoles. Par areopāgu sauca arī augstāko tiesu, kas sanāca Areja pakalnā. (Apd 17:19, zemsv. piez.)

• Areopāgs.

  Sk. AREJA PAKALNS.

• arfa.

  Šādi tulkots ebreju vārds kinnōr, kas apzīmēja senu strinkšķināmo stīgu instrumentu. (Dažos Bībeles tulkojumos tas ir tulkots ”lira”.) Tas bija samērā viegls, un to spēlēja arī dažādās procesijās. (1Mz 4:21; 1Lk 15:15, 16.) Zīmējumos uz senās Ēģiptes arhitektūras pieminekļiem redzamas dažādas formas arfas ar dažādu stīgu skaitu.

• Armagedons.

  No ebreju har megiddōn, kas nozīmē ”Megidas kalns”. Šis vārds ir lietots, runājot par ”Visvarenā Dieva lielās dienas karu”. Armagedonā ”visi zemes ķēniņi” sapulcēsies, lai karotu ar Jehovu. (Atk 16:14, 16; 19:11—21.) Sk. LIELAIS POSTS.

• Ārona dēli, Ārona pēcnācēji.

  Levija mazdēla Ārona pēcnācēji. Ārons tika iecelts par pirmo augsto priesteri, kam bija jāveic Mozus bauslībā noteiktie augstā priestera pienākumi. Ārona pēcnācēji pildīja priesteru pienākumus saiešanas teltī un vēlāk templī. (1Lk 23:28.)

• aselgeia.

  Sk. BEZKAUNĪGA RĪCĪBA.

• asfalts.

  Domāts dabiskais asfalts — bitums, kas rodas, naftai izplūstot zemes virspusē un zaudējot gaistošās vielas. (1Mz 14:10; 2Mz 2:3.) Bitumi ir vispārīgs apzīmējums, ko izmanto, runājot par ogļūdeņražu maisījumu grupu, pie kuras pieder nafta un tās dabiskie atvasinājumi, asfalti un līdzīgas vielas.

• ass.

  Jūrniecības termins; dziļuma mērs — 1,8 m. (Apd 27:28.) (Sk. pielikumu B14.)

• Astarte.

  Kanaāniešu kara un auglības dieviete, Baala sieva. (1Sm 7:3.)

• astrologs.

  Cilvēks, kas pēc Saules, Mēness un zvaigznēm pareģo nākotni. (Dan 2:27.) Grieķu vārds magos, kas Mateja evaņģēlija 2. nodaļā tulkots ”astrologs”, parasti attiecināts uz cilvēku, kurš nodarbojas ar astroloģiju vai arī kurš veic kādas specifiskas darbības nolūkā saistīties ar pārdabiskiem spēkiem. (Mt 2:1, 7, 16.) Bībelē šāda rīcība ir nosodīta. (5Mz 18:10—12.) Vārds magos ir tulkots arī ”burvis”. (Apd 13:6, 8.)

• atkrišana.

  Šādi tulkots grieķu vārds apostasia, kas atvasināts no darbības vārda, kurš burtiski nozīmē ”stāvēt (nostāties) atstatu”. Vārds apostasia izsaka domu par kaut kā atstāšanu, pamešanu un sacelšanos pret kaut ko. Grieķu rakstos vārds ”atkrišana” lietots, runājot par novēršanos no patiesā Dieva. (Apd 21:21; 2Ts 2:3; sal. Spm 11:9, zemsv. piez.)

• augstā reģistrā.

  Ebr. alāmōt. Mūzikas termins, kas burtiski nozīmē ”jaunavas; jaunas sievietes”. Visticamāk, šis termins norādīja uz augstu balss vai instrumenta skanējumu. (1Lk 15:20; Ps 46, virsr.)

• augstais priesteris.

  Priesteris, kas saskaņā ar Mozus bauslību pārstāvēja tautu Dieva priekšā un pārraudzīja citus priesterus. Saukts arī par ”virspriesteri”. (2Lk 26:20; Ezr 7:5.) Vienīgi augstajam priesterim bija atļauts ieiet saiešanas telts (vēlāk tempļa) dziļākajā telpā — vissvētākajā vietā. Viņš to darīja tikai reizi gadā, Izlīdzināšanas dienā. (3Mz 16:2, 17; 21:10; Mt 26:3.) Arī Jēzus Kristus ir saukts par augsto priesteri. (Ebr 4:14.)

• augstsirdīga labestība.

  Grieķu vārds charis, kas visbiežāk tulkots ”augstsirdīga labestība”, pamatā izsaka domu par kaut ko labu, patīkamu un cēlu. Tas bieži attiecas uz dāvanu, dāvinājumu un augstsirdību, ar kādu kaut kas tiek dāvināts. Šis vārds lietots, runājot par Dieva dāsnajām dāvanām, par kurām viņš neko negaida pretī, un tas labi raksturo Dieva bezgalīgo dāsnumu un nesavtīgo mīlestību un labestību pret cilvēkiem. Šajā tulkojumā charis ir tulkots dažādi, atkarībā no konteksta — gan ”labestība” (”augstsirdīga”, ”izcila”, ”liela”), gan ”labvēlība”, ”dāvinājums” u.c. Charis tiek izrādīta kādam, kurš nav izdarījis neko tādu, lai būtu to pelnījis, un ar šo vārdu tiek uzsvērts dāsnums un augstsirdība, kas piemīt devējam. (2Kr 6:1; Tit 2:11.)

• augšāmcelšana.

  Piecelšana no nāves (gr. anastasis). Bībelē minēti deviņi augšāmcelšanas gadījumi, to vidū Jēzus augšāmcelšana. Jēzu cēla augšā pats Dievs Jehova. Lai gan citos gadījumos cilvēkus piecēla no nāves Dieva kalpi — Elija, Elīsa, Jēzus, Pēteris un Pāvils —, Bībelē skaidri norādīts, ka viņi šos brīnumus paveica ar Dieva spēku. Dieva nodomā ietilpst ”taisno un netaisno augšāmcelšana” uz zemes. (Apd 24:15.) Bībelē stāstīts arī par augšāmcelšanu debesu dzīvei, ko pieredz tie, kas ir svaidīti ar svēto garu, — Jēzus garīgie brāļi. Tā ir saukta par ”agrīno” un ”pirmo” augšāmcelšanu. (Flp 3:11; Jņ 5:28, 29; 11:25; Atk 20:5, 6.)

• azazēls.

  Ebreju vārda azāzēl latviskojums. Iespējams, nozīmē ”āzis, kas pazūd”. Izlīdzināšanas dienā āzis, kas tika ”ielozēts azazēlam”, tika aizdzīts tuksnesī. Ar to simboliski tika attēlots, ka tiek aiznesti projām grēki, ko tauta bija izdarījusi gada laikā. (3Mz 16:8, 10.)

• Āzija.

  Senās Romas province. Tās teritorijā ietilpa mūsdienu Turcijas rietumu daļa un dažas salas Vidusjūras piekrastē, tostarp Sama un Patma. Provinces galvaspilsēta bija Efesa. (Apd 20:16; Atk 1:4.) (Sk. pielikumu B13.)

B

• Baals.

  Kanaāniešu dievs. Baals tika uzskatīts par debesu kungu un lietus un auglības dievu. Par Baaliem tika sauktas arī dažādas vietējās dievības, kurām bija zemāks stāvoklis. Ebreju vārds baal nozīmē ”īpašnieks; kungs”. (1Ķn 18:21; Rom 11:4.)

• Babilona.

  Tā vēlāk sāka dēvēt Bābeli. (1Mz 10:10.) Par Babilonu Bībelē saukta gan Babilonija (valsts), gan tās galvaspilsēta. (2Ķn 20:14; Ezr 5:12; Jer 51:37.)

• bats.

  Tilpuma mērs šķidrumiem. Bata aptuvenais tilpums (22 l) ir noteikts pēc arheoloģiskajos izrakumos atrastajām trauku lauskām, uz kurām lasāms šis vārds. Lielākajai daļai citu Bībelē minēto tilpuma mērvienību (gan šķidruma, gan beramo vielu mērīšanai) skaitliskā vērtība ir aprēķināta, balstoties uz bata tilpumu. (1Ķn 7:38; Ech 45:14.) (Sk. pielikumu B14.)

• bauslība.

  Saukta arī par Mozus bauslību. Likumu jeb baušļu kopums, ko 1513. g. p.m.ē. Sīnāja tuksnesī Jehova ar Mozus starpniecību deva Izraēla tautai. Bauslību veidoja desmit galvenie baušļi un vēl aptuveni 600 citu likumu, un tie visi izraēliešiem bija vienlīdz svarīgi un saistoši. Par bauslību mēdza saukt arī pirmās piecas Mozus grāmatas. (5Mz 4:8; Mt 7:12; Lk 24:44; Gal 3:24.)

• Belcebuls.

  Tā ir dēvēts dēmonu valdnieks Sātans. Šī vārda cilme, iespējams, ir saistīta ar Ekronas filistiešu dievību Baal-Zebūbu. (2Ķn 1:3; Mt 12:24.)

• bezdibenis.

  Grieķu rakstos šis vārds lietots, apzīmējot vietu, kurā liegta jebkāda iespēja darboties, vai pilnīgas bezdarbības stāvokli. Tas tiek attiecināts arī uz kapu. (Lk 8:31; Rom 10:7; Atk 20:3.)

• bezkaunīga rīcība.

  Gr. aselgeia. Apzīmē nopietnus Dieva likumu pārkāpumus, kas tiek izdarīti ar nekaunīgu vai izaicinoši nicīgu attieksmi, kura liecina par necieņu vai pat nicinājumu pret varu, likumiem un morāles normām. Neattiecas uz nenozīmīgiem pārkāpumiem. (Gal 5:19; 2Pt 2:7.)

• bijība pret Dievu.

  Apbrīnas pilna cieņa pret Dievu un veselīgas bailes nepaklausīt viņam vai izraisīt viņa nepatiku. No Bībeles redzams, ka bijība pret Dievu ir nesaraujami saistīta ar mīlestību pret viņu. (5Mz 10:12, 13.) Dieva kalpi viņam paklausa nevis aiz bailēm no sekām, bet tāpēc, ka viņu mīl. Sk. arī DIEVBIJĪBA.

• blakussieva.

  Sieva, kurai bija mazāk tiesību nekā īstajai sievai. Par blakussievām bieži tika ņemtas verdzenes. (2Mz 21:8; 2Sm 5:13; 1Ķn 11:3.)

• brīnums.

  Notikums vai parādība, ko nav iespējams izskaidrot un ko saista ar pārdabisku spēku iejaukšanos. Ar tādu pašu nozīmi Bībelē ir lietoti arī vārdi ”zīme” un ”vareni darbi”. (2Mz 4:21; Apd 4:22; Ebr 2:4.)

• brīvais, brīvlaistais.

  Senajā Romā par brīvajiem sauca tos, kas bija dzimuši brīvi un kam bija visas pilsoniskās tiesības, bet par brīvlaistajiem — tos, kas bija atbrīvoti no verdzības. Ja brīvlaišana bija oficiāla, brīvlaistais kļuva par Romas pilsoni, tomēr viņš nevarēja ieņemt valsts amatus. Ja brīvlaišana bija neoficiāla, brīvlaistais neieguva itin visas pilsoniskās tiesības. (1Kr 7:22.)

• Būdiņu svētki.

  Saukti arī par Ražas ievākšanas svētkiem. Šajos svētkos, ko svinēja zemkopības gada beigās — no 15. līdz 21. ētānīmam —, izraēlieši līksmoja un pateicās ražas devējam Jehovam. Svētku laikā ļaudis dzīvoja ”būdiņās” jeb nojumēs, pieminot iziešanu no Ēģiptes. Tie bija vieni no trim svētkiem, kas visiem izraēliešu vīriešiem bija jāsvin Jeruzālemē. (3Mz 23:34; Ezr 3:4.)

• būls.

  Ebreju reliģiskā kalendāra astotā mēneša un laicīgā kalendāra otrā mēneša sākotnējais nosaukums, kas atvasināts no vārda ar nozīmi ”raža”. Būls atbilst laikposmam no oktobra vidus līdz novembra vidum. Pēctrimdas periodā šo mēnesi sāka saukt par hešvānu. (1Ķn 6:38.) (Sk. pielikumu B15.)

• burt, buršana.

  Darbības, kas tiek veiktas nolūkā saistīties ar pārdabiskiem spēkiem, lai panāktu to ietekmi. (2Lk 33:6.) Grieķu vārds pharmakia, kas tulkots ”spiritisms” (”buršana; okultisms”, zemsv. piez.), burtiski nozīmē ”zāļu gatavošana; zāļošana”. (Gal 5:20.) Šo grieķu vārdu sāka lietot, runājot par saistīšanos ar pārdabiskiem spēkiem, jo senatnē buršanā un ļauno garu piesaukšanā tika izmantotas reibinošas vielas. Sk. SPIRITISMS.

C

• ceļš.

  Bībelē par ceļu pārnestā nozīmē ir saukta rīcība vai dzīvesveids. Vārds ”ceļš” ir lietots, runājot arī par kristīgo dzīvesveidu un kristīgajām mācībām, jo Jēzus Kristus sekotāji par galveno dzīvē uzskatīja ticību Jēzum Kristum un gāja viņa pēdās. (Apd 19:9.)

• Cilvēka dēls.

  Apzīmējums, kas evaņģēlijos sastopams apmēram 80 reižu un attiecas uz Jēzu Kristu. Tas ļauj secināt, ka Jēzus patiešām bija cilvēks — viņš bija piedzimis par cilvēku, nevis bija materializējusies garīga būtne. Jēzus Kristus precīzi atbilda Ādamam un tāpēc varēja atbrīvot cilvēci no grēka un nāves. (Mt 20:28; Ro 5:12, 14, 15.) Ar vārdiem ”Cilvēka dēls” arī tika norādīts, ka Jēzus būs tas, kas izpildīs Daniēla 7:13, 14 lasāmo pravietojumu. (Mt 19:28.) Ebreju rakstos ar vārdiem ”cilvēka dēls” ir uzrunāti pravieši Ecehiēls un Daniēls, uzsverot atšķirību starp šiem mirstīgajiem cilvēkiem, kas runāja Dieva vārdā, un Dievu, no kā viņi saņēma vēstis. (Ech 3:17; Dan 8:17.)

• Ciona, Cionas kalns.

  Par Cionu tika saukta Jebūsa — nocietināta jebūsiešu pilsēta, kas atradās Cionas kalnā (vēlāko laiku Jeruzālemes dienvidaustrumos). Kad ķēniņš Dāvids bija iekarojis Jebūsu, viņš tur uzbūvēja pili, un kādreizējo jebūsiešu cietoksni sāka saukt par Dāvida pilsētu. (2Sm 5:7, 9.) Pēc līguma šķirsta pārvietošanas uz Cionas kalnu Jehovas acīs šis kalns kļuva īpaši svēts. Vēlāk vārdu ”Ciona” sāka attiecināt arī uz Morijas kalnu, kur atradās templis, un reizēm — uz visu Jeruzālemi. Grieķu rakstos vārds ”Ciona” ir lietots pārnestā nozīmē. (Ps 2:6; 1Pt 2:6; Atk 14:1.)

D

• Dagons.

  Filistiešu dievs. Vārda izcelsme precīzi nav zināma, bet, pēc dažu zinātnieku domām, tā ir saistīta ar ebreju vārdu dāg (”zivs”). (Tsn 16:23; 1Sm 5:4.)

• dakts knaibles.

  No zelta darināts rīks, ar ko saiešanas teltī (vēlāk templī) nodzēsa lampas. (2Mz 37:23.)

• dakts šķēres.

  No zelta vai vara darināts rīks, ko izmantoja saiešanas teltī (vēlāk templī) un ar ko acīmredzot apgrieza daktis. (2Ķn 25:14.)

• Dāvida dēls.

  Tā bieži saukts Jēzus, uzsverot, ka viņš ir Dāvida pēcnācējs, kurš saskaņā ar līgumu, kas bija noslēgts ar Dāvidu, mantos ķēniņa varu. (Mt 12:23; 21:9.)

• Dāvida pilsēta.

  Tā tika saukta Jebūsa pēc tam, kad ķēniņš Dāvids to bija ieņēmis un tur uzbūvējis sev pili. Saukta arī par Cionu. Jeruzālemes senākā, dienvidaustrumu daļa. (2Sm 5:7; 1Lk 11:4, 5.)

• debesu ķēniņiene.

  Dieviete, kurai Jeremijas dzīves laikā upurēja Jehovam neuzticīgie izraēlieši. (Jer 44:19.) Pēc dažu zinātnieku domām, tā bija babiloniešu dieviete Ištara (Astarte), ko šumeri sauca par Inanu (”debesu valdnieci”). Šo dievieti uzskatīja arī par auglības dievieti. Kādā ēģiptiešu uzrakstā Astarte ir saukta par ”debesu kundzi”.

• dedzināmais upuris.

  Dzīvnieks (bullis, auns, āzis, ūbele vai jauns balodis), ko ziedoja Dievam un sadedzināja uz altāra. Tika sadedzināts pilnīgi viss dzīvnieks, un nekas no tā nepienācās upura devējam. (2Mz 29:18; 3Mz 6:9.)

• Dekapole.

  Pilsētu savienība, kurā sākotnēji ietilpa desmit pilsētas (gr. deka ”desmit” un polis ”pilsēta”). Par Dekapoli dēvēja arī apgabalu austrumos no Galilejas jūras un Jordānas, jo tur atradās lielākā daļa šo hellēnisko pilsētu. Dekapole bija grieķu kultūras un tirdzniecības centrs. Jēzus bija iegriezies šajā apgabalā, bet nav pierādījumu, ka viņš būtu apmeklējis kādu no Dekapoles pilsētām. (Mt 4:25; Mk 5:20.) (Sk. pielikumu A7, B10.)

• dēmons.

  Ļauna garīga būtne ar pārdabiskām spējām. Šīs būtnes, kas 1. Mozus 6:2 sauktas par ”Dieva dēliem”, Jūdas 6 — par ”eņģeļiem” un citviet Grieķu rakstos (piem., Mr 3:11) — par ”ļaunajiem gariem”, netika radītas ļaunas. Šie eņģeļi paši kļuva par Dieva ienaidniekiem, kad Noasa laikā nepaklausīja Dievam un pievienojās Sātanam viņa dumpī pret Dievu. (5Mz 32:17; Lk 8:30; Apd 16:16; Jēk 2:19.)

• denārijs.

  Romiešu sudraba monēta, kas svēra 3,85 g. Uz tās vienā pusē bija imperatora attēls. Denārijs bija strādnieka vienas dienas alga. Galvasnauda, ko Romas vara prasīja no ebrejiem, bija viens denārijs. (Mt 17:25; Lk 20:24.) (Sk. pielikumu B14.)

• desmitā tiesa.

  Jeb desmitā daļa. Mozus bauslībā bija noteikts, ka desmitā daļa no ražas un desmitā daļa no liellopu un sīklopu pieauguma ik gadu ir jādod levītiem, lai atbalstītu viņus materiāli. Savukārt levīti desmito daļu no tā, ko bija saņēmuši, deva priesteriem, Ārona pēcnācējiem. Bija arī desmitās daļas citiem mērķiem. No kristiešiem netiek prasīts maksāt desmito tiesu. (5Mz 26:12; Mal 3:10; Mt 23:23.)

• Dieva priekšā liekamās maizes.

  Maizes gredzeni, ko lika uz galda saiešanas telts (vēlāk tempļa) svētajā vietā. Saiešanas teltī divpadsmit maizes tika liktas uz galda divās kaudzītēs — pa sešām katrā. Katru sabatu šīs Dievam ziedotās maizes nomainīja ar svaigām. Maizi, kas tika noņemta no galda, parasti ēda tikai priesteri. (2Mz 25:30; 3Mz 24:5—9; 2Lk 2:4; Mt 12:4; Ebr 9:2.) (Sk. pielikumu B5.)

• Dieva valstība.

  Dieva varas izpausme, līdzeklis, ar kura palīdzību viņš īsteno varu pār radītajām būtnēm. Ar šiem vārdiem tiek apzīmēta Dieva varas izpausme ar īpašas varas struktūras jeb valdības starpniecību, kuru vada viņa Dēls Jēzus Kristus. (Dan 2:44; Mt 6:10.) Grieķu rakstos ar vārdu ”valstība” tulkotais grieķu vārds basileia var nozīmēt ”karaļvalsts, karaliste..; valdnieka vara, pārvalde, valdīšana; valdnieka tituls un gods” (The Analytical Greek Lexicon, 1908, 67. lpp.). Apzīmējumu ”Dieva valstība” bieži ir lietojuši Marks un Lūka, savukārt Mateja evaņģēlijā kādas 30 reizes ir sastopams paralēlais apzīmējums ”debesu valstība”. (Mt 19:23, 24; Mk 10:23; Lk 18:24.)

• dievbijība.

  Cieņas pilna attieksme pret Dievu Jehovu, vēlēšanās viņu pielūgt un kalpot viņam; tās pamatā ir uzticība viņam kā visaugstākajam Valdniekam. (1Tm 4:8; 2Tm 3:12.)

• dievišķais noslēpums.

  Ar Dieva nodomu saistīta informācija, kas nāk no Dieva, taču netiek izpausta līdz viņa noteiktajam laikam un ko viņš atklāj tikai tiem, kuriem vēlas. (Mk 4:11; Kol 1:26.) Kad Dievs šo informāciju ir darījis zināmu, tā plaši tiek sludināta citiem. (1Kr 2:1.) Atklājoties vissvarīgākajai dievišķā noslēpuma daļai, noskaidrojās, ka apsolītais ”pēcnācējs” ir Jēzus Kristus. (1Mz 3:15; Kol 2:2.) Taču šim noslēpumam ir arī citas šķautnes. Piemēram, dievišķais noslēpums ir saistīts ar ”debesu valstību” jeb Dieva valstību, kuras ķēniņš ir Jēzus. (Mt 13:11; Lk 8:10; Kol 4:3.)

• drahma.

  Grieķu rakstos tā saukta grieķu sudraba monēta, kuras svars pirmajā gadsimtā bija 3,4 g. Ebreju rakstos ir minētas arī zelta drahmas, kas acīmredzot atbilst dareikiem — senām persiešu zelta monētām. (Neh 7:70; Mt 17:24.) (Sk. pielikumu B14.)

• draudze.

  Parasti — pie kādas ticības piederīgu cilvēku kopums. Ebreju rakstos šis vārds galvenokārt attiecināts uz Izraēla tautu. Grieķu rakstos tas attiecināts gan uz konkrētām kristiešu draudzēm, gan uz visiem kristiešiem kopumā. (1Lk 28:8; Apd 9:31; Rom 16:5.)

• draudzes kalpotājs.

  Kad grieķu vārds diakonos, ko visbiežāk tulko ”kalps” vai ”kalpotājs”, ir tulkots ar vārdiem ”draudzes kalpotājs”, tas attiecas uz kristieti, kas draudzē pilda draudzes vecāko palīga pienākumus. Lai varētu pildīt šos pienākumus, viņam jāatbilst Bībelē noteiktajām prasībām. (1Tm 3:8—10, 12.)

• dvēsele.

  Tā daudzos Bībeles tulkojumos tradicionāli tulkots ebreju vārds nefeš un grieķu vārds psychē. Izpētot to lietojumu Bībelē, kļūst skaidrs, ka tie visbiežāk attiecas 1) uz cilvēkiem, 2) uz dzīvniekiem, 3) uz cilvēka vai dzīvnieka dzīvību. (1Mz 1:20; 2:7; 4Mz 31:28; 1Pt 3:20.) Pretstatā tam, kā vārds ”dvēsele” lietots daudzos reliģiskos darbos, Bībelē vārdi nefeš un psychē, kad attiecināti uz fiziskām būtnēm, apzīmē kaut ko materiālu, taustāmu, redzamu un mirstīgu. Šajā tulkojumā vārdi nefeš un psychē tulkoti pēc jēgas atkarībā no konteksta, piemēram, ”dzīvība”, ”būtne”, ”cilvēks”. Tie bieži ir tulkoti arī ar personas vietniekvārdu. Ja vārds nefeš un psychē tulkots ”dvēsele”, tas parasti ir jāsaprot kādā no iepriekšminētajām nozīmēm. Vārds ”dvēsele” parādās arī poētiskā kontekstā. ”Ar visu sirdi un dvēseli” un līdzīgi vārdu savienojumi nozīmē, ka cilvēks kaut ko dara no visas sirds, ar visu savu būtību. (5Mz 4:29; 6:5; Mt 22:37.) Dažviet ar vārdu nefeš ir domāta kāre vai ēstgriba, bet cituviet — miris cilvēks vai dzīvnieks. (4Mz 6:6; Hag 2:13.)

• dzenamā nūja.

  Gara nūja ar asu metāla uzgali, ko izmantoja, lai mudinātu lopus iet vajadzīgajā virzienā. Bībelē gudra cilvēka izteikti paskubinājumi rīkoties pareizi ir salīdzināti ar dzenamo nūju. Izteiciens ”spārdīt pret dzenamo nūju” ir atsauce uz spītīgu vērsi, kas pretojas saimniekam, kurš to vada ar dzenamo nūju, un kas spārdīdamies tikai pats sevi savaino. (Tsn 3:31; Plc 12:11; Apd 26:14.)

• dziedātāju vadītājs.

  Psalmos šādi saukts cilvēks, kas acīmredzot aranžēja un iestudēja dziesmas, mācīja levītus dziedātājus un vadīja dziesmu atskaņojumu. (Ps 4, virsr.; Ps 5, virsr.)

• dzirnavas.

  Senākais graudu smalcināšanas rīks bija graudberzis. Graudus uzbēra uz beržakmens, kam bija nedaudz ieliekta virsma. Cilvēks, kas berza graudus, ar abām rokām satvēris mazāku akmeni, to virzīja turp un atpakaļ pa apakšējo akmeni. Vēlākos laikos sāka lietot diskveidīgus dzirnakmeņus. Šādās dzirnavās augšējais akmens disks rotēja ap vertikālu tapu, kas bija iestiprināta apakšējā akmens diskā. Rokas dzirnavas bija gandrīz katrā mājā, un graudus parasti mala sievietes. Līdzīgas konstrukcijas lielāku dzirnavu dzirnakmeņus grieza mājlopi. (Mk 9:42.) Bez graudu smalcināšanas rīka ģimenei nebūtu dienišķās maizes, tāpēc Mozus bauslībā bija aizliegts ņemt ķīlā ”rokas dzirnavas vai to augšējo dzirnakmeni”. (5Mz 24:6.)

• dzīvības koks.

  Koks Ēdenes dārzā. Bībelē nav teikts, ka šī koka augļiem pašiem par sevi būtu piemitušas spējas dot dzīvību. Šim kokam bija simboliska nozīme: cilvēkiem, kam Dievs ļautu ēst šī koka augļus, viņš dāvātu mūžīgu dzīvi. (1Mz 2:9; 3:22.)

E

• ebrejs.

  Bībelē šis vārds pirmo reizi ir lietots, runājot par Ābramu (Ābrahāmu), lai parādītu atšķirību starp viņu un viņa kaimiņiem amoriešiem. Vēlāk par ebrejiem sāka saukt Ābrahāma mazdēla Jēkaba pēcnācējus, bet valodu, kādā viņi runāja, sāka dēvēt par ebreju valodu. Pirmajā gadsimtā ebreju valodā, kurā runāja arī Jēzus un viņa mācekļi, bija daudz aizguvumu no aramiešu valodas. (1Mz 14:13; 2Mz 5:3; Apd 26:14.)

• Edoma, edomieši.

  Par Edomu sauca Īzaka dēlu Ēsavu. Viņa pēcnācēji, edomieši, ieņēma Seīru — kalnu apgabalu starp Nāves jūru un Akabas līci. Šo zemi sāka dēvēt par Edomu. (1Mz 25:30; 36:8.) (Sk. pielikumu B3, B4.)

• ēfa.

  Tilpuma mērs beramām vielām, arī šāda tilpuma trauks, ar ko mērīja labību. Ēfas tilpums atbilst bata (šķidruma tilpuma mēra) tilpumam, tātad ēfa ir 22 l. (2Mz 16:36; Ech 45:10, 11.) (Sk. pielikumu B14.)

• efods.

  Vestei līdzīgs apģērba gabals, ko valkāja priesteri. Augstais priesteris nēsāja īpašu efodu, kam priekšpusē piestiprināja krūšu zīmi ar tajā iestrādātiem 12 dārgakmeņiem. (2Mz 28:4, 6.) Reizēm efodu valkāja arī cilvēki, kas nebija priesteri. (1Sm 2:18; 2Sm 6:14.) (Sk. pielikumu B5.)

• Efraims.

  Jāzepa otrais dēls. Vēlāk viņa vārdā tika saukta viena no izraēliešu ciltīm. Pēc vienotās divpadsmit cilšu valsts sašķelšanās par Efraimu reizēm dēvēja desmit cilšu valsti, jo Efraima cilts tajā bija ietekmīgākā. (1Mz 41:52; Jer 7:15.)

• Eifrata.

  Dienvidrietumāzijas garākā un nozīmīgākā upe; viena no divām lielākajām Mezopotāmijas upēm. Bībelē pirmo reizi minēta 1. Mozus 2:14 kā viena no četrām Ēdenes upēm. Bībelē bieži ir saukta vienkārši par ”upi”. (1Mz 31:21, zemsv. piez.) Eifrata bija izraēliešiem iedalītās zemes ziemeļu robeža. (1Mz 15:18; Atk 16:12.) (Sk. pielikumu B2.)

• einuhs.

  Kastrēts vīrietis. Einuhi mēdza pildīt īpašus pienākumus valdnieka galmā. Viņiem bieži uzticēja aprūpēt un apkalpot ķēniņieni un blakussievas. Attiecīgos ebreju un grieķu vārdus attiecināja ne vien uz einuhiem, bet arī uz amatpersonām valdnieka galmā. (Est 2:15; Apd 8:27.)

• elks, elkdievība.

  Elks ir tēls, priekšmets — kaut kā reāla vai iedomāta atveidojums —, ko cilvēks pielūdz. Elkdievība ir elka godināšana, dievināšana un pielūgšana. (Ps 115:4; Apd 17:16; 1Kr 10:14.)

• elku akmens.

  Acīmredzot fallisks simbols — Baala vai kādas citas dievības kulta stāvakmens. (2Mz 23:24.)

• elku stabs.

  Ebr. ašērā. Ar šo vārdu apzīmēts gan stabs, kurš simbolizēja kanaāniešu auglības dievieti Ašēru, gan šīs dievietes atveidojums. Šādi stabi acīmredzot vismaz daļēji bija veidoti no koka. Tie varēja būt arī neapdarināti baļķi. Reizēm par elku stabiem izmantoja augošus kokus. (5Mz 16:21; Tsn 6:26; 1Ķn 15:13.)

• elūls.

  Ebreju reliģiskā kalendāra sestā mēneša un laicīgā kalendāra divpadsmitā mēneša nosaukums pēctrimdas periodā. Atbilst laikposmam no augusta vidus līdz septembra vidum. (Neh 6:15.) (Sk. pielikumu B15.)

• eņģelis.

  Ebreju vārds malāk un grieķu vārds angelos nozīmē ”vēstnesis”, bet, ja ir runa par garīgām būtnēm, gan vienu, gan otru vārdu tulko ”eņģelis”. (1Mz 16:7; 32:3; Atk 22:8.) Eņģeļi ir varenas garīgas būtnes, ko Dievs radīja jau ilgi pirms cilvēku radīšanas. Bībelē eņģeļi ir saukti arī par ”Dieva dēliem” un ”rīta zvaigznēm”. (Īj 1:6; 38:7.) Eņģeļiem nav dāvāta spēja radīt pēcnācējus, tie ir radīti katrs atsevišķi, un to ir daudz vairāk nekā simt miljonu. (Dan 7:10.) Kā redzams Bībelē, eņģeļiem ir vārdi un katram sava personība, tomēr viņi ir pazemīgi — viņi negrib, ka tos pielūgtu, un lielākoties pat nevēlas darīt zināmu savu vārdu. (1Mz 32:29; Lk 1:26; Atk 22:8, 9.) Eņģeļiem ir dažāds stāvoklis, un viņi pilda dažādus pienākumus, piemēram, kalpo pie Jehovas troņa, nodod viņa vēstis un rīkojas to cilvēku labā, kuri kalpo Jehovam. Tāpat viņi izpilda Jehovas spriedumus un atbalsta labās vēsts sludināšanu. (2Ķn 19:35; Ps 34:7; Lk 1:30, 31; Atk 5:11; 14:6.) Jēzus vadībā viņi cīnīsies Armagedona kaujā. (Atk 19:14, 15.)

• epikūrietis.

  Sengrieķu filozofa Epikūra (341.—​270. g. p.m.ē.) sekotājs. Epikūriešu filozofijas pamatā bija mācība, ka galvenais, pēc kā jātiecas, ir bauda. (Apd 17:18.)

• ētānīms.

  Ebreju reliģiskā kalendāra septītā mēneša un laicīgā kalendāra pirmā mēneša nosaukums. Atbilst laikposmam no septembra vidus līdz oktobra vidum. Pēctrimdas periodā to sāka saukt par tišri. (1Ķn 8:2.) (Sk. pielikumu B15.)

• Etiopija.

  Domāta nevis mūsdienu Etiopija, bet sena valsts dienvidos no Ēģiptes. Tajā ietilpa mūsdienu Ēģiptes dienvidu daļa un mūsdienu Sudāna. Ebreji šo valsti sauca par Kušu. (Est 1:1.)

F

• faraons.

  Senās Ēģiptes valdnieka tituls. Pieci faraoni (Šīšaks, So, Tirhāka, Neho un Hofra) Bībelē minēti vārdā. Citi faraoni, tostarp tie, ar kuriem tikās Ābrahāms, Mozus un Jāzeps, vārdā nav nosaukti. (2Mz 15:4; Rom 9:17.)

• farizeji.

  Ievērojams jūdaisma novirziens pirmajā gadsimtā. Farizeji nepiederēja pie priesteru dzimtām. Viņi visos sīkumos stingri ievēroja bauslību un mutvārdu tradīcijām piešķīra tikpat lielu nozīmi kā bauslībai. (Mt 23:23.) Farizeji vērsās pret grieķu kultūras ietekmi, un kā mācītiem vīriem, kas pārzināja bauslību un tradīcijas, viņiem bija liela vara pār vienkāršo tautu. (Mt 23:2—6.) Daļa sinedrija locekļu bija farizeji. Viņi vērsās pret Jēzu, apsūdzot viņu gan sabata un tradīciju neievērošanā, gan tuvās attiecībās ar grēciniekiem un nodokļu ievācējiem. Daži farizeji, arī tarsietis Sauls, kļuva par kristiešiem. (Mt 9:11; 12:14; Mk 7:5; Lk 6:2; Apd 26:5.)

• Filistija, filistieši.

  Par Filistiju sauca teritoriju Izraēla zemes dienvidos, Vidusjūras piekrastē. Ieceļotājus no Krētas, kuri tur apmetās, dēvēja par filistiešiem. Dāvids pakļāva filistiešus, taču vēlāk filistieši atsāka uzbrukt izraēliešiem. (2Mz 13:17; 1Sm 17:4; Am 9:7.) (Sk. pielikumu B4.)

G

• gaišreģis.

  Cilvēks, kas apgalvo, ka spēj paredzēt nākotni. Kā norādīts Bībelē, pareģošanas spējas sev mēdza piedēvēt burvji, zīlnieki, astrologi un citi. (3Mz 19:31; 5Mz 18:11; Apd 16:16.)

• gars.

  Tā bieži tulkots ebreju vārds rūah un grieķu vārds pneuma. Šiem vārdiem ir vairākas nozīmes, bet tie vienmēr apzīmē kaut ko neredzamu vai kādu spēku, kas izpaužas darbībā. Gan rūah, gan pneuma var attiekties 1) uz vēju, 2) uz dzīvības spēku, kas darbojas cilvēkos un dzīvniekos, 3) uz iekšēju virzītājspēku, kas darbojas cilvēka simboliskajā sirdī un rosina viņu kaut ko teikt vai darīt, 4) uz garīgu būtņu izteikumiem, 5) uz garīgām būtnēm, 6) uz Dieva spēku, kas izpaužas darbībā, tas ir, viņa svēto garu. (2Mz 35:21; Ps 104:29, zemsv. piez.; Mt 12:43; Lk 11:13.)

• gavēnis.

  Atturēšanās no ēdiena. Izraēlieši gavēja Izlīdzināšanas dienā, kā arī tad, kad pieredzēja grūtības un kad lūdzās Dieva vadību. Ebreji iedibināja četrus ikgadējus gavēņus, pieminot traģiskus notikumus savā vēsturē. Dievs nepieprasa, lai kristieši gavētu. (Ezr 8:21; Jes 58:6; Lk 18:12.)

• gaviļu gads.

  Katrs piecdesmitais gads, skaitot no laika, kad izraēlieši iegāja Apsolītajā zemē. Šajā gadā lauksaimniecības zeme bija jāatstāj neapstrādāta un bija jāatbrīvo ebreju tautības vergi. Dzimtīpašumā esošā zeme, kas bija tikusi pārdota, gaviļu gadā bija jāatdod atpakaļ. Būtībā viss gaviļu gads bija svētku gads, kad tika svinēts tas, ka ir atjaunota sākotnējā, Dieva iedibinātā kārtība. (3Mz 25:10.)

• Gehenna.

  Hinnomas (jeb Ben-Hinnomas) ielejas nosaukuma grieķiskais variants. Šī ieleja atradās dienvidrietumos no senās Jeruzālemes. (Jer 7:31.) Pravietojumos par šo ieleju bija teikts, ka tā būs pilna ar mirušajiem. (Jer 7:32; 19:6.) Nekas neliecina, ka šajā ielejā, kas ar laiku kļuva par atkritumu izgāztuvi un dedzinātavu, būtu mesti dzīvi dzīvnieki vai cilvēki, lai tie mocītos liesmās un sadegtu dzīvi. Tāpēc Gehenna nekādi nevar simbolizēt neredzamu vietu, kur cilvēku dvēseles mūžīgi tiek mocītas ugunī. Jēzus un viņa mācekļi ar vārdu ”Gehenna” apzīmēja mūžīgu sodu, tas ir, ”otro nāvi”, mūžīgu iznīcību. (Mt 5:22; 10:28; Atk 20:14.)

• gera.

  Svara mērvienība — 0,57 g. Atbilst 1/20 šekeļa. (3Mz 27:25.) (Sk. pielikumu B14.)

• Gileāda.

  Šaurākā nozīmē — auglīgs novads Jordānas austrumu pusē, kurš pletās uz ziemeļiem un dienvidiem no Jabokas ielejas. Reizēm ar šo vārdu apzīmēja visu izraēliešiem piederošo teritoriju austrumos no Jordānas — zemi, kur dzīvoja Rūbena cilts, Gada cilts un puse Manases cilts. (4Mz 32:1; Joz 12:2; 2Ķn 10:33.) (Sk. pielikumu B4.)

• gitīt.

  Mūzikas termins, kura nozīme precīzi nav zināma. Iespējams, atvasināts no ebreju vārda gat (”vīna spiede”), tāpēc daži to uzskata par norādi, ka psalms bija jāizpilda vīnogu novācēju un vīna spiedēju darba dziesmu manierē. (Ps 81, virsr.)

• grēks, grēkot.

  Rīcība, runa, domas, īpašības, kas neatbilst tam, ko Dievs uzskata par pareizu. Grēkot nozīmē arī nedarīt to, kas būtu jādara. Grēks sabojā cilvēka attiecības ar Dievu. Ebreju un grieķu valodas vārdi, kas parasti tulkoti ”grēkot”, burtiski nozīmē ”netrāpīt”, tas ir, netrāpīt mērķī vai nesasniegt noteiktu mērķi. Šajos vārdos ir ietverta doma, ka Ādama pēcnācēji nespēj pilnībā atbilst Dieva normām. Kad pirmie divi cilvēki nepaklausīja Dievam, viņi sagrēkoja. Viņu pēcnācēji pārmantoja grēku, tāpēc visi cilvēki piedzimst grēcīgi. (Ps 51:3; Jņ 8:34; Rom 5:12.)

• grēku izlīdzināšana.

  Ebreju rakstos minētā grēku izlīdzināšana ir saistīta ar upurēšanu, kas cilvēkiem deva iespēju tuvoties Dievam un viņu pielūgt. Mozus bauslībā noteiktā upurēšana — īpaši tā, kas tika veikta Izlīdzināšanas dienā, — ļāva gan atsevišķiem cilvēkiem, kas bija grēkojuši, gan visai tautai panākt izlīgumu ar Dievu. Mozus bauslībā prasītie upuri norādīja uz Jēzus upuri. Jēzus atdeva savu dzīvību par upuri, lai izlīdzinātu cilvēku grēkus reizi par visām reizēm un dotu tiem iespēju panākt izlīgumu ar Jehovu. (3Mz 5:10; 23:28; Kol 1:20; Ebr 9:12.)

• grēku nožēla.

  Saskaņā ar Bībeli, grēku nožēla izpaužas tajā, ka cilvēks maina savu domāšanu, no sirds nožēlo savu agrāko dzīvesveidu un nepareizo rīcību un nožēlo, ka nav darījis to, kas viņam būtu bijis jādara. Grēku nožēla liecina par cilvēka vēlmi izveidot vai atjaunot labas attiecības ar Dievu. Patiesai grēku nožēlai ir augļi — tā mudina mainīties, rīkoties pareizi. (Mt 3:8; Apd 3:19; 2Pt 3:9.)

• grēku upuris.

  Upuris, kas bija jāziedo, ja izraēlietis bija netīši grēkojis, proti, grēkojis cilvēkiem piemītošās nepilnības un vājuma dēļ. Lai grēks tiktu izlīdzināts, tika upurēts bullis, sīklops vai putns — atkarībā no cilvēka stāvokļa un rocības. (3Mz 4:27, 33; Ebr 10:8.)

• grieķis.

  Grieķu rakstos šis vārds ir lietots plašākā nozīmē — tas attiecināts arī uz cittautiešiem vispār un uz tiem, kas bija pārņēmuši grieķu kultūru un runāja grieķiski. (Jņ 12:20.)

H

• hadess.

  Grieķu vārda hāidēs latviskojums. Šajā tulkojumā šis grieķu vārds, kas atbilst ebreju šeōl, pamattekstā tulkots ”kaps”, zemsvītras piezīmē norādot alternatīvo tulkojumu. Vārds apzīmē nevis kapavietu tiešā nozīmē, bet simbolisku vietu, kur nonāk mirušie. (Plc 9:10; Apd 2:31.) Sk. ŠEOLS.

• Haldeja, haldieši.

  Sākotnēji par Haldeju sauca zemi, kas atradās pie Tigras un Eifratas grīvas. Vēlāk tā sāka saukt visu Babiloniju, un Babilonijas iedzīvotājus sāka dēvēt par haldiešiem. Par haldiešiem sauca arī izglītotus ļaudis, kas nodarbojās ar vēsturi un dabaszinātnēm, to vidū astronomiju, mācījās valodas un nodarbojās arī ar maģiju un astroloģiju. (Ezr 5:12; Jer 51:24; Dan 4:7; Apd 7:4.)

• Hermejs.

  Grieķu dievs, Zeva dēls. Kad apustulis Pāvils bija ieradies Listrā, ļaudis viņu nosauca par Hermeju — iespējams, tāpēc, ka Hermeju uzskatīja par dievu vēstnesi un daiļrunības dievu. (Apd 14:12.)

• Hēroda piekritēji.

  Nacionālistiski noskaņota apvienība, kas atbalstīja Romas pakļautībā esošās Hērodu dinastijas politiskos mērķus. Acīmredzot arī daļa saduceju bija starp Hēroda piekritējiem. Hēroda piekritēji un farizeji bija vienprātīgi savā naidā pret Jēzu. (Mk 3:6.)

• Hērodi.

  Romas ieceltu valdnieku dinastija, kas valdīja pār ebrejiem. Hērods Lielais pārbūvēja Jeruzālemes templi, bet viņš ir pazīstams arī ar to, ka pavēlēja Betlēmē un tās apkārtnē nogalināt visus zēnus līdz divu gadu vecumam, cerēdams nonāvēt arī mazo Jēzu. (Mt 2:16; Lk 1:5.) Hēroda Lielā dēli Hērods Arhelavs un Hērods Antipa valdīja katrs pār savu daļu no teritorijas, pār kuru iepriekš bija valdījis viņu tēvs. (Mt 2:22.) Antipa bija tetrarhs (Bībelē saukts arī par ”ķēniņu”), kas valdīja Jēzus trīsarpus gadu ilgajā kalpošanas laikā un vēl kādu laiku pēc tam. (Mk 6:14—17; Lk 3:1, 19, 20; 13:31, 32; 23:6—15; Apd 4:27; 13:1.) Apustuļu darbu 12. nodaļā pieminēts vēl viens Hērodu dinastijas valdnieks — Hēroda Lielā mazdēls Hērods Agripa I. Viņš bija valdījis pavisam īsu laiku, kad Dieva eņģelis viņu sodīja ar nāvi. (Apd 12:1—6, 18—23.) Pēdējais Hērodu dinastijas valdnieks bija Agripas I dēls Agripa II, kas valdīja līdz pat laikam, kad ebreji sacēlās pret Romu. (Apd 23:35; 25:13, 22—27; 26:1, 2, 19—32.)

• higājon.

  Mūzikas termins, kas lietots Psalmā 9:16. Iespējams, tas apzīmēja svinīgu arfas starpspēli vai svinīgu pauzi pārdomām.

• hīns.

  Tilpuma mērs šķidrumiem, arī šāda tilpuma trauks — 3,67 l. (2Mz 29:40.) (Sk. pielikumu B14.)

• homers.

  Beramu vielu tilpuma mērvienība — 220 l. Atbilst korai. Homera skaitliskā vērtība ir aprēķināta, balstoties uz bata tilpumu. (3Mz 27:16.) (Sk. pielikumu B14.)

• Horebs.

  Kalnu apgabals, kurā atradās Sīnāja kalns. Tā mēdza saukt arī pašu Sīnāja kalnu. (2Mz 3:1; 5Mz 5:2.) (Sk. pielikumu B3.)

I

• Idumeja.

  Romas impērijā — Jūdejas provinces dienvidu daļa. (Mk 3:8.) (Sk. pielikumu B10.) Tulkojumā no grieķu valodas ”edomiešu [zeme]”.

• ieraugs.

  Masa, ko pievieno mīklai vai dzērienam, lai izraisītu rūgšanu. Bībelē parasti ir runāts par maizes ieraugu, tas ir, nelielu daudzumu mīklas, ko saglabā no iepriekšējās cepšanas reizes. Bībelē vārdi ”raugs” un ”ieraugs” bieži lietoti pārnestā nozīmē, runājot par grēku un pagrimumu, kā arī par ārēji neredzamu, strauju augšanas procesu. (2Mz 12:20; Mt 13:33; Gal 5:9.)

• Illīrija.

  Senās Romas province Grieķijas ziemeļrietumos, līdz kurienei apustulis Pāvils bija nonācis sludinot, lai gan nav precīzi zināms, vai viņš sludināja arī pašā Illīrijā. (Rom 15:19.) (Sk. pielikumu B13.)

• imperators.

  Laikā, kad Jēzus kalpoja uz zemes, Romas imperators bija Tiberijs. Kad, atbildot uz jautājumu par nodokļu maksāšanu, Jēzus pieminēja ”ķeizaru” (”imperatoru; cēzaru”, zemsv. piez.), viņš ar to domāja ne vien imperatoru, bet arī Romas varu un tās pārstāvjus. (Mt 22:17.)

• izlīdzināšana.

  Sk. GRĒKU IZLĪDZINĀŠANA.

• Izlīdzināšanas diena.

  Vissvarīgākie izraēliešu svētki, ko svinēja 10. ētānīmā (tišri); saukti arī par Jom Kipur (ebr. jōm hakkippurīm ”apklāšanas diena”). Tā bija vienīgā diena gadā, kad augstais priesteris iegāja saiešanas telts (vēlāk — tempļa) vissvētākajā vietā, kur viņš ziedoja par saviem, par Levija cilts un par tautas grēkiem upurēto dzīvnieku asinis. Šajā dienā tika rīkota svēta sapulce un ļaudis gavēja. Turklāt Izlīdzināšanas dienā nedrīkstēja darīt nekādus ikdienas darbus — šī diena bija sabats. (3Mz 23:27, 28.)

• izlīguma vāks.

  Tā ir saukts līguma šķirsta vāks. Šķirsta priekšā augstais priesteris Izlīdzināšanas dienā slacīja grēku upuru asinis. Ebreju vārds, kas tulkots ”izlīguma vāks”, cēlies no vārda ar nozīmi ”apklāt [grēkus]” (vai, iespējams, ”izdzēst [grēkus]”). Šis vāks bija darināts no zelta, un uz tā atradās zelta ķerubi — viens vāka vienā galā, otrs otrā. (2Mz 25:17—22; 1Lk 28:11; Ebr 9:5.) (Sk. pielikumu B5.)

• iznīcināt, veltīt bez nosacījumiem.

  Ebreju vārdu hērem, kas visbiežāk tulkots ”iznīcināt” u.tml., bet arī ”veltīt”, ”veltīt bez nosacījumiem”, ”ziedot”, lietoja, runājot par jebko, ko nedrīkstēja izmantot laicīgiem mērķiem un ko bieži vien bija paredzēts iznīcināt. (3Mz 27:28, 29; 5Mz 7:26; Joz 6:17; 1Sm 15:21.)

• izops.

  Bībelē ar šo vārdu acīmredzot domāts kāds raudeņu dzimtas augs (iespējams, Sīrijas raudene) ar tieviem zariņiem un šaurām lapām. Izmantoja attīrīšanas rituālos apslacīšanai ar asinīm vai ūdeni. (2Mz 12:22; Ps 51:7.) Jāņa 19:29 pieminētais ”izops”, iespējams, bija vai nu pie kāda zara piestiprināta raudene, vai arī parastais sorgo — graudzāļu dzimtas augs, kura stiebrs ir pietiekami garš, lai sūkli, kas bija piesūcināts ar skābu vīnu, būtu bijis iespējams pacelt Jēzum pie mutes.

• izpircējs.

  Izraēlieša tuvākais radinieks, kam bija tiesības vai pienākums izpirkt šo izraēlieti no verdzības vai arī atpirkt dzimtīpašumu, ko izraēlietis bija pārdevis. (3Mz 25:25—27, 47—54.) Par izpirkšanu runāja arī gadījumā, ja izraēlietim bija jāapprec sava mirušā radinieka atraitne, lai turpinātu viņa dzimtu. (Rut 2:20; 4:7—10.)

• izpirkums.

  Maksa par to, lai atbrīvotu kādu no gūsta, ciešanām, grēka vai no kādām saistībām vai arī lai paglābtu no soda. Izpirkums ne vienmēr bija jāmaksā naudā. (Jes 43:3.) Tas bija jādod dažādās situācijās. Piemēram, tā kā Izraēlā pirmdzimtie zēni (tāpat kā vīriešu kārtas lopu pirmdzimtie) piederēja Jehovam, viņi bija jāizpērk par noteiktu summu. (4Mz 3:45, 46; 18:15, 16.) Ja saimnieks nebija pieskatījis agresīvu vērsi un tas kādu bija nobadījis, tad, lai saimnieks nebūtu jāsoda ar nāvi, viņam ļāva maksāt kompensāciju (”izpirkumu”). (2Mz 21:29, 30.) Taču, ja kāds bija nogalinājis cilvēku tīšuprāt, nekāds izpirkums netika ņemts. (4Mz 35:31.) Vissvarīgākais izpirkums, par ko runāts Bībelē, ir tas, ko samaksāja Kristus, upurēdams savu dzīvību, lai atbrīvotu Dievam paklausīgos cilvēkus no grēka un nāves. (Ps 49:7, 8; Mt 20:28; Ef 1:7.)

• Izraēls, izraēlieši.

  Dievs par Izraēlu nosauca Jēkabu. Tautu, kas cēlās no Jēkaba 12 dēliem, mēdza saukt gan ciltstēva vārdā — par Izraēlu —, gan par Izraēla dēliem, Izraēla tautu, Izraēla ļaudīm vai vienkārši par izraēliešiem, un viņu zemi sauca par Izraēla zemi vai Izraēlu. Pēc vienotās 12 cilšu valsts sašķelšanās ziemeļu un dienvidu valstī par Izraēlu sāka dēvēt desmit cilšu valsti, kas atradās ziemeļos. Vēlāk par ”Dieva Izraēlu” sāka saukt svaidītos kristiešus. (1Mz 32:28; 2Sm 7:23; Rom 9:6; Gal 6:16.)

J

• jauns mēness.

  Katra ebreju kalendārā mēneša pirmajā dienā tika rīkoti jauna mēness svētki, kad ļaudis sanāca kopā uz mielastu un ziedoja upurus, kas bija jānes katra mēneša sākumā. Ar laiku jauna mēness svētki kļuva par nozīmīgiem tautas svētkiem, un šajā dienā neviens nestrādāja. (4Mz 10:10; 2Lk 8:13; Kol 2:16.)

• Jedūtūns.

  Viens no Bībelē minētajiem levītiem muzikantiem. 39., 62. un 77. psalma virsrakstā viņa vārds izmantots mūzikas termina nozīmē. Šis termins, kura nozīme nav precīzi zināma, acīmredzot norādīja uz to, kādam jābūt mūzikas stilam vai arī kāds mūzikas instruments jāizmanto. Iespējams, šo mūzikas stilu vai mūzikas instrumentu bija izmantojis pats Jedūtūns vai viņa dēli.

• Jehova.

  Dieva personvārds, ko ebreju valodā rakstīja ar četriem līdzskaņu burtiem, kurus dēvē par tetragrammu. Šajā tulkojumā parādās vairāk nekā 7000 reižu. (Sk. pielikumu A4, A5.)

• Jehovas mājoklis.

  Sk. SAIEŠANAS TELTS.

• Jēkabs.

  Īzaka un Rebekas dēls, ko Dievs vēlāk nosauca par Izraēlu. No Jēkaba 12 dēliem cēlās 12 ciltis, kas veidoja izraēliešu tautu (vēlāk izraēlieši Bībelē saukti arī par jūdiem). Reizēm šo tautu mēdza saukt ciltstēva vārdā — par Jēkabu. (1Mz 32:28; Mt 22:32; Rom 11:26.)

• Jūda.

  Jēkaba ceturtais dēls, kura māte bija Lea. Gulēdams uz nāves gultas, Jēkabs paredzēja, ka no Jūdas pēcnācējiem celsies varens valdnieks, kura valdīšana nekad nebeigsies. Jēzus raduraksti apliecināja, ka viņš patiešām ir Jūdas pēcnācējs. Jūdas cilts bija viena no izraēliešu ciltīm, un vārdu Jūda vēlāk attiecināja arī uz valsti, kura pēc vienotās divpadsmit cilšu valsts sašķelšanās izveidojās tās dienvidu daļā un kurā dzīvoja Jūdas cilts un Benjamīna cilts, kā arī priesteri un levīti. (Laicīgajā vēsturē šī valsts parasti dēvēta par Jūdeju.) Jūdas teritorijā atradās Jeruzāleme un Jehovas templis. (1Mz 29:35; 49:10; 1Ķn 4:20; Ebr 7:14.)

• jūds.

  Par jūdiem ir saukti Jūdas cilts piederīgie pēc tam, kad bija beigusi pastāvēt desmit cilšu valsts Izraēla. (2Ķn 16:6.) Pēc Babilonas trimdas par jūdiem sāka saukt izraēliešus, kas bija atgriezušies tēvzemē, neatkarīgi no viņu cilts piederības. (Ezr 4:12.) Vēlāk par jūdiem sāka dēvēt visus izraēliešus, lai kur viņi dzīvoja. (Est 3:6.) Apustulis Pāvils pieminēja jūdus, kad skaidroja, ka kristiešu draudzē cilvēka tautībai nav nekādas nozīmes. (Rom 2:28, 29; Gal 3:28.)

• jūdze.

  Garuma mērvienība, kas Grieķu rakstos lietota tikai vienu reizi — Mateja 5:41. Iespējams, domāta romiešu jūdze, kas atbilst 1480 m.

• jūgs, nēši.

  Bībeles oriģinālvalodu vārdi, kas tulkoti ”jūgs”, attiecas gan uz iejūga daļu, gan uz nēšiem — pār pleciem liekamu koka loku, kam abos galos var iekārt nesamo. Kad sajūdza kopā divus lopus (parasti vēršus), tiem pār kaklu pārlika jūga koku vai arī uzmauca kaklā jūga rāmi. Iejūgti lopi vilka dažādus lauksaimniecības rīkus vai ratus. Tā kā jūgu un nēšus izmantoja smagu, nogurdinošu darbu veikšanai, vārdu ”jūgs” sāka izmantot arī pārnestā nozīmē, runājot par verdzību, pakļautību, apspiešanu un ciešanām. Jūga noņemšana vai salaušana simbolizēja atbrīvošanu no verdzības un spaidiem. (3Mz 26:13; Mt 11:29, 30.)

K

• kabs.

  Beramu vielu tilpuma mērvienība — 1,22 l. (2Ķn 6:25.) Kaba skaitliskā vērtība ir aplēsta, balstoties uz bata tilpumu. (Sk. pielikumu B14.)

• kadiķis.

  Iespējams, domāts augstais kadiķis (Juniperus excelsa). Šis mūžzaļais skujkoks var sasniegt 20 metru augstumu.

• kalnupceļa dziesma.

  Vārdi, kas parādās 120. līdz 134. psalma virsrakstā. Lai gan pastāv dažādi uzskati par šī virsraksta nozīmi, pēc daudzu domām, šos 15 psalmus izraēlieši dziedāja, kad trīs reizes gadā devās kalnup uz Jeruzālemi svinēt svētkus.

• Kanaāns, kanaānieši.

  Noasa mazdēls, Hama ceturtais dēls. No Kanaāna pēcnācējiem izveidojās 11 kanaāniešu ciltis, kas apdzīvoja teritoriju gar Vidusjūras austrumu piekrasti — no Ēģiptes līdz Aramai (Sīrijai). Šo cilšu apdzīvoto teritoriju sauca par Kanaānu. (1Mz 9:18; 3Mz 25:38; Apd 13:19.) (Sk. pielikumu B4.)

• kapitelis.

  Dekoratīva kolonnas augšdaļa. Iespaidīgu izmēru kapiteļi vainagoja kolonnas, kas atradās Sālamana uzbūvētā tempļa priekšā. (1Ķn 7:16.) (Sk. pielikumu B8.)

• kaps.

  Sk. ŠEOLS; HADESS.

• karapulku Pavēlnieks.

  Šis Dieva tituls (ebr. cevāōt, burt. ”pulki; karapulki”) liek domāt par varenību, kāda piemīt Visuma Augstākajam valdniekam, kura pakļautībā ir milzīgi eņģeļu karapulki.

• karogs.

  Šajā Bībeles tulkojumā lielākoties tā ir tulkots ebreju vārds nēs, kas visbiežāk apzīmēja nevis karogu mūsdienu izpratnē, bet augstā vietā uzstādītu kārti. Šāda no tālienes redzama kārts norādīja, kur jāpulcējas tautai vai karaspēkam. (Jes 5:26; 30:17.)

• kasija.

  No Ķīnā sastopamā kanēļkoka jeb kasijas koka (Cinnamomum cassia) mizas iegūts pulveris. Šis kanēļkoks pieder pie tās pašas dzimtas, pie kuras pieder Ceilonas kanēļkoks, no kura iegūst īsto kanēli. Kasiju izmantoja par smaržvielu, un tā ietilpa svētās svaidāmās eļļas sastāvā. (2Mz 30:24; Ech 27:19.)

• Kemošs.

  Moābiešu augstākais dievs. (1Ķn 11:33.)

• kerētieši un pelētieši.

  Divas tautas, kuru pārstāvji Bībelē parasti minēti kopā, jo tie veidoja atsevišķu militāru vienību ķēniņa Dāvida dienestā. Šī vienība nebija daļa no izraēliešu regulārā karaspēka. Kerētiešu un pelētiešu izcelsme precīzi nav zināma, bet tiek uzskatīts, ka pastāv zināma saistība starp viņiem un filistiešiem. (2Sm 15:18; 20:23.)

• kislēvs.

  Ebreju reliģiskā kalendāra devītā mēneša un laicīgā kalendāra trešā mēneša nosaukums pēctrimdas periodā. Atbilst laikposmam no novembra vidus līdz decembra vidum. (Neh 1:1; Zah 7:1.) (Sk. pielikumu B15.)

• klātbūtne.

  Šādi tulkotais grieķu vārds daudzos kontekstos attiecas uz Jēzus Kristus neredzamo ķēnišķīgo klātbūtni. Tā sākās, kad viņš kāpa mesiāniskās valstības tronī. Viņa klātbūtnes laiks ir konkrēts laikposms, kas sakrīt ar šī laikmeta pēdējām dienām. (Mt 24:3.)

• kora.

  Šķidruma un beramo vielu tilpuma mērs — 220 l. Koras skaitliskā vērtība ir aprēķināta, balstoties uz bata tilpumu. (1Ķn 5:11.) (Sk. pielikumu B14.)

• koraļļi.

  Sīki jūras dzīvnieki, kuru skeleta kaļķu masa veido nogulu slāni, ko arī dēvē par koraļļiem. Ir sastopami visdažādāko krāsu koraļļi, to vidū sarkani, balti un melni. Ļoti daudz koraļļu ir Sarkanajā jūrā. Bībeles laikos sarkanie koraļļi tika ļoti augstu vērtēti. No tiem darināja krelles un dažādas rotas. (Spm 8:11.)

• kristietis.

  Tā pēc Dieva gribas, iespējams, jau mūsu ēras 44. gadā sāka saukt Jēzus Kristus sekotājus. (Apd 11:26.) Šis nosaukums kļuva plaši pazīstams, un 58. gadā, kad apustulis Pāvils stājās ķēniņa Hēroda Agripas II priekšā, Agripa jau zināja, kas ir kristieši. (Apd 26:28.) No vēsturnieka Tacita teiktā izriet, ka ap 64. gadu apzīmējums ”kristietis” bija pazīstams lielākajai daļai Romas iedzīvotāju. Nosaukums ”kristieši” palīdzēja citiem saprast, ka kristietība nav jūdaisma novirziens.

• kristīšana, kristīt.

  Grieķu darbības vārds, kas tulkots ”kristīt”, nozīmē ”iegremdēt; iemērkt”. Jēzus norādīja, ka ikvienam, kas vēlas kļūt par viņa sekotāju, jātiek kristītam, proti, iegremdētam ūdenī. Bībelē ir runāts arī par kristīšanu, ko veica Jānis, kristīšanu ar svēto garu, ar uguni u.c. (Mt 3:11, 16; 28:19; Jņ 3:23; 1Pt 3:21.)

• Kristus.

  Jēzus tituls. Grieķu vārds christos, kas ir ekvivalents ebreju cilmes vārdam ”Mesija”, nozīmē ”Svaidītais”. (Mt 1:16; Jņ 1:41.)

• krūšu zīme.

  Izraēliešu augstā priestera tērpa daļa. Ar dārgakmeņiem izrotāta uzliekama kabata, ko augstais priesteris piestiprināja pie krūtīm virs tērpa ikreiz, kad viņam bija jāieiet saiešanas telts (vēlāk tempļa) svētajā vietā. Tā ir saukta arī par ”krūšu zīmi tiesas spriešanai”, jo tajā atradās urīms un tumīms, ko izmantoja, lai svarīgos jautājumos noskaidrotu Jehovas gribu. (2Mz 28:15—30.) (Sk. pielikumu B5.)

• kult, kuļamklons.

  Kuļot graudus atdala no vārpām. Kuļamklons bija īpaši ierīkota vieta labības kulšanai. Senatnē labību kūla, dauzot ar nūjām, bet, ja bija jāizkuļ lielāks daudzums labības, to darīja ar kuļamām ragavām vai kuļamo veltni. Mājlopi vilka kuļamrīku pāri labībai, kas bija noklāta uz apaļa laukuma, kurš parasti atradās kādā augstākā vietā, kur vējš varēja aizpūst prom pelavas. (3Mz 26:5; Jes 41:15; Mt 3:12.)

• Kunga mielasts.

  Jēzus nāves piemiņas pasākums, kurā iebauda neraudzētu maizi un vīnu, kas simbolizē Kristus miesu un asinis. Tā kā šajā pasākumā, kas kristiešiem jāatzīmē, tiek pieminēta Jēzus nāve, to mēdz saukt arī par Jēzus nāves atceres vakaru. (1Kr 11:20, 23—26.)

• kvēpināmais.

  Smaržīgu sveķu un dažādu balzamu maisījums, kas deg lēni, ar patīkamu smaržu. Saiešanas teltī un vēlāk templī izmantoja īpašu kvēpināmo no četrām sastāvdaļām. Ik rītu un ik vakaru to dedzināja svētajā vietā uz kvēpināšanas altāra, bet Izlīdzināšanas dienā to dedzināja vissvētākajā vietā. Bībelē kvēpināmais simbolizē uzticīgo Dieva kalpu lūgšanas. Prasība dedzināt kvēpināmo neattiecas uz kristiešiem. (2Mz 30:34, 35; 3Mz 16:13; Atk 5:8.)

• kvēpināmais trauks.

  Zelta, sudraba vai vara trauks, ko izmantoja saiešanas teltī un vēlāk templī. Tajā uz oglēm dedzināja kvēpināmās vielas. (2Lk 26:19; Ebr 9:4.)

Ķ

• ķeizars.

  Sk. IMPERATORS.

• ķerubs.

  Augstas kārtas eņģelis ar īpašiem pienākumiem. Ķerubu un serafu pienākumi atšķiras. (1Mz 3:24; 2Mz 25:20; Jes 37:16; Ebr 9:5.)

• ķīla.

  Kaut kas vērtīgs, ko aizņēmējs dod aizdevējam, tā garantējot parādsaistību izpildi. Mozus bauslībā bija iekļauti likumi, kas regulēja ķīlu ņemšanu. Šo likumu nolūks bija aizsargāt trūcīgo izraēliešu tiesības. (2Mz 22:26; Ech 18:7.)

L

• laba un ļauna zināšanas koks.

  Koks Ēdenes dārzā. Šim kokam bija simboliska nozīme: tas cilvēkiem atgādināja, ka vienīgi Dievam ir tiesības noteikt, kas ir labs un kas ļauns. (1Mz 2:9, 17.)

• labā vēsts.

  Grieķu rakstos — vēsts par Dieva valstību un glābšanu, ko dod ticība Jēzum Kristum. (Lk 4:18, 43; Apd 5:42; Atk 14:6.)

• labības rūsa.

  Sēnīšu izraisīta augu slimība. Pastāv uzskats, ka attiecīgais ebreju vārds apzīmē graudzāļu stiebru rūsu (Puccinia graminis). (1Ķn 8:37.)

• labības upuris.

  Tika nests kopā ar miera upuri, dedzināmo upuri vai grēku upuri. Reizēm to ziedoja vienu pašu. Ar šo upuri izraēlieši pateicās par Dieva dāsnumu. Labības upuris varēja būt smalki milti, grauzdēti, rupji malti graudi, maizes gredzeni vai cepumi. (3Mz 2:1—15.)

• laikmeta nobeigums.

  Laika posms, kas sakrīt ar Kristus klātbūtni un beidzas ar Sātana pārvaldītās pasaules galu, kad eņģeļi Jēzus vadībā ”nošķirs ļaunos no taisnajiem” un ļaunos iznīcinās. (Mt 13:40—42, 49.) Jēzus mācekļi ļoti vēlējās uzzināt, kad būs ”šī laikmeta nobeigums”. (Mt 24:3.) Pirms atgriešanās debesīs Jēzus saviem sekotājiem apsolīja, ka būs ar viņiem ”ik dienas līdz pat šī laikmeta nobeigumam”. (Mt 28:20.)

• laikmets.

  Grieķu vārds aiōn, kad tas apzīmē apstākļu, parādību, pazīmju kopumu, kas raksturo kādu periodu, atšķirot to no citiem, ir tulkots ”laikmets”, ”pasaule”, ”laiks” un ”pasaules kārtība”. Piemēram, runājot par apstākļu kopumu, kas pastāv visā pasaulē, un par pasaulē izplatīto dzīvesveidu, Bībelē ir lietoti vārdi ”šis laikmets” un ”šī pasaule”. (Mt 12:32; 1Tm 6:17.) Noslēdzot bauslības līgumu, Dievs aizsāka laikmetu, ko varētu saukt par izraēliešu laikmetu. Kad Jēzus Kristus, Dieva sūtīts, atdeva savu dzīvību par izpirkumu, Dievs aizsāka jaunu laikmetu, kurā galvenā nozīme ir svaidīto kristiešu draudzei. Šajā laikmetā ir īstenojies tas, uz ko pravietiski bija norādīts bauslības līgumā. Kad aiōn ir lietots daudzskaitlī, tas apzīmē dažādus laikmetus, kas ir pastāvējuši vai pastāvēs. (Mt 24:3, arī zemsv. piez.; Mk 4:19; Rom 12:2; 1Kr 10:11.)

• lāsts.

  Draudīgs ļauna vēlējums; parasti tas ir paziņojums vai paredzējums, ka ar kādu vai kaut ko notiks kaut kas ļauns. Kad lāstu ir pasludinājis Dievs vai kāds, ko viņš ir pilnvarojis, lāstam ir pravietiska nozīme un tā piepildīšanās ir neizbēgama. (1Mz 12:3; 4Mz 22:12; Gal 3:10.)

• leģions.

  Karaspēka vienība Senajā Romā. Pirmajā gadsimtā leģionu veidoja aptuveni 6000 kareivju. Bībelē ar vārdu ”leģions” acīmredzot ir domāts liels, bet nenoteikts skaits. (Mt 26:53; Mk 5:9; Lk 8:30.)

• lejamais upuris.

  Vīns, ko izlēja uz altāra un ziedoja kopā ar lielāko daļu citu upuru. Apustulis Pāvils šos vārdus lietoja arī pārnestā nozīmē, lai aprakstītu savu gatavību ziedot sevi citu kristiešu labā. (4Mz 15:5, 7; Flp 2:17.)

• lēnprātība.

  Laipnība, miermīlība, nosvērtība, labsirdība. Lēnprātība izpaužas attiecībās ar citiem un palīdz pakļauties Dievam. Šī īpašība nenozīmē, ka cilvēks ir lēns vai ka viņam trūkst rakstura stingrības. Septuagintā attiecīgais grieķu vārds lietots, lai raksturotu Mozu (4Mz 12:3), kā arī Mesiju (Zah 9:9). Jēzus pats par sevi teica, ka viņš ir lēnprātīgs. (Mt 11:29.)

• lepta.

  Grieķu rakstos aprakstītajā laikposmā — sīkākā vara vai bronzas ebreju monēta. (Mk 12:42 un Lk 21:2, zemsv. piez.) (Sk. pielikumu B14.) Latviešu Bībelēs tradicionāli saukta par artavu.

• leviatāns.

  Acīmredzot kāds ūdens dzīvnieks, jo Bībelē lielākoties ir minēts saistībā ar ūdeni. Ījaba 3:8 un 41:1 ar vārdu ”leviatāns”, iespējams, domāts krokodils vai cits liels, spēcīgs dzīvnieks, kas mīt ūdenī. Psalmā 104:26, iespējams, domāts kāds no vaļveidīgajiem. Citviet šis vārds ir lietots pārnestā nozīmē un nav attiecināms uz kādu konkrētu dzīvnieku. (Ps 74:14; Jes 27:1.)

• Levijs, levīts.

  Levijs bija Jēkaba trešais dēls, ko dzemdēja Lea. No viņa trim dēliem izveidojās trīs Levija cilts dzimtas. Bībelē vārds ”levīti” reizēm ir attiecināts uz visu Levija cilti, tomēr parasti tas ir lietots, runājot tikai par tiem Levija pēcnācējiem, kas nebija priestera Ārona pēcteči. Levija ciltij Apsolītajā zemē netika ielozēta sava zeme, bet tika piešķirtas 48 pilsētas citu cilšu teritorijās. (5Mz 10:8; 1Lk 6:1; Ebr 7:11.)

• levirāts.

  Sena paraža, kas vēlāk tika iekļauta Mozus bauslībā. Saskaņā ar to vīrietim, ja viņa brālis ir nomiris, neatstājot vīriešu kārtas pēcnācēju, ir pienākums apprecēt brāļa atraitni, lai turpinātu brāļa dzimtu. (1Mz 38:8; 5Mz 25:5.) Sk. IZPIRCĒJS.

• Libāna grēda.

  Viens no diviem kalnu masīviem, kas veido kalnu sistēmu mūsdienu Libānas teritorijā. Libāna grēda atrodas rietumos, bet Antilibāns — austrumos. Šīs kalnu grēdas šķir gara, auglīga ieplaka. Libāna grēda sākas pie pašas Vidusjūras, un lielākā daļa virsotņu paceļas 1800 līdz 2100 metru virs jūras līmeņa. Bībeles laikos Libāna kalnus klāja staltu ciedru meži, un Libāna ciedri bija ļoti pieprasīti. (5Mz 1:7; Ps 29:6; 92:12.) (Sk. pielikumu B7.)

• līdzība.

  Alegoriskā formā izteikta pamācība, arī stāstījums. Grieķu vārda parabolē burtiskā nozīme ir ”nolikšana līdzās, blakus”. Līdzības izmantoja, lai kaut ko mācītu vai izskaidrotu, salīdzinot vienu parādību vai lietu ar kādu citu. (Mk 4:30.)

• liecības plāksnes.

  Mozum dotās akmens plāksnes, uz kurām bija uzrakstīti desmit baušļi. (2Mz 31:18.) Šķirsts, kurā atradās šīs plāksnes, reizēm ir saukts par liecības šķirstu. (2Mz 25:22.)

• lielais posts.

  Jēzus pieminēja ārkārtīgi ”lielu postu”, kāds gaidīja Jeruzālemi un kāds tālākā nākotnē, kad viņš ieradīsies ar ”lielu godu”, būs jāpieredz visai cilvēcei. (Mt 24:21, 29—31.) Apustulis Pāvils šo laiku saistīja ar Dieva taisnīgo atmaksu ”tiem, kas nepazīst Dievu, un tiem, kas neklausa labajai vēstij” par Jēzu Kristu. Atklāsmes grāmatas 19. nodaļā ir aprakstīts, kā Jēzus ved debesu karapulkus uzbrukumā ”zvēram, zemes ķēniņiem un to karaspēkiem”. (2Ts 1:6—8; Atk 19:11—21.) Tomēr būs ”liels pulks” cilvēku, kas lielajā postā neaizies bojā. (Atk 7:9, 14.) Sk. ARMAGEDONS.

• līguma šķirsts.

  No akācijas koka darināta lāde, kas bija pārklāta ar zeltu. Līguma šķirsts atradās saiešanas telts vissvētākajā vietā, bet vēlāk — Sālamana celtā tempļa vissvētākajā vietā. Līguma šķirsta vāks bija darināts no zelta, un uz tā viens otram pretī bija novietoti divi ķerubi. Šķirstā atradās divas akmens plāksnes, uz kurām bija uzrakstīti desmit baušļi. (5Mz 31:26; 1Ķn 6:19; Ebr 9:4.) (Sk. pielikumu B5, B8.)

• līgums.

  Oficiāla vienošanās par savstarpējām saistībām. Bībelē ir minēti gan tādi līgumi, kuros saistības uzņēmās tikai viena puse (šāds vienpusējs līgums būtībā bija solījums), gan tādi, kuros saistības uzņēmās abas puses. Bībelē minēti līgumi starp Dievu un cilvēkiem, kā arī starp atsevišķiem cilvēkiem, cilvēku grupām, ciltīm, tautām un valstīm. Īpaši svarīgi bija līgumi, ko Dievs slēdza ar Ābrahāmu, ar Dāvidu, ar Izraēla tautu (bauslības līgums) un ar Dieva Izraēlu (jaunais līgums). (1Mz 9:11; 15:18; 2Mz 24:7; Joz 24:25; 2Lk 21:7.)

• linga.

  Metamais ierocis. Ādas sloksnes cilpa vai arī no dzīvnieka cīpslām, augiem vai rupjas vilnas pīta cilpa ar platāku centrālo daļu, kur ievietot akmeni. Vienu lingas galu cilvēks apsēja ap plaukstas locītavu vai plaukstu, bet otru galu satvēra rokā un pēc lingas iegriešanas to palaida vaļā. Senatnē lingas izmantoja karadarbībā. (Tsn 20:16; 1Sm 17:50.)

• logs.

  Mazākais Bībelē minētais tilpuma mērs šķidrumiem. Talmudā teikts, ka logs atbilst 1/12 hīna. Tādā gadījumā loga tilpums bija 0,31 l. (3Mz 14:10.) (Sk. pielikumu B14.)

• loze.

  Nosacīta zīme — akmentiņš vai koka gabaliņš —, ar ko lozējot pieņēma kādu lēmumu. Lozes tika ieliktas drēbju ielokā vai kādā traukā un sakratītas. Lēmumu noteica tas, kura loze izkrita vai tika izvilkta. Pirms lozēšanas bieži tika teiktas lūgšanas. (Joz 14:2; Spm 16:33; Mt 27:35.)

Ļ

• ļaunais.

  Tā ir saukts Sātans, kas ir nostājies pret Dievu un Dieva normām. (Mt 6:13; 1Jņ 5:19.)

M

• māhalat.

  Acīmredzot mūzikas termins. Minēts 53. un 88. psalma virsrakstā, un tā cilme, iespējams, ir saistīta ar darbības vārdu, kas nozīmē ”kļūt vājam; saslimt”. Tas liek domāt, ka šiem psalmiem bija skumja melodija, kas atbilda šo psalmu saturam.

• maisa drānas.

  No maisauduma darinātas drānas, ko vilka bēdu laikā. Maisa drānas bija tradicionāls sēru tērps. Tas varēja būt arī vienkāršs maisauduma gabals, ko cilvēks aplika sev apkārt. Maisaudumu parasti auda no tumšas kazu vilnas. (1Mz 37:34; Lk 10:13.)

• mājas dieveklis.

  Elks, ģimenes dievs, no kura reizēm prasīja zīmes. (Zah 10:2.) Daži mājas dievekļu tēli bija cilvēka augumā ar cilvēka aprisēm, bet citi bija daudz mazāki. (1Mz 31:34; 1Sm 19:13, 16.) No atradumiem, kas iegūti Mezopotāmijā veiktajos arheoloģiskajos izrakumos, var secināt, ka ģimenes loceklim, pie kā atradās mājas dieveklis, bija lielākas izredzes saņemt mantojumu. (Ar to varētu izskaidrot, kāpēc Rāhele bija paņēmusi sava tēva mājas dievekli.) Ir maz ticams, ka Izraēlā mantojuma jautājumi būtu risināti tādā veidā, tomēr gan tiesnešu, gan ķēniņu laikā izraēlieši vēl aizvien pielūdza elkus, to vidū mājas dievekļus. Tāpēc tie ir minēti kopā ar citiem elkiem, ko iznīcināja dievbijīgais ķēniņš Josija. (Tsn 17:5; 2Ķn 23:24; Hoz 3:4.)

• mākoņu stabs.

  Bībelē minēta brīnumaina parādība. Kad izraēlieši bija atstājuši Ēģipti un staigāja pa tuksnesi, Jehova dienā viņus vadīja ar ”mākoņu stabu”, bet naktī — ar ”uguns stabu, dodams viņiem gaismu”. (2Mz 13:21.) Tas bija tikai viens ”uguns un mākoņu stabs”, nevis divi stabi. Dienā tas izskatījās pēc mākoņa, bet naktī liesmoja. (2Mz 14:24.) Kad ēģiptieši dzinās pakaļ izraēliešiem, mākoņu stabs nostājās tiem pa vidu, un ēģiptiešu pusē valdīja tumsa, bet izraēliešu pusē bija gaišs. (2Mz 14:19, 20.) Pēc tautas apmešanās Apsolītajā zemē vairs nebija vajadzīgs, lai izraēliešus vadītu mākoņu stabs.

• Maķedonija.

  Vēsturisks apgabals Grieķijas ziemeļos. Senā Maķedonijas valsts kļuva par varenu lielvalsti, kad tajā valdīja Maķedonijas Aleksandrs (Aleksandrs Lielais). Kad Maķedoniju iekaroja romieši, tā kļuva par Romas provinci. Apustulis Pāvils apmeklēja Maķedoniju trīs reizes. (Apd 16:9.) (Sk. pielikumu B13.)

• Malkāms.

  Iespējams, tas pats, kas Molehs — amoniešu galvenais dievs. (Cef 1:5.) Sk. MOLEHS.

• manna.

  Izraēliešu galvenais pārtikas produkts 40 gadu ilgajos klejojumos pa tuksnesi. Mannu sagādāja Jehova — ik rītu (izņemot sabatu), kad rasa bija nožuvusi, tā brīnumainā veidā parādījās uz zemes. Pirmo reizi, kad izraēlieši to ieraudzīja, tie cits citam vaicāja: ”Kas tas ir?” (Ebr. mān hū.) (2Mz 16:13—15, 31, 35.) Tā ir saukta arī par ”debesu labību” (Ps 78:24), ”maizi no debesīm” (Ps 105:40) un ”eņģeļu maizi” (Ps 78:25). Arī Jēzus ir pieminējis mannu. (Jņ 6:49, 50.)

• Mēdija, mēdieši.

  Mēdieši cēlās no Jafeta dēla Mādaja. Viņi apmetās Irānas kalnienē, mūsdienu Irānas ziemeļrietumos, kur izveidojās Mēdijas valsts. Mēdija izveidoja savienību ar Babiloniju un sagrāva Asīriju. Tajā laikā viens no Mēdijas apgabaliem bija Persija, bet persiešu valdnieks Kīrs sacēlās pret Mēdiju, to sakāva un pievienoja Persijai. Tā izveidojās Mēdijas un Persijas valsts, kas 539. g. p.m.ē. sakāva Jaunbabiloniju. Mēdieši ir minēti to ļaužu vidū, kas 33. g. m.ē. bija ieradušies uz Vasarsvētkiem Jeruzālemē. (Dan 5:28, 31; Apd 2:9.) (Sk. pielikumu B9.)

• mērkoks.

  Bībelē minētie mērkoki bija sešas olektis gari — 2,67 m (sešas parastās olektis) vai 3,11 m (sešas garās olektis). (Ech 40:3, 5; Atk 11:1, zemsv. piez.) (Sk. pielikumu B14.)

• Merodahs.

  Jeb Marduks. Babilonas galvenais dievs. Pēc tam kad Babilonijas valdnieks un likumdevējs Hammurapi bija padarījis Babilonu par savas valsts galvaspilsētu, Merodaha nozīme aizvien pieauga. Tas sāka aizēnot daudzus agrāk pielūgtus dievus un ar laiku kļuva par babiloniešu panteona centrālo dievību. Vēlāk vārdu Merodahs aizstāja ar apzīmējumu ”Belu” (”īpašnieks; saimnieks”) un, runājot par Merodahu, lietoja vārdu Bels. (Jer 50:2.)

• Mesija.

  Vārds cēlies no ebreju vārda, kas nozīmē ”svaidīts; svaidītais”. Grieķu ekvivalents — ”Kristus”. (Dan 9:25; Jņ 1:41.)

• miera upuris.

  Jeb kopības upuris. Upuris, kas nests Jehovam ar nolūku atjaunot mieru attiecībās ar viņu. Miera upuri ēda cilvēks, kas ziedoja upuri, viņa ģimene, priesteris, kas veica upurēšanu, un citi priesteri, kam tobrīd bija kārta kalpot. Jehovam no šī upura pienācās tauki, kas tika sadedzināti viņam par patīkamu smaržu. Viņam tika atdotas arī asinis, kas simbolizē dzīvību. Simboliskā ziņā priesteri un cilvēki, kas ziedoja šos upurus, piedalījās maltītē kopā ar Jehovu, un tas norādīja uz mieru attiecībās ar viņu. (3Mz 7:29, 32; 5Mz 27:7.)

• miesa.

  Bībelē šis vārds bieži lietots pārnestā nozīmē, un daudzos gadījumos ar to ir domāta cilvēka grēcīgā daba. (1Mz 6:3; Rom 7:25; 8:4.)

• Milkoms.

  Amoniešu dievs. Iespējams, tas pats, kas Molehs. (1Ķn 11:5, 7.) Savas valdīšanas beigu posmā ķēniņš Sālamans iekārtoja upurvietas viltus dieviem, to vidū arī šim dievam. Sk. MOLEHS.

• Millo.

  Ebr. millō (”uzbērums”). Septuagintā šis vārds tulkots ”cietoksnis”. Acīmredzot Millo bija vai nu ģeogrāfisks objekts, vai kāda būve Dāvida pilsētā. (2Sm 5:9; 1Ķn 11:27.)

• milži.

  Ebr. nefīlīm. Neparasti liela auguma varmācīgi sieviešu un materializējušos eņģeļu pēcnācēji, kas dzīvoja pirms plūdiem. (1Mz 6:4.)

• mina.

  Svara mērvienība un naudas vienība. Tā kā saskaņā ar arheoloģiskām liecībām viena mina bija 50 šekeļi, bet viens šekelis — 11,4 g, Ebreju rakstos pieminētā mina atbilst 570 g. Tāpat kā pastāvēja parastā olekts un ķēniņa olekts, iespējams, pastāvēja arī ķēniņa mina. Grieķu rakstos pieminētā mina līdzinājās 100 drahmām un svēra 340 g, savukārt 60 minas bija viens talents. (Ezr 2:69; Lk 19:13.) (Sk. pielikumu B14.)

• mirres.

  Nelielu, dzeloņainu mirreskoku ģints (Commiphora) koku vai krūmu smaržīgie sveķi. Mirres ietilpa svētās svaidāmās eļļas sastāvā. Ar mirrēm iesmaržoja drēbes un gultas, un tās pievienoja masāžas eļļām un ķermeņa ziedēm. Mirres izmantoja, arī sagatavojot mirušos apbedīšanai. (2Mz 30:23; Spm 7:17; Jņ 19:39.)

• moku stabs.

  Gr. stauros. Vertikāls stabs, pie kāda tika pienaglots Jēzus. Nav nekāda pamata uzskatīt, ka ar šo grieķu vārdu apzīmēts krusts, līdzīgs tiem, ko pagāni izmantoja par reliģisku simbolu jau daudzus gadsimtus pirms Kristus. Tulkojot stauros ar vārdiem ”moku stabs”, šī grieķu vārda nozīme tiek atspoguļota pilnībā, jo tas ir izmantots arī par simbolisku apzīmējumu Jēzus sekotāju ciešanām, mokām un negodam. (Mt 16:24; Ebr 12:2.) Sk. STABS.

• Molehs.

  Amoniešu dievs. Iespējams, tas pats, kas Malkāms, Milkoms un Molohs. Visdrīzāk tas bija nevis dieva vārds, bet gan sugas vārda nozīmē lietots apzīmējums. Pēc Mozus bauslības cilvēks, kas ziedoja savu bērnu Moleham, bija jāsoda ar nāvi. (3Mz 20:2; Jer 32:35; Apd 7:43.)

• Molohs.

  Sk. MOLEHS.

N

• nācarietis.

  Tā mēdza saukt Jēzu, jo viņš bija uzaudzis Nācaretē. (Mk 1:23, 24; 16:5, 6; Jņ 18:1—7; 19:19, 20.) Bībeles laikos bija ierasts cilvēkam dot pievārdu, it sevišķi, ja cilvēka vārds bija izplatīts. Pievārds varēja būt atvasināts no tās vietas nosaukuma, kurā viņš bija uzaudzis. (2Sm 3:2, 3; Apd 13:1; 21:29.) Uz Jēzu attiecinātais pievārds, iespējams, ir radniecīgs ebreju vārdam nēcer (”asns; atvase”), kas lietots Jesajas 11:1. (Mt 2:23.) Vēlāk par nācariešiem sauca arī Jēzus sekotājus. (Apd 24:5.)

• nardu eļļa.

  Dārga, smaržīga eļļa ar sarkanu nokrāsu, to ieguva no lielziedu nardostahes (Nardostachys jatamansi); Bībelē par nardi dēvēts arī pats augs. Nardu eļļa bija ļoti dārga, tāpēc to mēdza sajaukt ar lētākām eļļām un reizēm pat viltot. Interesanti, ka gan Marks, gan Jānis piemin, ka uz Jēzus galvas tika izlieta īsta nardu eļļa. (Mk 14:3; Jņ 12:3.)

• nazīrietis.

  Ebr. nāzīr (”izraudzītais; veltītais; nošķirtais”). Bija tādi cilvēki, kas paši bija izlēmuši kļūt par nazīriešiem, un tādi, ko par nazīriešiem bija iecēlis Dievs. Vīrietis vai sieviete varēja dot Jehovam īpašu solījumu uz laiku kļūt par nazīrieti. Kamēr bija spēkā viņu solījums, uz viņiem attiecās trīs aizliegumi: viņi nedrīkstēja dzert reibinošus dzērienus un lietot uzturā ”neko, kas nācis no vīnogulāja”, nedrīkstēja griezt matus un nedrīkstēja pieskarties mirušam cilvēkam. Tie, kurus par nazīriešiem iecēla Jehova, bija nazīrieši visu mūžu. Jehova pats pavēstīja, kas no viņiem tiek prasīts. (4Mz 6:2—7; Tsn 13:5.)

• Nedēļu svētki.

  Sk. VASARSVĒTKI.

• nehīlot.

  Mūzikas termins, kas parādās 5. psalma virsrakstā. Tā nozīme nav zināma. Daži uzskata, ka tas ir radniecīgs vārdam hālīl (”stabule”) un norāda uz pūšamajiem instrumentiem. Tomēr pastāv arī iespēja, ka tas apzīmēja melodiju.

• Neraudzētās maizes svētki.

  Pirmie no trim svarīgākajiem izraēliešu svētkiem. Tie sākās nākamajā dienā pēc Pashas, 15. ābībā (vēlāk sauktā par nīsānu), un ilga septiņas dienas. Tajos nedrīkstēja ēst nekādu citu maizi kā tikai neraudzētu, tā pieminot izraēliešu iziešanu no Ēģiptes. (2Mz 23:15; Mk 14:1.)

• nēši.

  Sk. JŪGS, NĒŠI.

• neticīgais.

  Grieķu rakstos par neticīgiem saukti tie, kas netic Dievam un Jēzus Kristus izpirkumam. Šādi cilvēki nav nošķīrušies no pasaules, kas Dieva acīs ir netīra, un joprojām ir grēka vergi. Lai gan arī neticīgu cilvēku vidū ir tādi, kas ir godīgi un tikumīgi, tomēr Dievs viņus neuzskata par svētiem jeb tīriem. (Jņ 8:34—36; 2Kr 6:17; Jēk 4:4.)

• netiklība.

  Bībelē ar šo vārdu ir apzīmētas dažādas netikumīgas seksuālas darbības, ko Dievs ir aizliedzis: laulības pārkāpšana, prostitūcija, dzimumattiecības neprecētu cilvēku starpā, homoseksuāli sakari, kopošanās ar dzīvniekiem u.c. Grieķu rakstos, runājot par netiklību, lietots vārds porneia un tam radniecīgie grieķu vārdi. Šīs saknes grieķu vārdi ir lietoti arī tad, kad pieminēta ”lielā Babilona” (viltus reliģiju kopums) — simboliska prostitūta, kas varas un naudas dēļ ir stājusies attiecībās ar pasaules valdniekiem. (Mt 5:32; Apd 15:29; Gal 5:19; Atk 14:8; 17:2; 18:3.) Arī Ebreju rakstos ir runa par netiklību ne vien tiešā, bet arī pārnestā nozīmē un tāda rīcība, kad cilvēki, tautas vai organizācijas apgalvo, ka pielūdz patieso Dievu, bet īstenībā kalpo elkiem, ir dēvēta par garīgu netiklību. Sk. PROSTITŪTA, PROSTITŪCIJA.

• netīrs.

  Bībelē šis vārds lietots, runājot ne tikai par fizisku, bet arī par rituālu un morālu netīrību (tā var izpausties gan runā, gan rīcībā), sevišķi par kaut ko tādu, kas ir atzīts par netīru Mozus bauslībā. (3Mz 5:2; 13:45; Apd 10:14; Ef 5:5.) Sk. TĪRS.

• nīsāns.

  Ābība — ebreju reliģiskā kalendāra pirmā mēneša un laicīgā kalendāra septītā mēneša — nosaukums pēctrimdas periodā. Atbilst laikposmam no marta vidus līdz aprīļa vidum. (Neh 2:1.) (Sk. pielikumu B15.)

• nodeguļu trauks.

  Zelta trauks, ko izmantoja saiešanas teltī un vēlāk templī. Tajā tika likti zelta gaismekļu dakts nodeguļi. (2Mz 37:23.)

• nolādēt.

  Sk. LĀSTS.

O

• ogļu trauks.

  Zelta, sudraba vai vara trauks, ko izmantoja saiešanas teltī un vēlāk templī. Ar ogļu trauku tika ņemtas ogles no dedzināmo upuru altāra. (2Mz 38:3.)

• olekts.

  Garuma mērvienība (no elkoņa līdz pirkstu galiem). Izraēliešu parastā olekts atbilst 44,5 cm. Retāk tika lietota garā olekts (51,8 cm), kas bija par plaukstas platumu garāka nekā parastā. (1Mz 6:15; Lk 12:25, zemsv. piez.) (Sk. pielikumu B14.)

• omers.

  Beramu vielu tilpuma mērvienība — 2,2 l. Viena desmitā daļa ēfas. (2Mz 16:16, 18, 36.) (Sk. pielikumu B14.)

• onikss.

  Pusdārgakmens — ahāta (kārtaina halcedona) paveids. Oniksos baltas joslas mijas ar melnām, brūnām, sarkanām, pelēkām vai zaļām. Onikss bija viens no akmeņiem, kas rotāja augstā priestera tērpu. (2Mz 28:9, 12; 1Lk 29:2; Īj 28:16.)

P

• pagalms.

  Saiešanas telti ieskāva pagalms, ko norobežoja priekškari. Vēlākos laikos uzbūvētajam templim bija divi pagalmi, kas bija apjozti ar mūri. Saiešanas telts pagalmā, bet vēlāk tempļa iekšējā pagalmā atradās dedzināmo upuru altāris. (2Mz 27:9; 1Ķn 7:12.) (Sk. pielikumu B5, B8, B11.)

• pamācība.

  Gan ebreju vārdam, gan grieķu vārdam, ko parasti tulko ”pamācība” un ”pārmācība”, ir plaša nozīme. (Spm 3:11; 19:20.) Kad šie vārdi tulkoti ”pārmācība”, runa nav tikai par sodu, bet arī par mācīšanu, audzināšanu ar nolūku panākt, ka attiecīgā persona labojas. Šos vārdus lietoja, runājot par nepareizu uzskatu un nepareiza domāšanas veida labošanu, kā arī par morāla brieduma un pareizas rīcības veicināšanu. Attiecīgais ebreju vārds parādās arī tādās frāzēs, kas tulkotas, piemēram, ”negūst nekādu mācību”, ”liedzās laboties”. (Jer 2:30; 5:3.) Ebreju un grieķu vārdi atkarībā no konteksta tulkoti arī ”audzināšana”, ”audzināt”. (Spm 23:13; Ef 6:4.)

• papiruss.

  Rakstāmmateriāls, ko taisīja no papirusniedrēm. Papirusniedres izmantoja arī dažādu grozu un laivu gatavošanai. (2Mz 2:3.)

• paradīze.

  Vārds cēlies no grieķu vārda paradeisos, kas nozīmē ”brīnišķīgs dārzs; parks”. Tādu pašu domu izsaka arī ebreju vārds pardēs (Neh 2:8; Plc 2:5; Adz 4:13) un persiešu vārds pairidaēza. Sākotnējā paradīze bija Ēdenē, un Jehova to bija izveidojis pirmajiem diviem cilvēkiem. No Jēzus vārdiem, ko viņš pirms savas nāves teica kādam noziedzniekam, izriet, ka visa zeme kļūs par paradīzi. (Lk 23:43.) 2. Korintiešiem 12:4 ar vārdu ”paradīze” acīmredzot domāta nākotnē gaidāmā paradīze plašākā nozīmē, bet Atklāsmes 2:7 ir runa par ”Dieva paradīzi” debesīs.

• pārdomu dziesma.

  Ebr. maskīl. Termins, kas parādās 13 psalmu virsrakstos. Tā nozīme precīzi nav zināma. (Ps 32, virsr.)

• pārmācība.

  Sk. PAMĀCĪBA.

• pārraugs.

  Šādi tulkots grieķu vārds episkopos, kas lietots, runājot par cilvēku, kura pienākums ir rūpēties par kristiešu draudzi, to vadīt un sargāt. Draudzē ”pārraugi” ir draudzes ”vecākie” (gr. presbiteros). Ar vārdu ”vecākais” tiek uzsvērts par pārraugu ieceltā kristieša garīgais briedums, bet ar vārdu ”pārraugs” tiek uzsvērts, kādi pienākumi viņam jāveic. (Apd 20:28; 1Tm 3:2—7; 1Pt 5:2.)

• pasaule.

  Grieķu vārds kosmos apzīmē: 1) visu cilvēci kopumā neatkarīgi no cilvēku morālās stājas un dzīvesveida; 2) vidi, apstākļu kopumu, kādā cilvēks piedzimst un dzīvo; 3) cilvēkus, kas nekalpo Jehovam. (Jņ 3:16; 15:19; 1Kr 7:31.)

• Pasha.

  Svētki, ko ik gadu svinēja 14. ābībā (vēlāk sauktā par nīsānu), lai pieminētu izraēliešu atbrīvošanu no verdzības Ēģiptē. Pashas svinībām bija jānokauj jērs (vai āzis), tas bija jāizcep un jāēd ar rūgtiem zaļumiem un neraudzētu maizi. (2Mz 12:27; Jņ 6:4; 1Kr 5:7.)

• pateicības upuris.

  Viens no miera jeb kopības upura veidiem. Nesot pateicības upuri, cilvēks pateicās Dievam par viņa dāsnumu un mīlestību. Kad tika nests šis upuris, tika ēsta upurētā dzīvnieka gaļa, kā arī raudzēta un neraudzēta maize. Gaļa bija jāapēd tajā pašā dienā. (2Lk 29:31.)

• patvēruma pilsēta.

  Levītu pilsēta, kur cilvēks, kas kādu bija nonāvējis aiz neuzmanības, varēja patverties no asinsatriebēja. Apsolītajā zemē bija sešas šādas pilsētas, kas bija vienmērīgi izvietotas visā tās teritorijā. Norādījumu izraudzīties patvēruma pilsētas Jehova deva Mozum un pēc tam arī Jozuam. Kad cilvēks bija atbēdzis uz patvēruma pilsētu, viņam bija jāizstāsta sava lieta pilsētas vecākajiem. Pēc tam viņš tika laipni uzņemts patvēruma pilsētā. Lai šajās pilsētās nemēģinātu patverties tie, kas kādu bija nonāvējuši tīšām, patvēruma meklētājam bija jāstājas tiesnešu priekšā tajā pilsētā, kurā viņš bija kādu nonāvējis, un jāpierāda sava nevainība. Ja tiesā tika apstiprināts, ka viņš nav vainīgs, viņu sūtīja atpakaļ uz patvēruma pilsētu, un viņam bija jāpaliek tās robežās vai nu līdz mūža beigām, vai arī līdz augstā priestera nāvei. (4Mz 35:6, 11—15, 22—29; Joz 20:2—8.)

• pēdējās dienas.

  Ar šiem vārdiem Bībeles pravietojumos domāts laikposms, kad risinās dažādi notikumi, kas galu galā sasniedz kulmināciju. (Ech 38:16; Dan 10:14; Apd 2:17.) Atkarībā no pravietojuma ”pēdējās dienas” var būt tikai daži gadi vai ilgāks laikposms. Visnozīmīgākās ”pēdējās dienas”, par kurām rakstīts Bībelē, ir pašreizējās pasaules pēdējās dienas, kas sakrīt ar Jēzus neredzamās klātbūtnes laiku. (2Tm 3:1; Jēk 5:3; 2Pt 3:3.)

• pelavas.

  Sēnalas un citas augu daļas, ko, kuļot un vētījot labību, atdala no graudiem. Tēlainā valodā ar pelavām apzīmē kaut ko nevērtīgu un peļamu. (Ps 1:4; Mt 3:12.)

• pergaments.

  Īpaši apstrādāta aitas, kazas, teļa vai cita dzīvnieka āda, ko lietoja rakstīšanai. Pergaments ir izturīgāks nekā papiruss, un to lietoja arī Bībeles sarakstītāji. Ar ”pergamentiem”, ko apustulis Pāvils Timotejam lūdza atvest, iespējams, domātas Ebreju rakstu daļas. Uz pergamenta bija rakstīti daļa Nāves jūras rokrakstu. (2Tm 4:13.)

• Persija, persieši.

  Persieši bieži ir minēti kopā ar mēdiešiem, un acīmredzot persieši tiem bija radniecīgi. Sākotnēji persieši dzīvoja tikai Irānas kalnienes dienvidrietumos. Kad pie varas nāca Kīrs (pēc dažu seno vēsturnieku domām, viņa tēvs bija persietis, bet māte — mēdiete), persieši kļuva par noteicošo spēku vienotajā Persijas un Mēdijas valstī. Kīrs 539. g. p.m.ē. iekaroja Jaunbabiloniju un ļāva gūstā aizvestajiem ebrejiem atgriezties tēvzemē. Persijas lielvalsts pletās no Indas upes austrumos līdz pat Egejas jūrai rietumos. Ebreji atradās Persijas pakļautībā, līdz Maķedonijas Aleksandrs to galīgi sakāva 331. g. p.m.ē. Persijas lielvalsts ir minēta Daniēla pravietojumos, kā arī Ezras, Nehemijas un Esteres grāmatā. (Ezr 1:1; Dan 5:28; 8:20.) (Sk. pielikumu B9.)

• pilnīgs cilvēks.

  Cilvēks, kas nevainojami atbilst Dieva normām fiziskā, intelektuālā, emocionālā, morālā un garīgā ziņā. (Sal. Jēk 3:2.)

• pīms.

  Svara mērvienība. Filistieši par darbarīku asināšanu no izraēliešiem prasīja vienu pīmu sudraba. Uz vairākiem akmens atsvariem, kas ir atrasti arheoloģiskajos izrakumos Izraēlā, ir lasāmi vārda ”pīms” līdzskaņi senajā ebreju rakstībā. Šie atsvariņi vidēji svēra nepilnus 8 g, tātad viens pīms bija apmēram 2/3 šekeļa. (1Sm 13:20, 21.) (Sk. pielikumu B14.)

• pirmā raža, pirmie augļi.

  Pati pirmā ievāktā raža, arī pirmie darba augļi (pats labākais no darba augļiem). Jehova prasīja, lai izraēlieši viņam atdotu ”pirmo” no visa, kas viņiem bija, — gan savus pirmdzimtos, gan lopu pirmdzimtos, gan pirmo ražu, kā arī citus sava darba pirmos augļus. Izraēliešu tauta deva Dievam kopīgu ziedojumu no pirmās ražas Neraudzētās maizes svētkos un Nedēļu svētkos (Vasarsvētkos). Attiecīgais oriģinālvalodas vārds ir attiecināts arī uz Kristus svaidītajiem sekotājiem un uz pašu Kristu. (4Mz 15:20, 21; Spm 3:9; 1Kr 15:20; Atk 14:4.)

• pirmdzimtais.

  Bībelē tā parasti saukts vīra (nevis sievas) vecākais dēls. Pirmdzimtajam ģimenē bija godājams stāvoklis, un pēc tēva nāves viņš kļuva par saimes galvu. Vārdu ”pirmdzimtais” lietoja, arī runājot par lopu pirmajiem vīriešu kārtas pēcnācējiem. (1Mz 25:33; 2Mz 11:5; 13:12; Kol 1:15.)

• plēkšņu kvieši.

  Jeb speltas kvieši (Triticum spelta). Šo kviešu graudi atrodas plēksnēs, kas neatdalās kulšanas laikā, tāpēc tiem ir nepieciešama papildu apstrāde. (2Mz 9:32.)

• Pļaujas svētki.

  Sk. VASARSVĒTKI.

• pravietis.

  Cilvēks, kam Dievs atklāj savu gribu un nodomus un kas runā Dieva vārdā. Pravieši ne vien izteica nākotnes paredzējumus, bet arī darīja zināmas Jehovas pamācības, norādījumus un spriedumus. (Am 3:7; 2Pt 1:21.)

• pravietojums.

  Dieva iedvesmota vēsts, kurā tiek darīta zināma Dieva griba un nodoms. Pravietojumā varēja tikt doti norādījumi morāles jautājumos, pravietojums varēja būt Dieva pavēle, nosodījuma vēsts vai arī paziņojums par kaut ko, kas notiks nākotnē. (Ech 37:9, 10; Dan 9:24; Mt 13:14; 2Pt 1:20, 21.)

• pretoriāņu gvarde.

  Romas imperatora miesassardze. Pretoriāņi kļuva par ietekmīgu politisko spēku, kas varēja gan stiprināt imperatora varu, gan viņu gāzt. (Flp 1:13.)

• priekškars.

  Krāšņs audekls, kas saiešanas teltī (vēlāk templī) nodalīja svēto vietu no vissvētākās un ko rotāja izšūti ķerubi. (2Mz 26:31; 2Lk 3:14; Mt 27:51; Ebr 9:3.) (Sk. pielikumu B5.)

• priesteris.

  Dieva pārstāvis cilvēku priekšā un cilvēku pārstāvis Dieva priekšā. Priesteri pārstāvēja Dievu, mācīdami ļaudīm Dieva likumus un mācīdami par Dievu, bet ļaudis viņi pārstāvēja, ziedojot upurus un lūdzot par ļaudīm. Kad vēl nebija Mozus bauslības, priestera pienākumus pildīja dzimtas galva. Esot spēkā Mozus bauslībai, priesteru pienākumus pildīja Levija cilts vīrieši, kuri bija Ārona pēcnācēji. Pārējie Levija cilts vīrieši (levīti) bija priesteru palīgi. Kopš ir stājies spēkā jaunais līgums un pastāv garīgie izraēlieši, viņi visi kopā veido priesteru tautu. Augstais priesteris tagad ir Jēzus Kristus. (2Mz 28:41; Gal 6:16; Ebr 9:24; Atk 5:10.)

• prokonsuls.

  Senajā Romā — senāta iecelts provinces vietvaldis. Viņam bija dota tiesu un militārā vara, un, lai gan senātam bija tiesības vērtēt viņa darbību, provincē viņam piederēja augstākā vara. (Apd 13:7; 18:12.)

• prostitūta, prostitūcija.

  Netiklības veids, stāšanās seksuālās attiecībās par atlīdzību. Mozus bauslībā prostitūcija bija aizliegta, un Jehovas svētnīcā nedrīkstēja ziedot naudu, ko par saviem pakalpojumiem bija saņēmusi persona, kas nodarbojās ar prostitūciju. Viltus dievu (Baala, Astartes utt.) kultos prostitūcija ieņēma svarīgu vietu, jo tā nesa peļņu viltus dievu tempļiem. Šādā kulta prostitūcijā iesaistījās arī vīrieši. (5Mz 23:17, 18; 1Ķn 14:24.) Par tādu rīcību, kad cilvēki, tautas vai organizācijas apgalvo, ka pielūdz patieso Dievu, bet īstenībā kalpo elkiem, Bībelē runāts kā par ”garīgu netiklību”. (1Lk 5:25, zemsv. piez.) Grieķu rakstos lietotais vārds pornē, kas tulkots ”prostitūta” un ”netikle”, cēlies no vārda ar nozīmi ”pārdot”. Atklāsmes grāmatā par prostitūtu ir nosaukta ”lielā Babilona” (viltus reliģiju kopums), jo varas un naudas dēļ tā ir stājusies attiecībās ar pasaules valdniekiem. (Atk 17:1—5; 18:3.)

• prozelīts.

  Cilvēks, kas pievērsies jaunai ticībai. Bībelē par prozelītiem saukti tie, kas bija pieņēmuši jūdaismu. Vīriešiem, kas pieņēma jūdaismu, bija jātiek apgraizītiem. (Apd 2:10; 13:43.)

• psalms.

  Slavas dziesma Dievam. Ļaudis dziedāja psalmus, kad pielūdza Dievu Jehovu Jeruzālemes templī un citur. (Lk 20:42; Apd 13:33; Jēk 5:13.)

• psalmu virsraksti.

  Piezīmes psalmu sākumā, kurās sniegta īsa informācija par to, kas sarakstījis psalmu, kādos apstākļos tas sacerēts, kā tas jāizpilda vai arī kam paredzēts attiecīgais psalms. (Sk. 3., 4., 5., 6., 7., 30., 38., 60., 92. un 102. psalma virsrakstus.)

• Pūrīms.

  Svētki, ko ik gadu svinēja 14. un 15. adārā, lai pieminētu ebreju izglābšanos no viņiem paredzētās bojāejas ķēniņienes Esteres laikā. Vārda pūr (neebreju cilmes vārda ar nozīmi ”loze”) daudzskaitļa forma pūrīm kļuva par ebreju svētku nosaukumu, jo Hāmāna priekšā tika mesta loze, lai noteiktu dienu, kad īstenot viņa plānu un iznīcināt ebrejus. (Est 3:7; 9:26.)

R

• rags.

  No dzīvnieku ragiem dzēra, tajos glabāja eļļu, no tiem izgatavoja trauciņus tintes un kosmētikas līdzekļu glabāšanai un mūzikas instrumentus muzicēšanai un trauksmes pūšanai. (1Sm 16:1, 13; 1Ķn 1:39.) Vārds ”rags” pārnestā nozīmē saistījās ar spēku un uzvaru. (5Mz 33:17; Mih 4:13; Zah 1:19.)

• rahabs, Rahabs.

  Vārds, kas parādās Ījaba grāmatā, psalmos un Jesajas grāmatā. Ījaba grāmatā, kā liecina konteksts, ar to domāts kāds liels jūras dzīvnieks. Citos kontekstos ar to domāta Ēģipte. (Īj 9:13; Ps 87:4; Jes 30:7; 51:9, 10.)

• rakstu mācītāji.

  No Ebreju rakstu pārrakstītājiem izveidojusies īpaša grupa, bauslības skaidrotāji un skolotāji. Viņi izturējās naidīgi pret Jēzu. (Mk 12:38, 39; 14:1.)

• rakstu rullis.

  Gara pergamenta vai papirusa lapa, kas bija aprakstīta no vienas puses un satīta rullī ap nūju. Laikā, kad tapa Bībeles grāmatas, tās tika rakstītas un pārrakstītas šādos rakstu ruļļos. (Jer 36:4, 18, 23; Lk 4:17—20; 2Tm 4:13.)

• raugs.

  Sk. IERAUGS.

• redzētājs.

  Persona, kam Dievs bija atklājis savu gribu un kam pārnestā nozīmē bija atvērtas acis, lai viņš saskatītu vai saprastu to, ko citi neredz vai nesaprot. Ebreju vārds ir atvasināts no vārda ”redzēt”, kas tika lietots gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Pie redzētājiem vērsās, kad bija vajadzīgs gudrs padoms. (1Sm 9:9.)

• rīta zvaigzne.

  Pēdējā zvaigzne (vai planēta), kas redzama austrumos pie apvāršņa tieši pirms saullēkta un vēstī par jaunas dienas iestāšanos. (2Pt 1:19; Atk 22:16.)

S

• sabats.

  Attiecīgais ebreju vārds atvasināts no darbības vārda ar nozīmi ”atpūsties; mitēties”. Ebrejiem tā bija septītā nedēļas diena (atbilst laikposmam no piektdienas saulrieta līdz sestdienas saulrietam). Arī dažas citas svinamās dienas tika sauktas par sabatu, bet katru septīto un katru piecdesmito gadu sauca par sabata gadu. Sabatā nedrīkstēja strādāt, vienīgais izņēmums bija darbi, kas priesteriem bija jāveic templī. Sabata gadā zeme bija jāatstāj neapstrādāta un ebreji nedrīkstēja atprasīt no saviem tautiešiem parādus. Mozus bauslības noteikumi par sabatu nebija apgrūtinoši, bet reliģiskie vadītāji ar laiku tiem pievienoja daudz citu noteikumu, un Jēzus laikā jau bija grūti tos visus izpildīt. (2Mz 20:8; 3Mz 25:4; Lk 13:14—16; Kol 2:16.)

• saduceji.

  Ievērojams jūdaisma novirziens. Saduceji bija bagāti augstmaņi, kā arī priesteri, kuriem bija liela vara pār visu, kas notika templī. Viņi neatzina farizeju mutvārdu tradīcijas un noliedza daudzas farizeju mācības. Saduceji neticēja augšāmcelšanai un eņģeļiem un izturējās naidīgi pret Jēzu. (Mt 16:1; Apd 23:8.)

• sagatavošanās diena.

  Iepriekšējā diena pirms sabata. Atbilst laikposmam no ceturtdienas saulrieta līdz piektdienas saulrietam. Šajā dienā ebreji sagatavojās sabatam, piemēram, pagatavoja ēdienu un apdarīja darbus, kurus nevarēja atlikt līdz laikam pēc sabata. (Mk 15:42; Lk 23:54.)

• saiešanas telts.

  Par saiešanas telti Bībelē ir saukta arī Mozus telts, bet galvenokārt tā dēvēts ”Jehovas mājoklis” jeb svētā telts, ko pēc iziešanas no Ēģiptes izraēlieši izmantoja Jehovas pielūgsmē. Šajā svētajā teltī atradās Jehovas līguma šķirsts, kas simbolizēja viņa klātbūtni, un telts pagalmā Jehovam tika nesti upuri. Saiešanas telts bija veidota no koka rāmjiem, kas bija pārklāti ar linaudeklu, uz kura bija izšūti ķerubi, un ar citiem pārsegiem. Teltī bija divas telpas — svētā vieta un vissvētākā vieta. (2Mz 33:7; 39:32; Joz 18:1; 1Lk 21:29.) (Sk. pielikumu B5.)

• Sālamana kolonāde.

  Jēzus laikā tā sauca galeriju, kas atradās tempļa ārējā pagalma austrumos un kas, pēc ļaužu domām, bija atlikusi no Sālamana tempļa. Bībelē minēts, ka pa šo kolonādi ziemas laikā staigāja Jēzus un tur mēdza pulcēties agrīnie kristieši. (Jņ 10:22, 23; Apd 5:12.) (Sk. pielikumu B11.)

• samarieši.

  Sākotnēji — desmit cilšu ziemeļu valsts Izraēlas iedzīvotāji. Vēlāk, kad Samariju 740. g. p.m.ē. bija iekarojusi Asīrija, par samariešiem sāka saukt arī cittautiešus, ko šajā teritorijā bija nometinājuši asīrieši. Jēzus laikā šo vārdu parasti nelietoja politiskā vai etniskā kontekstā — par samariešiem sauca samariešu reliģijas piekritējus. Vairākas samariešu mācības krasi atšķīrās no jūdaisma mācībām. Daudzi ebreji uz samariešiem raudzījās no augšas un vairījās no tiem. (Jņ 4:9.) Reizēm ebreji lietoja vārdu ”samarietis”, paužot nicinājumu pret kādu un cenšoties šo cilvēku pazemot. Strīdu gadījumā samariešu liecības bieži vien netika ņemtas vērā. (Jņ 8:48.)

• Samarija.

  Pilsēta, kas apmēram 200 gadu bija desmit cilšu valsts Izraēlas galvaspilsēta. Tā reizēm sauca arī visu šo valsti. Pilsēta bija uzbūvēta Samarijas kalnā. (1Ķn 16:24, zemsv. piez.) Jēzus laikā par Samariju sauca novadu, kas ziemeļos robežojās ar Galileju un dienvidos — ar Jūdeju. Jēzus šajā teritorijā parasti nesludināja, bet, kad viņam bija jāiet tai cauri, viņš reizēm tomēr runāja ar turienes iedzīvotājiem. Pēteris izmantoja otro no viņam uzticētajām simboliskajām ”valstības atslēgām”, lai samarieši saņemtu svēto garu. (Mt 16:19; Jņ 4:7; Apd 8:14.) (Sk. pielikumu B10.)

• sardze.

  Apzīmējums posmiem, kādos senatnē iedalīja diennakts tumšo daļu no saulrieta līdz saullēktam (aptuveni no sešiem vakarā līdz sešiem rītā). Sākotnēji ebreji nakti iedalīja trijās sardzēs, un viena sardze ilga apmēram četras stundas. (2Mz 14:24; Tsn 7:19.) Pirmajā gadsimtā nakti iedalīja četrās sardzēs, no kurām katra ilga apmēram trīs stundas. (Mt 14:25; Mk 13:35; Lk 12:38.)

• sargs.

  Sargus parasti izlika uz pilsētas mūra un tā torņiem, lai tie laikus pamanītu ienaidnieku un izziņotu trauksmi. Pārnestā nozīmē par sargiem ir saukti pravieši, jo viņiem bija uzdots brīdināt izraēliešus par draudošo postu. (2Ķn 9:20; Ech 3:17.)

• Sātans.

  No ebreju vārda sātān, kas nozīmē ”pretinieks”. Kad Bībeles oriģinālvalodās šis vārds ir lietots ar noteikto artikulu, ar šo vārdu ir domāts Dieva galvenais pretinieks Sātans (Velns). (Īj 1:6; Mt 4:10; Atk 12:9.)

• satraps.

  Par satrapu Bībelē saukts valdnieka iecelts provinces (apgabala) vietvaldis jeb pārvaldnieks kā Persijā, tā Babilonijā. (Ezr 8:36; Dan 3:1—3; 6:1.)

• sea.

  Beramu vielu tilpuma mērvienība — 7,33 l. Skaitliskā vērtība ir aplēsta, balstoties uz bata tilpumu. (2Ķn 7:1, zemsv. piez.) (Sk. pielikumu B14.)

• sekta.

  No kāda kopuma atdalījusies grupa, kurai ir savas mācības un savs vadonis. Bībelē grieķu vārds hairesis lietots, runājot 1) par diviem galvenajiem jūdaisma novirzieniem, farizejiem un saducejiem (Apd 5:17; 15:5; 26:5, zemsv. piez.), 2) par kristiešiem (viņus par sektu sauca tie, kas nebija kristieši, — iespējams, tāpēc, ka uzskatīja par grupu, kas atšķēlusies no jūdaisma) (Apd 24:5; 28:22) un 3) par šķelšanos kristiešu draudzē (Gal 5:20; 1Kr 11:19; 2Pt 2:1).

• selā.

  Mūzikas termins, kas izmantots Psalmos un Habakuka grāmatā. Iespējams, tas norādīja uz pauzi dziedājumā vai pavadījumā (vai abos), kura bija paredzēta pārdomām vai emocionālam uzsvaram. Septuagintā tam atbilst vārds diapsalma, ko var tulkot ”muzikāla starpspēle”. (Ps 3:4; Hab 3:3.)

• serafs.

  Serafi ir garīgas būtnes, kas atrodas Jehovas troņa tiešā tuvumā. Ebreju vārds serāfīm nozīmē ”degošie”. (Jes 6:2, 6.)

• siekalas.

  Bībelē minēti trīs gadījumi, kad Jēzus, brīnumaini izdziedinādams kādu, izmantoja savas siekalas. (Mk 7:31—37; 8:22—26; Jņ 9:1—7.) Lai gan siekalas mēdza lietot tautas medicīnā, Jēzus cilvēkus izdziedināja ar Dieva garu, nevis ar savām siekalām. Lietodams siekalas, Jēzus lika saprast, ka grasās cilvēku dziedināt. Kad Jēzus dziedināja vīrieti, kas no dzimšanas bija akls, viņš tam teica: ”Ej, nomazgājies Sīloāmas.. dīķī!”. Tā tika pārbaudīta šī cilvēka ticība. Viņš kļuva redzīgs tikai pēc tam, kad bija paklausījis Jēzus norādījumam. Senāk ticība tika pārbaudīta arī Naāmanam, kas gribēja izārstēties no savas spitālības. Viņam bija jāpaklausa norādījumam mazgāties Jordānā. (2Ķn 5:10—14.)

• sieksta.

  No koka izgatavots soda rīks. Parasti siekstā ieslēdza cilvēka kājas, taču bija arī tādas siekstas, kurās ieslēdza ne vien kājas, bet arī rokas un kaklu, piespiežot cilvēku sēdēt ļoti neērtā pozā. (Jer 20:2; Apd 16:24.)

• sikomore.

  Zīdkoku dzimtas fikusu ģints suga. Atšķirībā no vīģeskokiem, kas arī pieder pie fikusu ģints, sikomores ir mūžzaļi koki. Augļi līdzīgi vīģēm, tikai mazāki, un tos mēdz uzskatīt par mazvērtīgākiem. (Am 7:14; Lk 19:4.)

• sinagoga.

  Attiecīgais grieķu vārds nozīmē ”sapulcēšana” vai ”sapulce”, bet Bībelē ar to visbiežāk apzīmēta ēka vai vieta, kur ebreji pulcējās, lai lasītu Svētos Rakstus, mācītos un pielūgtu Dievu. Jēzus laikā Palestīnā gandrīz ikvienā pilsētā un ciemā bija sinagoga, bet lielās pilsētās — pat vairākas. (Lk 4:16; Apd 13:14, 15.)

• sinedrijs.

  Jūdu augstākā tiesa, kas atradās Jeruzālemē. Jēzus laikā šo tiesu veidoja 71 loceklis — augstais priesteris, bijušie augstie priesteri un viņu dzimtas locekļi, vecākie, cilšu un dzimtu galvas un rakstu mācītāji. (Mk 15:1; Apd 5:34; 23:1, 6.)

• Sīrija, sīrieši.

  Sk. ARAMA, ARAMIEŠI.

• Sirte.

  Par Lielo un Mazo Sirti sauca divus blakus esošus, seklus līčus Ziemeļāfrikas piekrastē, pie Lībijas krastiem. Senatnē jūrnieki vairījās no šiem līčiem bīstamo smilšu sēkļu dēļ, kas plūdmaiņu izraisīto straumju ietekmē nemitīgi mainīja savu vietu. (Apd 27:17.) (Sk. pielikumu B13.)

• siseņi.

  Visbiežāk Bībelē runāts par klejotājsiseņiem, kas mēdz pārvietoties lielos baros. Mozus bauslībā siseņi tika uzskatīti par tīriem un tos bija atļauts ēst. Siseņu bari, kas ceļā nopostīja visu augāju, nodarīja neaptveramus zaudējumus. (2Mz 10:14; Mt 3:4.)

• sīvāns.

  Ebreju reliģiskā kalendāra trešā mēneša un laicīgā kalendāra devītā mēneša nosaukums pēctrimdas periodā. Atbilst laikposmam no maija vidus līdz jūnija vidum. (Est 8:9.) (Sk. pielikumu B15.)

• solījuma upuris.

  Labprātīgs upuris, ko deva, izsakot dažus solījumus. (3Mz 23:38; 1Sm 1:21.)

• solījums.

  Bībelē bieži ir runāts par solījumiem, ko cilvēks dod Dievam. Piemēram, cilvēks var apsolīt Dievam kaut ko izdarīt, ziedot, veikt kādu kalpošanu vai arī atturēties no kaut kā, kas pats par sevi nav nosodāms. Bībelē ir minēti arī zvēresti, proti, svinīgi solījumi vai apgalvojumi. Jehova apstiprināja savu līgumu ar Ābrahāmu, izsakot zvērestu. (1Mz 14:22; 4Mz 6:2; Plc 5:4; Mt 5:33; Ebr 6:16, 17.)

• spiritisms.

  Uzskatu kopums, kam raksturīga ticība pēcnāves dzīvei un iespējai sazināties ar mirušo gariem, īpaši ar tāda cilvēka (medija) starpniecību, kurš viegli pakļaujas garu ietekmei. Arī ar šiem uzskatiem saistītā prakse. (5Mz 18:11; 1Sm 28:7.) Sk. BURT, BURŠANA.

• spitālība.

  Ebreju vārdam, kas tulkots ”spitālība”, ir plaša nozīme — ar to apzīmēja ne tikai lepru vien. Šo vārdu attiecināja uz dažādām infekciozām ādas slimībām, un tas varēja attiekties arī uz infekcijām, kas skāra apģērbu un ēkas. (3Mz 14:54, 55; Lk 5:12.)

• sprīdis.

  Sena garuma mērvienība. Ar Bībelē minēto sprīdi ir domāts attālums starp izstieptu īkšķi un mazo pirkstiņu — aptuveni 22,2 cm. Divi sprīži bija viena olekts, tas ir, 44,5 cm. (2Mz 28:16; 1Sm 17:4.) (Sk. pielikumu B14.)

• stabs.

  Dažās zemēs piekāršana pie vertikāla staba vai mieta bija nāvessoda izpildes veids, un reizēm līķi atstāja pie staba par biedu citiem. Pastāvēja arī paradums piekārt pie staba jau nonāvētu cilvēku līķus. Dažreiz cilvēku piesēja pie tā dēvētā kauna staba, lai viņu publiski pazemotu. Asīriešu karotāji, kas bija pazīstami ar savām zvērībām, mēdza uzsēdināt gūstekņus uz nosmailināta mieta, kas tiem izdūrās cauri līdz pat krūšu kurvim. Pēc ebreju likumiem cilvēku, kas bija vainojams tādos briesmīgos noziegumos kā Dieva zaimošana vai elkdievība, nomētāja ar akmeņiem vai nonāvēja kādā citā veidā un pēc tam mirušo piekāra pie staba vai koka par brīdinājumu citiem. (5Mz 21:22, 23; 2Sm 21:6, 9.) Romieši notiesātos reizēm piesēja pie staba. Tādos gadījumos cilvēks mocījās vairākas dienas, līdz nomira no sāpēm, slāpēm, bada un pārkaršanas saulē. Citreiz notiesātā rokas un kājas pie staba pienagloja, kā tas bija arī Jēzus gadījumā. (Lk 24:20; Jņ 19:14—16; 20:25; Apd 2:23, 36.) Sk. MOKU STABS.

• starpnieks.

  Bībelē šis vārds attiecināts uz kādu, kas palīdz izlīgt divām pusēm. Mozus bija bauslības līguma starpnieks, un Jēzus bija jaunā līguma starpnieks. (Gal 3:19; 1Tm 2:5.)

• stoiķis.

  Stoicisma — sengrieķu filozofijas virziena — piekritējs. Stoiķi mācīja, ka laime sasniedzama, liekot lietā prātu un dzīvojot atbilstoši dabai. Pēc stoiķu domām, patiesi gudrs cilvēks bija vienaldzīgs pret sāpēm un baudām. (Apd 17:18.)

• stūrakmens.

  Akmens, ko izmanto celtnes stūru veidošanai un kas nodrošina stūru izturību un stiprību. Galvenais stūrakmens bija tas, ko iebūvēja pamatos. Īpaši stipriem bija jābūt sabiedrisko ēku un pilsētu mūru stūrakmeņiem. Šo vārdu izmanto arī pārnestā nozīmē. Piemēram, Bībelē ir runāts par ”zemes.. stūrakmeni”, un Jēzus ir saukts par kristiešu draudzes ”stūrakmeni” (pati draudze ir salīdzināta ar garīgu namu). (Īj 38:6; Ef 2:20.)

• svaidīt.

  Ebreju vārda pamatnozīme ir ”ieziest ar šķidrumu”. Uz cilvēka vai priekšmeta izlēja eļļu, tā norādot, ka šim cilvēkam būs jāveic īpaši pienākumi vai arī ka konkrētais priekšmets turpmāk tiks izmantots tikai īpašā kalpošanā. Atbilstošais vārds Grieķu rakstos lietots, arī runājot par svētā gara izliešanu pār cilvēkiem, kas ir izraudzīti dzīvei debesīs. (2Mz 28:41; 1Sm 16:13; 2Kr 1:21.)

• svētā diadēma.

  Jeb svētuma zīme. Spoža, no tīra zelta darināta plāksne, uz kuras bija iegravēts uzraksts, kas tulkojumā no ebreju valodas nozīmē ”Jehova ir svēts” (vai ”Svētums — no Jehovas”). Šī plāksne bija piestiprināta priekšpusē pie augstā priestera turbāna. (2Mz 39:30.) (Sk. pielikumu B5.)

• svētā vieta.

  Pirmā un lielākā telpa saiešanas teltī un vēlāk templī (otro, dziļāko telpu sauca par vissvētāko vietu). Saiešanas telts svētajā vietā atradās zelta gaismeklis, zelta kvēpināšanas altāris, galds Dieva priekšā liekamajām maizēm un dažādi zelta piederumi. Tempļa svētajā vietā atradās zelta altāris, desmit zelta gaismekļi un desmit galdi Dieva priekšā liekamajām maizēm. (2Mz 26:33; Ebr 9:2.) (Sk. pielikumu B5, B8.)

• svētais gars.

  Dieva spēks, kas izpaužas darbībā. Dievs to izmanto savas gribas īstenošanai. Šis spēks ir svēts gan tāpēc, ka tā avots ir Jehova, kurš ir tīrs un taisns visaugstākajā mērā, gan tāpēc, ka Jehova ar šo spēku īsteno savus svētos nodomus. (Lk 1:35; Apd 1:8.)

• svētie.

  Grieķu rakstos tā saukti visi kristieši, kas, pateicoties jaunajam līgumam, kura pamatā ir Jēzus izlietās asinis, ir ieguvuši īpašas attiecības ar Dievu un kļuvuši par Jēzus Kristus ”līdzmantiniekiem”, kuriem ir cerība valdīt kopā ar Kristu. Dievs viņus ir svētījis jeb attīrījis ar Kristus asinīm. (1Kr 1:2; 2Kr 1:1.) Lai gan šie kristieši ir saukti par svētajiem, tas nenozīmē, ka viņi ir bezgrēcīgi. (1Jņ 1:8.) Bībelē nav teikts, ka Dievs viņus atzītu par svētiem tikai pēc viņu nāves. Kristiešiem nav jāvēršas lūgšanās pie svētajiem vai jālūdz Dievs ar viņu starpniecību. Tieši pretēji — kristieši ir aicināti lūgt par svētajiem. (Ef 6:18, 19.)

• svētnīca.

  Celtne vai vieta reliģiskām ceremonijām. Visbiežāk Bībelē šis vārds lietots, runājot par saiešanas telti vai par templi, kas atradās Jeruzālemē. Tāpat šis vārds ir attiecināts uz Jehovas mājvietu debesīs. (2Mz 25:8, 9; 2Ķn 10:25; 1Lk 28:10; Atk 11:19.)

• svēts, svētums.

  Īpašība, kas ir Jehovas būtības neatņemama sastāvdaļa; absolūta morāla tīrība. (2Mz 28:36; 1Sm 2:2; Spm 9:10; Jes 6:3.) Ja ebreju vārds, kas tulkots ”svēts”, ir lietots, runājot par cilvēkiem (2Mz 19:6; 2Ķn 4:9), dzīvniekiem (4Mz 18:17), objektiem (2Mz 28:38; 30:25; 3Mz 27:14), vietām (2Mz 3:5; Jes 27:13), laika posmiem (2Mz 16:23; 3Mz 25:12) vai darbu (2Mz 36:4), tas apzīmē kaut ko tādu, kas ir pilnībā nošķirts no visa ikdienišķā un veltīts svētajam Dievam Jehovam, paredzēts vienīgi kalpošanai viņam. Svētīties nozīmē attīrīties, gādāt par savu svētumu, nošķirties no visa ikdienišķā, lai kalpotu Dievam Jehovam. (3Mz 11:44.) Arī Grieķu rakstos vārdi, kas tulkoti ”svēts”, ”svētums”, norāda, ka kaut kas ir nošķirts no visa laicīgā un pieder Dievam. Šie vārdi ir lietoti, arī raksturojot nevainojamu rīcību. (Mk 6:20; 2Kr 7:1; 1Pt 1:15, 16.)

Š

• šebāts.

  Ebreju reliģiskā kalendāra vienpadsmitā mēneša un laicīgā kalendāra piektā mēneša nosaukums pēctrimdas periodā. Atbilst laikposmam no janvāra vidus līdz februāra vidum. (Zah 1:7.) (Sk. pielikumu B15.)

• šekelis.

  Svara un naudas pamatvienība ebreju mērvienību sistēmā — 11,4 g. Ar vārdiem ”svētās vietas šekelis” varēja būt uzsvērts tas, ka svaram bija jābūt pilnīgi precīzam vai arī bija jāatbilst standarta atsvaram, kas glabājās saiešanas teltī. (2Mz 30:13.) Iespējams, pastāvēja arī ķēniņa šekelis. Tas varēja būt īpašs šekelis, kas atšķīrās no parastā, vai standarta atsvars, kas glabājās ķēniņa pilī. (2Sm 14:26.)

• šeols.

  No ebreju vārda šeōl. Šajā tulkojumā šis ebreju vārds, kas atbilst grieķu hāidēs, pamattekstā tulkots ”kaps”, zemsvītras piezīmē norādot alternatīvo tulkojumu. Vārds apzīmē nevis kapavietu tiešā nozīmē, bet simbolisku vietu, kur nonāk mirušie. (1Mz 37:35; Ps 16:10; Apd 2:31.) Sk. HADESS.

• šūpojamais upuris.

  Kad tika ziedots šūpojamais upuris, priesteris acīmredzot palika savas rokas zem tā izraēlieša rokām, kurš turēja upuri, un tad upuris tika šūpots. Bet, iespējams, upuri šūpoja priesteris viens pats. Šī darbība simbolizēja upura ziedošanu Jehovam. (3Mz 7:30.)

T

• taisnība.

  Saskaņā ar Bībeli — uzskatu, rīcības, izturēšanās pareizība no Dieva viedokļa. Kad Bībelē, runājot par cilvēku, ir lietoti vārdi ”taisns”, ”taisnīgs”, tie pamatā norāda uz atbilstību Dieva normām. (1Mz 15:6; 5Mz 6:25; Spm 11:4; Cef 2:3; Mt 6:33.)

• talents.

  Lielākā svara un naudas vienība, ko izmantoja ebreji — 34,2 kg. Grieķu talents bija vieglāks — apmēram 20,4 kg. (1Lk 22:14; Mt 18:24.) (Sk. pielikumu B14.)

• tammūzs.

  Ebreju reliģiskā kalendāra ceturtā mēneša un laicīgā kalendāra desmitā mēneša nosaukums pēctrimdas periodā. Atbilst laikposmam no jūnija vidus līdz jūlija vidum. (Sk. pielikumu B15.)

• Tammūzs.

  Dievība, ko Jeruzālemē apraudāja Jehovam neuzticīgās izraēlietes. Šumeru tekstos Tammūzs ir saukts par Dumuzi un par auglības dievietes Inanas (ko babilonieši sauca par Ištaru) iemīļoto un vīru. Pastāv viedoklis, ka Tammūzs ir bijis kāds valdnieks, kas pēc nāves tika dievišķots. (Ech 8:14.)

• Taršišas kuģi.

  Sākotnēji tā sauca kuģus, kas devās uz Taršišu (mūsdienu Spānijā). Pēc visa spriežot, ar laiku par Taršišas kuģiem sāka dēvēt lielus kuģus, kas bija piemēroti tāliem jūras braucieniem. Sālamanam un Jošafatam bija šādi kuģi, ko izmantoja jūras tirdzniecībā. (1Ķn 9:26; 10:22; 22:48.)

• tartars.

  Pazemojuma stāvoklis, kādā kopš Noasa plūdiem simboliskā ziņā atrodas Dievam nepaklausīgie eņģeļi. 2. Pētera 2:4 lietotais vārds tartaroō, kas tulkots ”nogrūst tartarā”, nenozīmē, ka sagrēkojušie eņģeļi tika iemesti mītiskajā Tartarā (pagānu mitoloģijā tā bija visdziļākā vieta pazemes dzīlēs, tumsas valstība, kur bija ieslodzīti zemākie dievi). ”Nogrūšana tartarā” izsaka domu, ka Dievs sodīja šos eņģeļus, atņemdams tiem augsto stāvokli debesīs un nododams tos visdziļākajai garīgajai tumsai. Šiem eņģeļiem nav pieejama garīgā gaisma un Dieva nodomu izpratne. Arī viņu nākotne ir drūma, jo, kā redzams no Bībeles, viņus, tāpat kā viņu valdnieku Sātanu, gaida mūžīga iznīcība. Tātad tartars apzīmē visdziļākā pazemojuma stāvokli, kādā atrodas dumpīgie eņģeļi. Tartars nav tas pats, kas Atklāsmes 20:1—3 minētais bezdibenis.

• taure.

  Bībelē minētā taure ir metāla pūšamais instruments, ko izmantoja arī signalizēšanai. Ar divām sudraba taurēm, ko lika izgatavot Jehova, sasauca tautu un izziņoja tautas došanos ceļā. Ar tām arī pūta kaujas trauksmi. (4Mz 10:2.) Šīs taures acīmredzot bija taisnas, nevis izliektas, pretstatā ragam — citam pūšamajam instrumentam, kas bija izgatavots no dzīvnieka raga. Taures ir minētas arī starp mūzikas instrumentiem, kurus spēlēja templī, tikai par šo tauru konstrukciju nekas nav teikts. Taures pūšanai Bībelē bieži ir arī simboliska nozīme: tā ievada kādu svarīgu Jehovas vēsti vai pavada kādu svarīgu notikumu, kas risinās pēc Jehovas gribas. (2Lk 29:26; Ezr 3:10; 1Kr 15:52; Atk 8:7—11:15.)

• templis.

  Jehovas pielūgsmes centrs, kas tika uzbūvēts Jeruzālemē. Aizstāja saiešanas telti. Pirmo templi, ko uzbūvēja Sālamans, sagrāva babilonieši. Otro templi pēc tautas atgriešanās no Babilonas trimdas uzbūvēja Zerubābels, un to vēlāk pārbūvēja Hērods Lielais. Bībelē Jehovas templis lielākoties saukts par Jehovas namu. (1Lk 29:1; 2Lk 2:4; Ezr 1:3; 6:14, 15; Mt 24:1.) (Sk. pielikumu B8, B11.)

• Tempļa iesvētīšanas svētki.

  Jeb Hanuka. Ikgadēji svētki, ko svin, pieminot ebreju atbrīvošanos no sīriešu un grieķu kundzības un Jehovas tempļa iesvētīšanu. Sīrijas valdnieks Antiohs Epifans bija apgānījis Jehovas templi, bet vēlāk tas tika attīrīts un no jauna iesvētīts. Svētki sākās 25. kislēvā un tika svinēti astoņas dienas. (Jņ 10:22.)

• tempļa kalpotāji.

  Šādi tulkots ebreju vārds netīnīm (”dotie”), ko attiecināja uz neizraēliešiem, kuri bija norīkoti par tempļa kalpotājiem. Daudzi no viņiem acīmredzot bija cēlušies no gibeoniešiem, ko Jozua savulaik ”padarīja par malkas cirtējiem un ūdens smēlējiem tautai un Jehovas altārim”. (Joz 9:23, 27; 1Lk 9:2; Ezr 8:17.)

• tevets.

  Ebreju reliģiskā kalendāra desmitā mēneša un laicīgā kalendāra ceturtā mēneša nosaukums pēctrimdas periodā. Atbilst laikposmam no decembra vidus līdz janvāra vidum. Parasti to sauca vienkārši par desmito mēnesi. (Est 2:16.) (Sk. pielikumu B15.)

• tiesas diena.

  Diena vai ilgāks laikposms, kad Dievs sauc pie atbildības noteiktas cilvēku grupas, tautas vai cilvēci kopumā. (Mt 12:36.) Var apzīmēt laiku, kad tiem, kas ir saņēmuši nāves spriedumu, šis spriedums tiek izpildīts. Turpretī citiem Dieva tiesa dod iespēju tikt glābtiem. Gan Jēzus Kristus, gan apustuļi runāja par ”tiesas dienu”, kurā tiks tiesāti visi dzīvie, to vidū arī tie cilvēki, kas tiks piecelti no nāves.

• tiesas vieta.

  Grieķu vārds bēma, kad tas tulkots ”tiesas vieta”, ”tiesneša vieta”, ”tiesas krēsls”, apzīmē atklātā vietā uzbūvētu paaugstinājumu, no kura amatpersonas uzrunāja tautu un pasludināja spriedumus. Frāzēs ”Dieva tiesas tronis” un ”Kristus tiesas tronis” šis vārds simbolizē Jehovas tiesu, kurā viņš tiesās cilvēci. (Jņ 19:13; Rom 14:10; 2Kr 5:10.)

• tiesnesis.

  Laikā, kad pār izraēliešiem vēl nevaldīja ķēniņi, par tiesnešiem sauca Jehovas ieceltus vīriešus, kuru uzdevums bija glābt tautu no ienaidniekiem. (Tsn 2:16.)

• tīrs.

  Bībelē šis vārds lietots, runājot ne tikai par fizisku, bet arī par morālu un garīgu tīrību, par to, kas ir nevainojams, neaptraipīts, nepiesārņots. Mozus bauslībā runāts arī par rituālo tīrību. (3Mz 10:10; 2Ķn 5:10; Ps 51:7; Ebr 10:22.)

• tišri.

  Sk. ĒTĀNĪMS. (Sk. pielikumu B15.)

• trimda.

  Pārvietošana un nometināšana citā dzīvesvietā vai zemē piespiedu kārtā. Attiecīgais ebreju vārds ir tulkots gan ”trimda”, gan ”gūsts”. Izraēliešu tauta piedzīvoja divas masveida deportācijas. Desmit cilšu ziemeļu valsts iedzīvotājus aizveda trimdā asīrieši, bet divu cilšu dienvidu valsts iedzīvotājus vēlāk aizveda trimdā babilonieši. Daļa trimdinieku, kas bija aizvesti gan no ziemeļu, gan no dienvidu valsts, Persijas valdnieka Kīra laikā atgriezās atpakaļ tēvzemē. (2Ķn 17:23; 24:16; Ezr 6:21.)

• tuksnesis.

  Bībelē visbiežāk domāts nevis smilšu tuksnesis, bet reti apdzīvots, neauglīgs, bieži vien klinšains un sauss apvidus, kurā tomēr bija atrodamas pat ganības. (2Mz 16:3; Ps 65:12; Mk 1:4.)

• turbāns.

  Galvassega, kas veidota no gara, ap galvu aptīta auduma gabala. Augstajam priesterim bija smalka lina turbāns, pie kura priekšpusē ar zilu auklu bija piesieta zelta plāksne. Ķēniņš valkāja turbānu zem kroņa. Ījabs tēlainā valodā salīdzināja savu taisnīgumu ar turbānu. (2Mz 28:36, 37; Īj 29:14; Ech 21:26.)

U

• uguns ezers.

  Arī ”ugunīgs sēra ezers”. Simboliska vieta, saukta arī par ”otro nāvi”, kur nonāk cilvēki, kas nenožēlo grēkus, Velns, kā arī nāve un kaps (hadess). Tā kā šajā ezerā nonāk garīga būtne, kā arī nāve un kaps, kas nevar sadegt tiešā nozīmē, ir skaidrs, ka šis ezers simbolizē nevis mūžīgas mokas, bet iznīcināšanu uz mūžiem. (Atk 19:20; 20:14, 15; 21:8.)

• uguns stabs.

  Sk. MĀKOŅU STABS.

• upuris.

  Tas, ko ziedo Dievam, lai viņam pateiktos vai lai atzītu savu vainu un atjaunotu labas attiecības ar viņu. Cilvēki, sākot ar Ābelu, ir ziedojuši Dievam labprātīgus upurus, tostarp dzīvniekus, bet Mozus bauslībā upurēšana jau bija prasība. Kopš Jēzus ir atdevis savu dzīvību par nevainojamu upuri, Dievs vairs neprasa upurēt dzīvniekus. Kristieši nes Dievam garīgus upurus. (1Mz 4:4; Ebr 13:15, 16; 1Jņ 4:10.) Sk. DEDZINĀMAIS UPURIS; GRĒKU UPURIS; LABĪBAS UPURIS; LEJAMAIS UPURIS; MIERA UPURIS; PATEICĪBAS UPURIS; SOLĪJUMA UPURIS; ŠŪPOJAMAIS UPURIS; VAINAS UPURIS.

• upurvieta.

  Ebr. bāmā (burt. ”augstiene”). Upurēšanas vieta, kas visbiežāk atradās pakalna vai kalna galā vai arī uz mākslīgi izveidota paaugstinājuma. Dažkārt šādas vietas tika izmantotas, lai pielūgtu Jehovu, tomēr lielākoties tajās nesa upurus elkiem. (4Mz 33:52; 1Ķn 3:2; Jer 19:5.)

• urīms un tumīms.

  Īpaši priekšmeti, ko lietoja augstais priesteris, — iespējams, sava veida lozes. Metot šīs lozes, tika noskaidrota Jehovas griba svarīgos jautājumos, kas attiecās uz izraēliešu tautu. Kad augstais priesteris devās uz saiešanas telti, viņa krūšu zīmē bija jābūt urīmam un tumīmam. Pēc tam kad babilonieši bija nopostījuši Jeruzālemi, urīmu un tumīmu acīmredzot vairs nelietoja. (2Mz 28:30; Neh 7:65.)

• uzlikt rokas.

  Cilvēkam uzlika rokas, kad viņam uzticēja īpašu pienākumu, kad viņu svētīja, dziedināja vai arī kad viņam bija jāsaņem svētais gars. Piemēram, Mozus, uzliekot rokas Jozuam, apliecināja, ka Jozua ir izraudzīts par viņa pēcteci. Pēc roku uzlikšanas Jozua saņēma no Dieva gudrību un spēja pienācīgi vadīt tautu. (4Mz 27:18; 5Mz 34:9.) Apustuļi uzlika rokas tiem, kam uzticēja svarīgus pienākumus, bet pirms tam viņi lūdza Dievu, tā parādot, ka vēlas, lai Dievs viņus vada. (Apd 6:6; 19:6; 1Tm 5:22.) Reizēm rokas tika uzliktas dzīvniekiem pirms to upurēšanas. (2Mz 29:15.)

• uzraksts.

  Ebr. miktām. Termins, kurš lietots sešu psalmu virsrakstos (Ps 16, 56—60) un kura nozīme precīzi nav zināma.

• uzticīga mīlestība.

  Tā visbiežāk tulkots ebreju vārds hesed, kas apzīmē tādu mīlestību, kuras pamatā ir ciešas un nesaraujamas saites, kurai raksturīga pilnīga uzticība un stipra pieķeršanās. Bieži šis vārds lietots, runājot par Dieva mīlestību pret cilvēkiem, taču ar to ir apzīmēta arī mīlestība cilvēku starpā. (2Mz 34:6, zemsv. piez.; Rut 3:10.) Vēl šis ebreju vārds ir tulkots ”labvēlība”, ”laipnība”, ”mīlestība”, ”uzticība”, ”žēlastība”, kā arī ”labs”, ”labi” vārdu savienojumos ”darīt labu” un ”izturēties labi”. Tādos gadījumos vārdi ”uzticīga mīlestība” parādās zemsvītras piezīmē.

V

• vādī.

  Jeb sausgultne. Sausa ieleja, pa kuru pēc stiprām lietusgāzēm plūst ūdens straume. Vādī var būt ar īslaicīgu noteci vai bez noteces. Visbiežāk attiecīgais ebreju vārds ir tulkots ”ieleja”, bet reizēm arī ”grava”, ”strauts” u.c. (1Mz 26:19; 4Mz 34:5; 1Ķn 18:5; Īj 6:15; 22:24.)

• vainas upuris.

  Izraēlietis to upurēja par saviem grēkiem. Vainas upuris atšķīrās no citiem grēku upuriem ar to, ka bija jānes gadījumos, kad cilvēks, kas nožēloja izdarīto, atzina, ka ir grēkojis pret Dievu vai arī aizskāris kāda cilvēka tiesības, kas bija garantētas bauslībā, un vēlējās atgūt savas tiesības, ko bija zaudējis pārkāpuma dēļ, un izlūgties soda mīkstināšanu. (3Mz 7:37; 19:22; Jes 53:10.)

• valstība.

  Sk. DIEVA VALSTĪBA.

• Vasarsvētki.

  Jeb Pentakosts (no gr. ”piecdesmitā [diena]”). Grieķu rakstos tā saukti otrie no trim svarīgākajiem izraēliešu svētkiem, kas visiem izraēliešu vīriešiem bija jāsvin Jeruzālemē. Ebreju rakstos šie svētki saukti par Pļaujas svētkiem un Nedēļu svētkiem. Tos svinēja 50. dienā pēc 16. nīsāna. (2Mz 23:16; 34:22; Apd 2:1.)

• vecākais.

  Bībelē par vecākajiem galvenokārt saukti tie, kam ir kāda vara un kas pilda svarīgus pienākumus tautā vai kādā ļaužu grupā. Atklāsmes grāmatā šis vārds attiecināts arī uz debesu būtnēm. Par vecākajiem (gr. presbiteros) ir saukti arī vīrieši, kam uzticēta vadība kristiešu draudzē. (2Mz 4:29; Spm 31:23; 1Tm 5:17; Atk 4:4.)

• Velns.

  Šādi tulkots grieķu vārds diabolos (”apmelotājs”). Grieķu rakstos tā tiek saukts Sātans, jo viņš ir galvenais Jehovas apmelotājs un apsūdzētājs, kas nomelno Jehovas labo slavu un svēto vārdu. (Mt 4:1; Jņ 8:44; Atk 12:9.)

• vērmele.

  Bībelē tā sauktas dažādas vībotņu ģints augu sugas, kurām raksturīga spēcīga, rūgtena smarža un garša. Vārds ”vērmele” Bībelē izmantots, runājot par netiklības, netaisnības un bezdievības rūgtajām sekām, kā arī par ciešanām, kādas izjuta tie, kas bija aizvesti gūstā. Atklāsmes 8:11 ar šo vārdu tulkots grieķu vārds apsintos, kas apzīmē rūgtu, indīgu vielu. (Spm 5:4; Jer 9:15; Am 5:7.)

• vērsis.

  Lai gan ar šo vārdu mēdz apzīmēt kastrētus buļļus, Bībelē vārds lietots plašākā nozīmē. Buļļus mēdz kastrēt, lai tos padarītu pakļāvīgus un varētu izmantot par jūga lopiem, tomēr izraēlieši, pēc visa spriežot, buļļus nekastrēja, jo šādi dzīvnieki nebija derīgi upurēšanai. Pastāv uzskats, ka tās šķirnes lopi, ko turēja izraēlieši, bija rāmas dabas. (5Mz 25:4.)

• vīna maiss.

  No veselas kazas vai aitas ādas izgatavots maiss, kurā uzglabāja vīnu. Jaunu vīnu lēja jaunos ādas maisos, jo, vīnam rūgstot, izdalās ogļskābā gāze un tā maisā rada spiedienu. Jauns ādas maiss ir elastīgs, bet vecs ir zaudējis elastīgumu un spiediena ietekmē pārsprāgst. (Joz 9:4; Mt 9:17.)

• vīna spiede.

  Parasti vīna spiedei bija divas kaļķakmenī izcirstas tvertnes — viena atradās augstāk par otru, un abas bija savienotas. Augšējā tvertnē mīdīja vīnogas, un sula tecēja uz zemāko tvertni. Ar vīna spiedi pārnestā nozīmē domāta Dieva tiesa. (Jes 5:2; Atk 19:15.)

• vīraks.

  Bībelē tā saukti dažu bosvēliju ģints koku un krūmu sveķi. Tos kvēpinot, izplatās saldens aromāts. Vīraks ietilpa kvēpināmajā, ko izmantoja saiešanas teltī un vēlāk templī. Tāpat to ziedoja kopā ar labības upuri, kā arī uzlika uz maizes (uz katras kaudzītes), ko svētajā vietā lika Dieva priekšā. (2Mz 30:34—36; 3Mz 2:1; 24:7; Mt 2:11.)

• virseņģelis.

  Šādi tulkots grieķu vārds archangelos. Ņemot vērā priedēkļa arch nozīmi (”galvenais”) un to, ka vārds ”virseņģelis” Bībelē lietots tikai vienskaitlī, var secināt, ka ir tikai viens virseņģelis. Bībelē ir minēts šī virseņģeļa vārds — Mihaēls. (Dan 12:1; Jūd 9; Atk 12:7.)

• virspriesteris.

  Ebreju rakstos tas pats, kas augstais priesteris. Grieķu rakstos par virspriesteriem, pēc visa spriežot, ir saukti ievērojamākie priesteri, pie kuriem, iespējams, piederēja arī visi bijušie augstie priesteri un 24 priesteru vienību vadītāji. (2Lk 26:20; Ezr 7:5; Mt 2:4; Mk 8:31.)

• Virsvadītājs.

  Jēzus Kristus tituls. Grieķu vārda pamatnozīme ir ”galvenais vadītājs”. Bībelē šis vārds ir lietots četras reizes un vienmēr attiecināts uz Jēzu. Šis tituls norāda uz Jēzus Kristus būtisko nozīmi Dieva kalpu atbrīvošanā no grēka un nāves un mūžīgas dzīves piešķiršanā. (Apd 3:15; 5:31; Ebr 2:10; 12:2.)

• vissvētākā vieta.

  Saiešanas telts (vēlāk tempļa) dziļākā telpa, kur atradās līguma šķirsts. Saskaņā ar Mozus bauslību, vissvētākajā vietā drīkstēja ieiet vienīgi augstais priesteris, turklāt tikai reizi gadā — Izlīdzināšanas dienā. (2Mz 26:33; 3Mz 16:2, zemsv. piez.; 16:17; 1Ķn 6:16; Ebr 9:3.)

Z

• zemā reģistrā.

  Ebr. šemīnīt. Mūzikas termins, kas burtiski nozīmē ”astotā” un, visticamāk, norādīja uz zemu balss vai instrumenta skanējumu. (Ps 6, virsr.; Ps 12, virsr.)

• Zevs.

  Augstākais dievs grieķu mitoloģijā. Listras iedzīvotāji iedomājās, ka Barnaba ir Zevs. (Apd 14:12.) Senās Listras apkārtnē ir uzieti uzraksti, kuros minēti ”Zeva priesteri” un ”saules dievs Zevs”. Apustulis Pāvils no Maltas aizbrauca ar kuģi, kam priekšgalā bija Dioskūru jeb ”Zeva dēlu” (dvīņubrāļu Kastora un Polideika jeb Pollūksa) zīme. (Apd 28:11, arī zemsv. piez.)

• zīmoggredzens.

  Gredzens, uz kura plakanās virsmas ir iegravēts reljefs teksts vai attēls. Senatnē šādus gredzenus nēsāja ne vien uz pirksta, bet arī, iekārtus aukliņā, ap kaklu. Zīmoggredzens bija valdnieka vai ierēdņa varas simbols. (1Mz 41:42.) Sk. ZĪMOGS.

• zīmogs.

  Speciāls priekšmets, kam ir spoguļattēlā iegravēts reljefs teksts vai attēls un kas ir paredzēts šī teksta vai attēla uzspiešanai uz kādas virsmas vai iespiešanai kādā materiālā, parasti mālā vai vaskā. Senatnē zīmogus gatavoja no akmens, ziloņkaula un koka. Tos izmantoja, lai apliecinātu īpašumtiesības, pierādītu kaut kā īstumu un apstiprinātu līgumus. Zīmogi un zīmogošana Bībelē ir minēti arī pārnestā nozīmē, runājot par kaut kā īstumu, piederību vai par kaut ko apslēptu. (2Mz 28:11; Neh 9:38; Atk 5:1; 9:4.)

• zivs.

  Ebreju reliģiskā kalendāra otrā mēneša un laicīgā kalendāra astotā mēneša sākotnējais nosaukums. Atbilst laikposmam no aprīļa vidus līdz maija vidum. Talmudā un citos avotos, kas datējami ar pēctrimdas periodu, tas saukts par ījaru. (1Ķn 6:37.) (Sk. pielikumu B15.)

• zvērests.

  Sk. SOLĪJUMS.

Ž

• žēlastības dāvana.

  Tas, ko dāvina kādam, kas nonācis trūkumā. Lai gan Ebreju rakstos šāds vārdu savienojums nav lietots, Mozus bauslībā bija ietverti konkrēti norādījumi par to, kā gādāt par trūcīgajiem. (Apd 3:2.)